Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 17. oktobris, 2018
Jaunumi
 
   
41099

„Kad bērna silē vairs nav," LLSTA priekšsēdētāja Rudīte Losāne
24.12.2013


Kad bērna silē vairs nav.

         Iespējams, ka tikai dziļā depresijā nonācis cilvēks šajā tumšajā gada laikā nespēj nojaust, cik tuvu ir pienākusi gaismas uzvara. Saule teju, teju atkal iegriezīsies augšupceļā un tumšais laiks izzudīs no mūsu atmiņām kā nebijis, kā katru gadu. Gaidas un gaismas priekšnojauta jau tagad kņudina pakrūtē un smej tumsai pretī. Drīz vien mēs atkal ieiesim jaunā laika lokā, kaut kādā mērā atjaunoti un cerīgi, ar savām pirmssvētku un svētku aktivitātēm pavelkot līdzi arī noskumušos, depresīvos, bezcerīgos. Un tā ir patiesi īsta socializēšanās vienā lielā kopībā, daudz lielākā, kā to iespēj paveikt citi gada garumā svinētie svētki. 
          Ziemsvētki ar Kristus dzimšanas svinībām šo socializēšanos paplašina un padziļina. Paplašina tādā nozīmē, ka uz dievnamiem Ziemsvētkos plūst varen plašas tautas masas. Atnāk gan lieli, gan mazi, gan veci, gan jauni - tādi, kas savu dievnamu labi pazīst, tādi, kas nāk reizi gadā uz baznīcu tikai Ziemsvētkos, gan arī tādi, kas dievnamā ienāk pirmo reizi. Padziļina, jo kristīgā vēsts par pestītāja dzimšanu atklāj daudz dziļāku perspektīvi Ziemsvētkiem, salīdzinot ar to, kā Ziemas saulgriešu nozīmi skaidro folklora un tautas  tradīcijas. 
          Taču te jāatgādina, ka svinēt Kristus dzimšanas svētkus nav Kristus pavēle. Un kristietības pirmsākumos draudzēs šos svētkus nesvinēja. Jau krietni vēlāk, mūsu ēras piektajā gadsimtā, kā daži avoti to apliecina, kristīgā baznīca rietumos un austrumos sāka ieviest Kristus dzimšanas svētku atzīmēšanu. Neskatoties uz to, svētku svinēšanai ir biblisks pamatojums, kuru atrodam Lūka un Mateja evenģēlijā. 
          No vienas puses Kristus dzimšanas svētku svinēšanai ir garīgs pamats, bet no otras puses tie ir cilvēku ieviesti, gluži kā visas citas tradīcijas. Tajos kopā satiekas cilvēku priekšstati un Dieva atklāsme. Cilvēciskās daļas klātesamību metaforiski simbolizē silīte, kurā tiek ielikts jaundzimušais.  Silīti kāds meistars bija rūpīgi pagatavojis, lai to lietotu lopu barošanai. Tā bija tīra un smaržoja pēc svaigiem salmiem. Bija arī kāds, kas to atļāva lietot Jāzepam un Marijai un viņi tajā ielika  mazo Jēzu, kurš nepiederēja šai pasaulei, bet kurš kā  Dieva dēls bija Dieva atklāsme cilvēkiem. Mazais bērns padevīgi dusēja cilvēka darinājumā, gluži kā šodien Viņš padevīgi ļaujas savas dzimšanas dienas tradīcijai, gan tad, kad vēsts par mazā Jēzus dzimšanu tiek izdziedāta dziesmās, deklamēta dzejā, gan iespējams arī tad, kad baznīcas noformējumam piederīgajā  silītē, tiek ielikta lelle. 
          Kopā ar Jēzus dzimšanu, Dieva enģeļi nesa vēsti zemes iemītniekiem, kura nepārprotami liecināja par mieru ar Dievu. Daudzviet Vecajā Derībā ir vēstījumi par to, ka pienāks laiks, kad Dieva dusmas rimsies un cilvēkiem tiks sūtīts miera nesējs.
          “Miers virs zemes”,- vēstī Eņģeļi ganiem, kad Jēzus bija dzimis. 
          “Miers ar jums”,- saka saviem mācekļiem jau augšāmcēlies Kristus Lieldienu rītā.

         “Jo Viņš ir mūsu miers”,- raksta Pāvils vēstulē efeziešiem, aicinādamas lasītājus atteikties no naida izpausmēm.
           Nepārprotami šis Miera bērns mūs aicina uz mieru ar Dievu un uz mieru savā starpā. Šķiet, ka Ziemsvētku dievkalpojums ir tā vieta, kur patiesi var piedzīvot mieru, kas nāk no paša Dieva, dzirdot eveģēlija vēstījumu un baudot Ziemsvētku noskaņu. Līdzīgi kā Jēzus vēsturiskajā dzimšanas dienā, kad pie silītes bija sanākuši visi, kas dzirdēja labo vēsti. 
          Šajā reizē man gribas būt kā bērnam un jautāt, bet kādēļ daudzi, kuri iziet no baznīcas, dzirdējuši miera vēsti, nav miera nesēji? Kādēļ nav miers virs zemes? Kādēļ nav miers cilvēku starpā?
          Varbūt tādēļ ka Jēzus nemaz nedus silītē? Varbūt tādēļ, ka mēs viņu katru gadu no jauna ieliekam silītē pēc sava prāta,  tā neviļus aizēnojot to, ka Jēzus nav apsolījis mums nākt katru gadu kā bērniņš, bet viņš ir apsolījis nākt otro reizi un tā būs tikai viena un pēdējā.
          Tā nu daudzi pēc Ziemsvētku svinēšanas, kad dziesmiņas izdziedātas un svecītes izdzisušas paliek pie tukšas silītes. Jo iztēlē radītā bērna tajā nav. Bērns jau sen ir augšāmceltais Jēzus. Bet svētku prieks, kas tik ļoti kairināja visas maņas, izkūpējis kopā ar dziestošo svecīšu dūmiem.
          Taču dzīve un socializēšanās turpinās. Kā notiek socializēšanās pie tukšas siles? Vispirms jau to piepildot. Piepildot ar dažadiem labumiem dažādos veidos un ar dažādiem līdzekļiem. Vieniem dāsni dodot no sevis, otriem dāsni dodot un arī ņemot sev, citiem veiklākiem,-  ņemot tikai sev. Kad sile beigu beigās ir pilna, tad sākas siles satura dalīšana. Kā teikts tautas parunā: “ Pie pilnas siles ēdāju daudz” . Un tad tiek dalītas karotes pēc citām tradīcijām. Lielākās stiprākajiem, mazākās vājākajiem, bet visvājākie bieži vien paliek tukšā. Katram kam karote, neskatoties uz tās izmēru, vēl taču ir draugi un draugu draugi, kam arī jāiesmeļ. Šīs patiesības dziļākai izpratnei noder kāda cita metafora, kas saistās ar sivēnu cīkstēšanos pie siles. Un šāda socializēšanās, lai cik skumji tas nebūtu, nav raksturīga tikai ārpus baznīcas. Te nu ir grūti oponēt zinātniekiem, ka cilvēks no sivēna savā veidā atšķiras tikai ar dažiem procentiem. Jā, un miera, miera, kurš tik dāsni tiek dāvāts jaundzimušajā Jēzū vienkārši nav, jo Jēzus ir atmests, bet sile ir paturēta. Varbūt vienīgi uz brīdi, kad vēders pilns un baudas piepildītas, tiek piedzīvots eiforisks miers. 
          Kādam varbūt šķitīs nežēlīgs šis salīdzinājums. Es piekrītu. Bet patiess - piekrītiet man. Jo ir tikai divi ceļi pēc atklāsmes saņemšanas, ko mums sniedz Ziemsvētku vēstījums,- vai nu aiziet no svētkiem kopā ar Jēzu un kļūt par miera nesējiem, vai palikt pie tukšas siles.


Rudīte Losāne
LLSTA priekšsēdētāja 




 
      Atpakaļ