Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 17. oktobris, 2019
Jaunumi
 
   
44497

"Brīvības ceļš no Palmu svētdienas līdz Kristus uzvarai" Rudīte Losāne
20.04.2014


Brīvības ceļš no Palmu svētdienas līdz Kristus uzvarai

          Šodien, kad pasaule sāk atkopties no ekonomiskās krīzes un šķita, ka teju, teju varēsim ievilkt dziļāk elpu un dzīvot labāk, esam kļuvuši par upuri jaunam, iespējams vēl sarežģītākam pārbaudījumam - pasaules politiskai krīzei. Viena kāja tikko kā no muklāja izvilkta, kad jau otra tajā ieslīgusi. Var jau visu dzīvi dubļus brist, uzticēties tautas dziesmas pravietojumam: “savu laiku dubļus bridu, savu laiku pušķojos”, un cerēt, ka viss nokārtosies cikliskā laika un notikumu ritējumā. 
         Bet ir vēl kāds cits ceļš - rīkoties radikāli. Un labi, ka mums ziemeļniekiem nav tik karstas asinis kā dienvidniekiem, kuri dižķibeles situācijās, tautas valodā runājot, “parauj slūžas vaļā”  un tad neizbēgami abas piesauktās krīzes  kā upes ar palu pārrautiem krastiem, saduļķojas vienā un ierauj savos akačos ne tikai indivīdus, sociālas grupas, bet pat veselas tautas.
        Kad Jēzus palmu svētdienā iejāja Jeruzālemē, viņu sagaidīja Izraēla tauta, kura bija ieradusies pilsētā, lai svinētu Pasā svētkus. Cilvēku tūkstoši, romiešu okupācijas varas paverdzināti, reliģisko vadītāju sasķelti pareizajos un nepareizajos, ar palmu zariem rokās sagaidīja savu līderi. Palmas austrumu kultūrā uzskatīja par svētu koku. Judaisma simbolikā palmas nozīme atklāta 92.psalmā: “Taisnais zaļo kā palma”.  
       Beidzot pašā jūdu reliģijas sirdī Jeruzālemē ieradās taisnais, uz kuru tauta lika lielas cerības, ka tieši viņš būs tas, kurš atrisinās visas samilzušās problēmas. Gaisā virmoja priekšnojauta, ka laiks ir pienācis. Jēzus sagaidītāji, ko pravietis Caharija raksturo kā cerību pilnos cietumniekus,  sauca: “Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā, Izraēla Ķēniņš.”  Nodrebēja visi, kam piederēja vara. Tautas noskaņojums vēstīja par sacelšanās tuvošanos. Tauta bija gatava radikālai rīcībai. Latīņu valodā vārds radikāls nozīmē krass, iedarbīgs, galējs. Radikāli rīkoties nozīmēja skart pašu sakni, skart pašus pamatus, lai nodrošinātu pārmaiņas. Tauta gaidīja no sava izlolotā varoņa radikālu rīcību, lai viņam sekotu.
       Un Jēzus rīkojās radikāli. Radikāli pretēji farizeju uzskatiem, kuriem vajadzēja nodrošināt reliģisko varu, radikāli pretēji Poncija Pilāta uzskatiem, kuram vajadzēja nodrošināt politisko varu un radikāli pretēji tautas uzskatam, kura bija gatava revolūcijai. Radikālisms tautas izpratnē, aiz sevis atstātu tūkstošiem upuru, iznīcību, gruvešus, postu un nāvi. Citiem vārdiem radikālismu, uz ko bija noskaņota tauta, sauc par karu. Bet Jēzus izvēlējās citu radikālisma veidu, kas nevis sagraus, bet cels, kas nevis postīs, bet autjaunos, kas nevis nonāvēs, bet darīs dzīvus. Viņš izvēlējās nepretoties ļaunumam ar tiem līdzekļiem, kurus tūkstošiem gadu pazina cilvēce, un kurus pielietojot, ļaunums un netaisnība  tikai vairojas. Jēzus izvēlējās cīnīties pašā saknē, lai reizi par visām reizēm uzvarētu. Pats būdams taisns, viņš sevī lokalizēja visu ļaunumu un netaisnību un pats sevi ziedodams kā pēdējo upuri, tos apturēja, lai atvērtu pilnīgi jaunu lappusi cilvēces vēsturē, kurā, ja sekotu viņa radikālismam, upuru vairs nebūtu. Ja  katrs cilvēks sevī apturētu netaisnību un ļaunumu, upuru vairs nebūtu.
       Taču vēsture rāda ko citu.  Cilvēce joprojām izvēlas radikālismu, kas visprms ir gatavs iznīcināt netaisnību ārpus sevis ar milnām, molotova kokteiļiem un tankiem. Un nevardabīga pretošanās sevis ziedošanas veidā, ir tikai tāda sievišķa vāvuļošana un skatāma neiteresantās filmās. Lai sevi aizstāvētu pēc vairākuma izpratnes, ir saražoti bezgala daudz iznīcināšanas ieroču. Ir daudz profesionālu karavīru, ģenerāļu un kareivīgi noskaņotu pilsoņu, kas gatavi karot pret netaisnību ar ieročiem rokās. Un nemaz nešķiet, ka varētu iestāsies Bībelē pravietotais laiks, kad “ pārkals zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku nažiem. Neviena tauta nepacels zobenu pret otru un nemācīsies vairs karot”. Cilvēks starp divām minētajām cīņas iespējām mētājas jau otro gadu tūkstoti pēc Kristus.
       Palmu svētdienā jūdu izpratnei par brīvības iegūšanu vardarbīgā veidā bija attaisnojums, jo Jēzus cīņa vēl nebija galā, Viņa uzvara vēl nebija piedzīvota. Joprojām jūdi turpināja templī upurēt, lasīt Toru, un izpildīt rituālus, kas saistīti ar judaismu, bet ļaunumu saknē viņi nespēja iznīcināt. Viņi nespēja noticēt, ka Jēzus ir gaidītais mesija. Viņi neatpazina patieso Dievu, kas Jēzus personā iejāja Jeruzālemē. Viņi nepazina patieso Dieva dabu un nesaprata patieso Dieva nodomu, kaut katrs jūds tajā laikā tika audzināts dievatziņā. Cik daudz vairāk arī mēs šodienas kristieši varam tapt maldināti neatpazīt Dievu, viņa dabu un raksturu sevī, kā mazākums dzīvojot sekulārās pasaules ieskauti. 
       Palmu svētdienas notikumi arī šogad mūs katru aizveda ne tikai līdz klusajai nedēļai - zaļajai ceturtdienai, klusajai sestdienai, Lielajai piektdienai un Kristus augšāmcelšanās svētkiem kā tradīcijai, bet arī līdz savas ticības pārbaudei, līdz savas sirds izmeklēšanai, lai uzzinātu, kam mēs šodien esam gatavi pievienoties - vai tautai ar palmu zariem rokās, vai Kristus radikālismam. Un šī izšķiršanās nav viegla, jo vienā gadījumā ir iespēja būt kopā ar vairākumu, bet otrā ar kritisko mazākumu. Vienā, agresijas gadījumā, izmaiņas būs pat ātrākas un krasākas, otrajā daudz, daudz lēnākas - bet pašā saknē, jo tās nāks pa miera ceļu, kā Ciānas  ķēniņš miermīlīgs, pazemīgs un taisnīgs.

Priecīgus Kristus Augšamcelšanās svētkus!

Rudīte Losāne




 
      Atpakaļ