Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 23. novembris, 2017
Prakse / Kalpošanas veidi
 

Evaņģēlistes Agritas Staško dažādie kalpošanas veidi
14.05.2010


Friday, 21 July 2006

Cilvēki veic Dieva uzdevumu

Oktobrī Usmas Sv. Pētera draudze svinēs Usmas dievnama 70. gadadienu. 

Vēsturi pētot, atklājies, ka to varētu svinēt septembrī, kad namu pabeidza, vai decembrī, kad to iesvētīja. Ar nolūku izvēlēts laiks, kad lauku darbi beigušies, bet vēl nav tik auksts, lai viesi nevarētu pārdomu brīdi pavadīt laukā pie baznīcas. Draudzes priekšnieks Ernests Bušers un evaņģēliste Agrita Staško, izrādot jauko baznīciņu, vairākkārt uzsvēra, ka tās atjaunošana bijusi iespējama, pateicoties Dieva gribai, ko izpilda gan draudzes locekļi, gan pie tās nepiederoši vietējie ļaudis. 

Kārto juridiskos jautājumus 

Baznīcas atjaunošanas un apkārtnes sakopšanas talkas turpinās. Tiek kārtoti arī juridiskie jautājumi, jo pašvaldība dievnamu kopā ar zemi zem tā un Usmas kapiem nodevusi Rendas draudzei. Savulaik Usmas baznīciņa bijusi Rendas baznīcas filiāle, zina teikt A. Staško. Viņasprāt, tas ir ļoti jauki, īpaši ņemot vērā lielos attālumus pagastā un to, ka ne visiem ir transports, lai aizbrauktu uz dievkalpojumiem pagasta centrā. "Draudze šeit veikusi ievērojamu atjaunošanu, tāpēc nolēmām dievnamu lūgt īpašumā, bet izrādījās, ka to nevar, jo pagastam nav īpašuma tiesību. Rendas draudze to savukārt nodos mums," saka E.Bušers. 

Baznīcai būt 

E. Bušers atceras, ka 2002. gadā kopā ar Valdi Bierandu sasaukuši līdzīgi domājošos pussabrukušajā baznīciņā, kuras liktenis jau gandrīz vai bija nolemts. Tāpat kā 30. gados iepriekšējo dievnamu aizveda uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā, tā uz vecajiem pamatiem celto guļbūvi gribēja iegūt Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs. Savukārt otrpus Usmas ezeram, Ventspils rajona Usmas pagastā, tika uzcelts jauns, un pārsteidzīgi nosaukts par Usmas baznīcu. 

Rendas Usmas baznīciņa garajos padomju gados esot cietusi tikai no laikazoba, vandaļi to nebija postījuši. Iespējams tādēļ, ka nelielā ēka bija līdz jumtam ieaugusi brikšņos un pat tuvumā bijusi nepamanāma. "Kad ienācām, durvis bija pusvirus un atstutētas ar akmeni, kas arī tagad stāv pie sliekšņa. Grīdas nebija, kapenes zem tās atklātas, baļķi daudzviet izpuvuši, kanceles nebija, altāra vietā – tikai rāmis. Kolhozu laikos tika uzlikts šīfera jumts, ko pērnvasar nomainījām pret lubiņu segumu. Jumts ēku izglāba," atceras E. Bušers. 

Dod, ko katrs spēj 

2003. gada Ziemassvētku dievkalpojums noticis vēl neatjaunotā baznīcā, toties jaunā grīda jau bija ielikta. Lieldienās jau iesvētīta jaunā altāra glezna, jo par veco ziņu neesot bijis. Tagad gan tapis zināms, ka tā visu laiku atradusies Kuldīgas novada muzeja krājumā, tāpat kā sakrālie trauki un kroņlukturis. Pēdējos draudze gribētu atgūt, tāpat kā saņēmuši durvju atslēgu un citas lietas, kas glabājušās Ventspils muzejā. Altārglezna gan varētu palikt muzejā, jo jauno būtu muļķīgi ņemt nost. Pagaidām sarunas ar muzeju virzās kūtri. 

"Nu jau baznīca svētā glītumā," padarīto uzsaka evaņģēliste. "Atjaunot baznīcu ļauj Dieva spēks. Katrs grib kaut palīdzīgu roku pielikt, arī, ja nav tā dēļa, ko iedot," bilst E. Bušers. "Šeit tagad ir kā Atmodas laikā, kad visi skrēja uz baznīcām un gribēja kaut ko darīt. Mums nav māsu draudžu, no kurām gaidīt palīdzību, viss izdarīts pašu rokām un līdzekļiem," saka A. Staško. Talkas un lielākie darbi tiek iemūžināti fotogrāfijās un aprakstīti hronikas grāmatās. 

Draudze pieaug 

Usmas draudze beidza darboties pagājušā gadsimta 60. gados. 2003. gadā vietējie iedzīvotāji sanākuši ar apjausmu, ka tā jāatjauno. Pret viņu centieniem daudzi izturējušies skeptiski, arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorija, jo neticēja, ka meža vidū dievnams tiks atjaunots. Tādēļ līdz pērnajam gadam, kad draudze oficiāli reģistrēta, tai bijis jāiztur tāds kā pārbaudes laiks. Lai to nejauktu ar kaimiņiem Ventspils rajonā, nosaukta par Usmas Sv. Pētera draudzi. 

"Tas nav slikti, viņi būs stipri kā akmens," pārliecināta A. Staško. Draudzē ir 30 cilvēku, ikmēneša dievkalpojumos nākot kādi 15 – 20, bet svētkos esot bijuši arī 80 dievlūdzēji. Tad gan baznīca bijusi pilna, ka nav, kur apsēsties. No 2003. gada augusta, kad Usmas dievnamā sāka kalpot A. Staško, bijušas 15 kristības un seši iesvētīti. Šovasar paredzētas arī laulības, bet, vai tās notiks, vēl precīzi zināms nav. "Draudze aug. Nav tā, ka šeit cilvēku ietu mazumā, apkārtnē dzīvo daudz jauku ģimeņu ar bērniem, tiek būvētas jaunas mājas, daudzi dievlūdzēji brauc arī no Talsiem un Kandavas, netrūkst tūristu. Kad netālajos Lejastiezumos kas notiek, atpūtnieki nāk arī uz dievkalpojumiem," stāsta A. Staško. 

Viņa piebilst, ka draudzes locekļu bērni un mazbērni labprāt nāk uz baznīcu, gandrīz var teikt, ka te arī izaug. Tādēļ viņa katros svētkos cenšas iesaistīt arī jauno paaudzi, lai tā apzinātos savu piederību draudzei. 

E. Bušers saka paldies visiem izpalīdzīgajiem cilvēkiem, tikai izsaka nožēlu, ka dievkalpojumus daudzi apmeklē vien Ziemassvētkos un Lieldienās. Viņš ar ģimeni šajos gados nav izlaidis nevienu dievkalpojumu. 

Inguna Spuleniece "Kurzemnieks" 

Monday, 18 December 2006

Divas redzamas zīmes: nams un cilvēki

Svētdien Rendā nosvinēta 220. gadadiena, kopš pagastā uzcelta mūra baznīca.

Dievkalpojumu vadīja Kuldīgas iecirkņa prāvests Viesturs Pirro, kurš agrāk te kalpojis regulāri, un evaņģēliste Agrita Staško. Muzicēja Dieva slavēšanas grupa Emanuel no Kuldīgas.

No vakardienas uz rītdienu

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Alise Volanska skaidroja, ka Vitolda Mašnovska grāmatas Latvijas luterāņu baznīcas 3. sējumā, kas iznāks pēc gada, būs ziņas arī par Rendas dievnamu.

Baznīcu vizitācijas aktos minēts, ka sakrālā celtne tur atradusies jau 16. gs., bet 1644. gadā tā bijusi guļkoku ēka ar lubu jumtu, 1677. gadā – jauns koka nams ar sarkanu jumtu. 1786. gadā uzcelta mūra baznīca, pēc 101 gada – tornis. Kaut padomju sistēmā draudze uz laiku darbību pārtrauca, ēka par laimi nav nodedzināta kā, piemēram, Vārmē. Taču, Rīgas kinostudijai filmējot te Robina Huda bultas, izlauzti soli, uz grīdas sabērtas smiltis u. tml. Atmodas laikā dzīvība namā atgriezusies līdz ar mācītāju Modri Plāti.

Inspektore mudināja domāt arī par nākotni – tā kā draudze pierādījusi, ka spēj par namu rūpēties, ir vērts pacīnīties, lai Rendas baznīca iegūtu valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu, līdz ar to – pieeju Valsts kultūrkapitāla fondam un Eiropas strukturālo fondu naudai. "Izmantojiet to, ka valsts pašlaik novērtē, kādu garīgo enerģiju apkopo Latvijas baznīcas!"

Meklēja izeju un atrada

Pēdējos gados draudzē ieplūdušas jaunas asinis dažādā vecumā. Jana Balode stāsta: "Esmu iesvētīta Kuldīgas Sv. Annas baznīcā jau 1990. gadā, bet te sāku nākt, pateicoties Agritai. Jaunieši nāk, jo iesvētes mācībās, dziesmās un dejās viņa pratusi cilvēkus satuvināt, savienot garīgo un laicīgo. Fantastisks bija brauciens uz draudžu dienām Alūksnē."

Šim uzskatam piekrīt Madara Leišavniece un citas meitenes. Baznīcas izskats uzlabots jau agrāk, kad draudzes priekšnieks bija Arholds Priediņš. Arī šajā amatā pusgadu ir jaunā maiņa – Dace Bergmane. Viņa stāsta, ka iegādāti svečturi, pašu cilvēki darinājuši altārsegas utt., bet vajadzību vēl daudz gan dievnamam, gan nesen atgūtajai draudzes mājai un mācītāja mājai.

Dace priecājas, ka sākusies it kā otrā elpa, un, vaicāta, vai politiskā gaisotne, kas Rendā kļuvusi mierīgāka, ietekmē arī baznīcēnus, secina: "Patiesībā uzplaukums sākās tieši tad, kad pagastā valdīja saspīlējums, jo cilvēki meklēja izeju, atrada to baznīcā un stāstīja tālāk citiem."

A. Staško te kalpo trīs gadus un ir patiesi gandarīta, jo draudze pilnībā mainījusies gan sastāva, gan attieksmes ziņā: "Sākumā te valdīja iesīkstējis uzskats, ka pie dievgalda jāiet tikai dažas reizes gadā. Cilvēki teica: "Vai, šoreiz ne, lai jums nav grūti..."

Tagad katrā reizē sakramentu saņem ne vairs trīs četri, bet gandrīz visi, kas atnākuši. Arī miera sveicienu daudzi nespēja pieņemt, jutās sastinguši, tagad – cits citu samīļo. Viena lieta, kas rāda Dieva redzamo klātbūtni, ir baznīca, otra (un tā ir vissvarīgākā) – cilvēka dzīve. Un es redzu, kā tā mainās."

Dina Poriņa  „Kurzemnieks”

Iznākusi jauna grāmata! "Spēles un rotaļas svētdienas skolā"

"Katra skolotāja prātu nodarbina doma, kā efektīvāk pasludināt Dieva Vārdu Svētdienas skolas bērniem. Palīgā nāk spēles un rotaļas, kas ir labs instruments personības veidošanai un pašizpausmei," raksta Agrita Staško – grāmatas sastādītāja, evaņģēliste un Svētdienas skolas skolotāja. "Lai jums šīs spēles palīdz iesaistīt bērnus aktīvā darbībā, iepazīstināt ar apkārtējo vidi, mācīt kristīgu attieksmi un uzvedību, dod iespēju pašiem veidot pozitīvu gaisotni, ieraudzīt katram savu radošo potenciālu, mācīties komunicēt un attīstīt kopības izjūtu."

Tuesday, 11 March 2008

Nepilngadīgie. Viss sākas un beidzas ar ģimeni

Aizvien biežāki un rupjāki kļūst pusaudžu un pat mazu bērnu pārkāpumi. Elementārāko kārtības normu ignorēšana, visatļautība skolā, vardarbība, alkohola lietošana utt. satrauc sabiedrību. Vai tā ir laikmeta iezīme, audzināšanas sekas, vājā sodu sistēma? Kur meklējami cēloņi, kā tie novēršami?

Kurzemniekā par to diskutē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vecākā inspektore Liene Lācekle, evaņģēliste Agrita Staško, Kuldīgas kārtības policijas biroja 2. nodaļas priekšniece Iveta Būdeniece, šīs nodaļas vecākā inspektore (nepilngadīgo jomā) Santa Ose, Kuldīgas 2. un Centra vidusskolas sociālā pedagoģe Laila Kudiņa un Kuldīgas 2. vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidente Zane Jēkabsone.

Aliņš jau no trešās klases

Vai jūs piekrītat, ka situācija mūsu rajonā līdzīgi kā visā valstī sarežģījusies, pusaudži kļuvuši cietsirdīgi, skolēni nemācās, ir vardarbīgi viens pret otru?

S.O.: "Varu atbildēt ar vienu vārdu – jā! Pieaudzis administratīvo protokolu skaits nepilngadīgajiem un viņu vecākiem tieši par alkohola lietošanu, huligānismu."

I.B.: "Šādu situāciju pierāda policijā saņemto iesniegumu skaits – gan reģistrētie, gan tie, kuri izskatāmi sūdzību kārtībā. Un ziņo galvenokārt par rupju izturēšanos pret skolotājiem, klasesbiedriem. Visu pasliktina vecāku attieksme. Viņi bieži vien ir bezspēcīgi koriģēt bērnu uzvedību, jo saka: "Mans bērns ir ļoti labs, viņš man mājās daudz palīdz un klausa. Nevaru atbildēt par viņa uzvedību skolā." Ļoti bieži vecākiem neinteresē, kur atvase atrodas pēc pulksten 23.00."

Z.J.: "Es arī domāju, ka šādam apgalvojumam jāpiekrīt. Atpūšos kopā ar jauniešiem un redzu, kas notiek apkārt. Pirms pāris gadiem alkoholu lietoja un bravūrīgi izturējās sešpadsmitgadīgi un vecāki jaunieši, tagad to dara jau trīspadsmitgadīgi un jaunāki. Nerunāju tikai par zēniem. Patiesībā meitenes ir pat aktīvākas. Jauniešiem pieejams alkohols, narkotikas, viss, ko tik var iedomāties."

I.B.: "Par narkotikām secinājumus izdariet prātīgi! Mums ir tendence Kuldīgu uztaisīt par narkomānu perēkli, bet pārbaudes to neapstiprina. Policijas darbinieki pēdējā laikā šim jautājumam pievērš pastiprinātu uzmanību. Taisnība, ka jaunieši stāsta viens otram, ka pīpējuši zālīti un lietojuši tabletes, jo tas skan kruti, bet pārbaudes liecina, ka visbiežāk ticis lietots tikai alkohols.
Bērni ir mūsu nākotne, tādēļ satrauc fakts, ka daudzi ir alkoholiķi. Mēs nevaram teikt, ka pie mums nepastāv narkomānijas problēma, bet tā nav tik liela, kā reizēm sabiedrībā izskan. Svarīgi būtu rādīt filmas par to, kā šīs vielas sagrauj cilvēka ķermeni un garu, nevis tikai pozitīvās, kurās informē par vietām, kur var dabūt šļirces par velti vai lūgt palīdzību. Ja ir konkrēta informācija, ka jaunieši lieto narkotikas, tad būtu vēlams par to ziņot policijai."

L.K.: "Jā, problēma pastāv! Un vēl kāda! Man liekas, ka Amerika sāk ienākt mūsos. Tā kā rāda filmās, tā ir arī šeit. Visi sižeti, ko redzam raidījumā Degpunktā, filmās, ir arī mūsu skolās. Gribu piekrist Būdenieces kundzei, ka mūsu problēma ir bērnu alkoholisms. Vēl konkrētāk – mums ir aliņš, kas tiek lietots jau no trešās klases. Ir gadījumi, kad ceturtās klases skolēniem konstatēju atkarību no smēķēšanas, kura ir jau divu gadu garumā. Tad ir situācija, ka šie bērni bez cigaretes starpbrīdī vairs nevar iztikt. Tas izraisa nesekmību un visas pārējās sekas. Padomājiet, kādi bērni mums būs nākotnē! Es neko priecīgu neparedzu. Manā pārraudzībā šogad vidēji ir 1200 bērnu. Vienā skolā vien ir 86 ģimenes, kurās strādāju ar tādām problēmām kā vardarbība, atkarība. Pietiek, ja klasē ir pāris bērnu no tādām ģimenēm, lai veidotos īpaša psiholoģiskā gaisotne. Bet ir klases, kurās problēmbērnu ir vairāk nekā puse."

Kā ieaudzināt pienākuma apziņu

A.S.: "Strādāju ar bērniem Diakonijas centrā un arī varu teikt, ka viņi kļūst arvien grūtāki un sliktāki. Agrāk daudzus gadus strādāju Svētdienas skolā, tad likās, ka ir brīnišķīgi bērni. Viņi tiecās uz kaut ko gaišu, labu un tīru, bet tagad redzu, ka jau deviņgadīgi smēķē, vecāki sūdzas, ka netiek ar viņiem galā. Rodas jautājums, kurp mēs ejam, jo bērniem vairs nav nekādu interešu, pienākuma un atbildības apziņas? Viņi diakonijas centrā dotās pusdienas pieņem kā pašu par sevi saprotamu un sāk diktēt noteikumus. Taisnība, ka tie ir novārtā atstāti bērni, un labi, ka ir vieta, kur viņiem palikt. Viņi ieteica Diakonijas centram dot nosaukumu Patvērums no briesmām. Par ko tas liecina? Savukārt slikti, ja viņi mēģina parazitēt. Ir plaši izplatīta tendence, ka bērni neko negrib, pret visu ir vienaldzīgi. Ja tas tā turpināsies, tad nākotnē sagaidāma saplosīta pasaule." 

L.L.: "Mēs kontrolējam, vai tiek ievērota likumdošana ārpus ģimenes. Uz skolām braucam, ja ienāk kādas sūdzības. Es piekrītu, ka arvien vairāk palielinās vienaudžu vardarbība. Viņi kļūst nekaunīgāki. Skolotājs ik uz soļa tiek pārbaudīts, vai varēs pamatot skolēna pienākumus vai ne. Diemžēl pa bērnu uzticības tālruni tiek sniegtas arī nepatiesas ziņas, bet citi zvana, lai tikai parunātu, gūtu psiholoģisko atbalstu."

I.B.: "Skolotāji baidās. Un pamatoti, jo ej nu pierādi, ka bērns uz bērnu Uzticības tālruni zvanījis nepamatoti. Reiz kāds paziņoja, ka nepilngadīga meitene tiek turēta mājās, izvarota. Kā izrādījās, ziņotājs bija greizsirdīgais, pamestais puisis, kurš vēlējās meitenei atriebties."

Bērniem mājās nav droša vide

Kādi, jūsuprāt, ir cēloņi tik dramatiskai situācijai?

L.L.: "Svarīgi, cik daudz uzmanības vecāki velta savam bērnam, kāds ir kontakts ģimenē. Nelabvēlīga ģimene nav tikai tad, ja nav naudas un netiek apmierinātas pamatvajadzības, bet arī tad, ja bērnam velta par maz uzmanības. Tad viņš to meklē citur."

A.S.: "Manā redzeslokā esošajiem bērniem parasti mājās ir ļoti slikti apstākļi. Klasē viņi nav ieredzēti. Vispār esmu pārsteigta, kādus vārdus bērni lieto, bet tāda ir viņu ierastā leksika. Bieži viņi saka, ka vispār negrib runāt. Ļoti daudzi jau bērnībā paši organizē savu dzīvi, ir pilnīgi patstāvīgi. Kā viņi to prot, tā arī dara. Centrā palūdzu, vai varu ieskatīties viņu dienasgrāmatās, burtnīcās. Radās priekšstats, ka vecāki tās nav redzējuši pat ne reizi. Drausmīgs skats! Viens no cēloņiem noteikti ir tāds, ka bērniem mājās nav drošas vides, liela problēma ir alkoholisms. Zinu deviņgadīgu zēnu, kurš par seksu un alkoholu vien runā."

L.K.: "Cēlonis jāmeklē ģimenē. Braukājot vakaros apsekošanās, ir gadījumi, kad mamma nelaiž mani tālāk par slieksni. Jautāju, vai viņa redzējusi bērna dienasgrāmatu, sekmju izrakstu, bet atbildi nesaņemu. Par vietu, kur bērnam mācīties, pat nav ko runāt. Daudz vecāku strādā maiņu darbā. Septiņos vakarā aiziet, tikai no rīta pārnāk. Pieaugušie nezina, vai bērns iegājis gulēt, izmācījies. Neviens no viņa to neprasa. Ir gadījumi, kad tā dzīvo pirmklasnieks.
Dažās ģimenēs gadiem netiek galā ar pedikulozi. Ir tik tālu, ka aizvedam līdzekļus, ar kuriem pret to cīnīties, bet arī tas neko nemaina. Bieži ģimenei nepieciešama psihologa palīdzība, bet vecāki to neizmanto, jo nesaprot tās nozīmīgumu. Ja konkrētā aizvainotā vai cietušā bērna vecāki ir atsaucīgi, tad tā bērna vecāki, kurš nodarījis pāri, izrādījis vardarbību, vairumā gadījumu nav gatavi sadarboties. Viņi uzskata, ka bērnam nepastāv tik liela problēma, lai kāds iejauktos viņu dzīvē. Protams, ka vecākiem iejaukšanās var būt nepatīkama, jo psihologs nestrādā ar bērnu vien, jāiesaistās visai ģimenei. Lai palīdzētu sakārtot sociālos jautājumus, tiek iesaistīti arī atbilstošie dienesti. Bet tas ir jādara, jo skolēni vienaudžus šķiro arī pēc mantiskā stāvokļa. Bieži bērns tiek izstumts no vienaudžu vidus, jo viņam ir netīrs apģērbs, nepatīkams aromāts. Ir grūti panākt, lai pārējie viņu pieņemtu, ja bērns ož pēc pagraba tāpēc, ka guļ istabā, kur vecāki uzglabā kartupeļus. Katrs grib izcelties. Ja to nevar izdarīt pozitīvi, tad izrādās kā citādāk.
Ir daļa labi nodrošinātu pusaudžu, kuri ģimenes uzmanību saņem tikai tajos gadījumos, kad ir sastrādājuši kaut ko tādu, kā dēļ vecāki tiek ar viņiem kopā aicināti uz skolu vai policiju."

S.O.: "Bieži mammas ir ļoti neapmierinātas, ka tiek atrautas no darba, jo bērns izdarījis kādu pārkāpumu un viņas tiek aicinātas uz policiju. Bet nodarījumu cēloņi vienmēr tomēr meklējami ģimenē."

Vienaudži ietekmē ātri

L.K.: "Bieži pusaudži zog, lai apliecinātu, ka var to izdarīt, kaut arī nauda tajā brīdī ir kabatā. Pēc tam bravūrīgi man jautā: "Ko tev vajag? Samaksāt? Cik daudz?""

Z.J.: "Piekrītu, ka cēloņi rodami ģimenē, bet liela nozīme ir arī vienaudžiem, ar kuriem gribas būt kopā. Ja vēlies iekļauties barā, tad dari to pašu, ko pārējie, kaut arī ne vienmēr tas alkohols pašam garšo. Tāpat ar smēķēšanu un zādzībām. Ja draugi to darīs, tad arī tu sāksi."

A.S.: "Ja ģimenē būtu viss kārtībā, tad pusaudzis varētu pateikt nē."

S.O.: "Ir reizes, kad mammas brīdinu, ka viņu bērns drīz var sākt klaiņot, jo iet kopā ar draugiem, kuri to jau dara. Pēc laika tas apstiprinās dzīvē. Ja pusaudzis iepazīstas ar jauniem draugiem, kuri sporto, aizraujas ar mūziku vai orientēšanos, tad arī viņa uzvedība mainās."

L.K.: "Praksē novērots, ka pusaudži ar līdzīgu uzvedību ļoti ātri viens otru atrod. Apbrīnojami ātri."

A.S.: "Vecāku bezatbildība ir lielākais cēlonis pusaudžu huligānismam. Kad diakonijas centrā organizējam svētkus, tad redzams, ka daļa vecāku pilnībā neinteresējas par bērnu. Kaut arī jaunieši ne īpaši grib gatavot priekšnesumus, reizēs, kad tāds tapis, tikpat kā neviens no vecākiem neatnāk paskatīties."

I.B.: "Tāpēc jau arī bērniem nav intereses kaut ko gatavot."

A.S.: "Kādos Ziemassvētkos uz pasākumu atnāca bērna tēvs, kurš, kamēr mazie gāja rotaļās, izēda paturēt iedoto sava bērna paciņu."

Tiesības zina, pienākumus ne

I.B.: "Manuprāt, valstī jāizveido jauna nevis tiesību, bet bērnu pienākumu ministrija. Cīņa par izdzīvošanu sociāli nelabvēlīgajās ģimenēs jau nav kā pienākumu pildīšana. Vēl desmit gadus nesasniegušais bērns pilda mammas pienākumus, bet bērnam jāiemācās tikt galā ar saviem pienākumiem. Labi situētās ģimenēs būtu svarīgi kaut vai to pašu gultu likt uzklāt, pasēdēt klāt, kamēr bērns sakārto somu, nevis pašiem salikt tajā visu nepieciešamo. Nedrīkst bērnu uzskatīt par apkalpojošo personālu, bet pēc sevis jāmāca visu sakārtot jau no agras bērnības. Ģimenē jāiemāca elementārās pašapkalpošanās prasmes. Audzināšana sastāv no niekiem. Tad arī daudzstāvu māju koridoros negribēsies visu nopostīt. Rīgā 49. vidusskolā iekšējās kārtības noteikumi paredzot, ka skolēniem ir pienākums pašiem sakopt skolu un tās apkārtni. Dežurants atnāk agrāk no rīta, izstaigā skolu, savāc, ja kāds papīrs mētājas. Pašu nospārdītā siena jānotīra. Arī vecāki noteikumiem piekrituši. Kas tajā slikts? Uzskatu, ka ir pareizi pašu piemēsloto arī pašiem savākt, nevis jāfilozofē par skolēnu tiesībām."

S.O.: "Svarīgi, ka tajā skolā arī direktors to kontrolē, palīdz strādāt, ja nepieciešams."

L.L.: "Tas, ka esam bērnu aizsardzības iestāde, nenozīmē, ka interesējamies tikai par viņu tiesībām. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir noteikti arī viņu pienākumi. Arī izglītības likumā tas paredzēts. Viss atkarīgs no skolas, kā viņi skolēnu pienākumus ievieš dzīvē. Ir mācību iestādes, kurās sīki izstrādāti noteikumi, kas paredz, kādas darbības jāveic, ja konstatēts pārkāpums. Svarīgi, lai visiem bērniem noteikumi būtu vienādi. Skola pati var izlemt, kuru deleģēt par atbildīgo šo procesu virzīt un kontrolēt. Citās to veic direktora vietnieks audzināšanas darbā vai sociālais pedagogs."

S.O.: "Mūsu rajona pilsētas skolās ir labi izstrādāta sistēma, kā rīkoties, ja skolēnam ir neattaisnotie kavējumi. Bet izskatās, ka pēc stingrās sistēmas netiek strādāts, jo, kamēr skolēnam nav ap simts neattaisnotu stundu, tikmēr daudzi trauksmi neceļ."

Par vērtībām, ne sodiem

A.S.: "Mēs varam izstrādāt noteikumus, cik vien niansētus gribam, bet jāsāk ar to, ka stāstām bērniem, kas ir vērtības. Kristīgās vērtības jāņem kā pamats, lai katrs apzinātos, ko drīkst, ko ne. Ļoti daudz kas atrisinātos bez sodiem. Cilvēkam jābūt iekšējai apziņai, saprašanai, ka jebkura darbība izraisa sekas. Ja mēs par to jau tagad visi kopā nedomāsim, tad nekas labs nav sagaidāms."

L.K.: "Ir pozitīvi, ja skolā izstrādāta sistēma, kā kontrolēt kārtības ievērošanu. Zinu, kur klasēs ir kārtības burtnīcas, kurās fiksē, vai visiem ir līdzi nepieciešamie mācību piederumi, kāda ir uzvedība stundā."

L.L.: "Zinu pozitīvu pieredzi vienā Talsu skolā, kur skolēni aktīvi tiek iesaistīti iekšējās kārtības noteikumu izstrādē. Direktore atzina, ka pašpārvalde ieteikusi tik stingrus noteikumus, kas pārsteigusi pat skolotājus. Un tie ļoti labi darbojoties."

Z.J.: "Mūsu skolā pīpēšanai pievēršam lielāku uzmanību. Visvairāk diskutējam par diskotēkām, kuru laikā nolēmām slēgt ārdurvis, lai skolēni neietu pīpēt, jo skola nav nekāda izklaides iestāde. Tad sāka pīpēt zālē, tādēļ tika nolemts, ka mūsu skolā diskotēkas vispār vairs nenotiks. Bijām ciemoties Saldus skolā, kur arī diskotēkas nenotiek, bet ir balles ar dzīvo mūziku. Varbūt, ka tajās kāds slepus dzer, bet tad tas tiek ļoti slēpts. Mūsu skolā pagājušajā gadā pašpārvalde kopā ar vecākiem, skolēniem un skolotājiem piedalījās diskusijā par tiesībām un pienākumiem. Bija arī vecāki, kuri neuzskata, ka ir atbildīgi, lai bērns būtu nodrošināts ar visu skolai nepieciešamo. Ja vienu reizi gadā skolā rīko diskusiju, kurā vecāki var izteikties tā, kā viens otrs arī izteicās, tad tiešām – ko var gribēt no skolas?"

Jāvienojas par prasībām

Situācija izklausās gana sarežģīta, bet kur ir izeja?

A.S.: "Skolai, ģimenei un sabiedrībai jāvienojas par prasībām pret bērniem. Strādājot Svētdienas skolā, redzēju, ka bērni labprāt nāca uz nodarbībām, jutās tajās labi, bet mājās redzēja pavisam ko citu. Cik ilgi tad viņš var dzīvot kā divās pasaulēs? Notiek iekšējā cīņa. Mums jārada jauna sabiedrība un jāsāk ar to, ka jāveido bērniem pareiza vērtību skala."

I.B. "Ja vecāki nebūs spiesti cīnīties par to, lai varētu samaksāt par elektrību, dzīvokli, tad arī situācija varētu mainīties. Ir vecāki, kuri ārkārtīgi daudz strādā, lai varētu iegādāties bērniem pašu nepieciešamāko. Aizņemtības dēļ bērniem netiek iemācītas elementāras sadzīves iemaņas. Ģimene kopā ne brokastis, ne pusdienas, ne vakariņas ēd. Arī svētkus daudzās ģimenēs nesvin kopā, jo vecāki raujas katrs savā darba vietā."

S.O.: "Valsts mērogā jādomā par to, kā vecākus piespiest strādāt, nevis izdzīvot no bērnu pabalstiem, jo vienai otrai māmiņai nemaz nenāk prātā meklēt darbu. Tad vēl aiziet uz sociālo dienestu, kur kaut ko saņem, pašvaldība bērniem piešķir brīvpusdienas. Un tā arī rodas jautājums, vai maz vērts strādāt."

Ģimenes neprot būt kopā 

L.K.: "Ģimenēm, kuras apsekot esmu bijusi, raksturīgi, ka nav pat, kur visiem kopīgi pasēdēt. Ja pajautāju, kur ir tā vieta, kur pabūt visiem kopā, tad skatās uz mani kā tādu brīnumu un nesaprot: "Kā, kopā? Mēs jau te esam, kopā dzīvojam. Kur nu kurš! Cits pie datora, cits pie televizora.""

L.L.: "Esmu pētījusi bērnu dienas plānojumu ar domu noskaidrot, cik daudz laika viņi velta mājas darbu pildīšanai. Aptaujājot aptuveni piecdesmit 6. un 7. klašu skolēnus, noskaidrojās, ka vidēji mācībām tiek veltītas 15 līdz 20 minūtes."

S.O.: "Var paspēt pārkrāmēt grāmatas. Man arī nācies redzēt skolēnu kopoto rakstu krājumu, respektīvi, vienā kladē sarakstītus vairākus mācību priekšmetus."

I.B.: "Vairums uzskata, ka ir jau pietiekami mācījies, ja dienā bijis skolā."

L.K.: "Man pirmo klašu skolotāji lūdz palīdzību, lai iesaistos, jo jau tajā vecumā bērni mājās nemācās. Ja man teiktu par vienu bērnu, tad trauksmei nebūtu pamata, bet tādu Kuldīgas skolās ir daudz. Kad aicinu vecākus, runājam, vienojamies par konkrētām darbībām. Ļoti efektīvi, ja visu nedēļu bērnam uzdots pēc katras stundas lūgt, lai skolotājs paraksta dienasgrāmatu. Tad bērnam jāatrāda dienasgrāmata man, pārrunājam, kā šajā laikā gājis. Ja pašvaldība varētu samaksāt, tad katrā lielajā skolā vajadzētu divus sociālos pedagogus. Darba ir ļoti daudz. Tad arī būtu pamanāmi rezultāti."

I.B.: "Svarīgi, lai sociālais pedagogs ir entuziasts, jo darbs saistīts ar bērnu dzīvesvietu apsekošanu vakaros, brīvdienās."

Dzīve kā tramvajā

A.S.: "Ne tikai mums šeit būtu par to jārunā, bet risinājums jāmeklē valstiskā mērogā. Mēs atražojam ģimenes, no kurām pēc tam nāks nākamā paaudze."

I.B.: "Mēdz gadīties, kad piezvanām mammai, lai paziņotu, ka bērns izdarījis pārkāpumu, bet saņemam atbildi, ka viņam galu galā ir arī tēvs. Kad sazināmies ar tēvu, tad viņš paskaidro, ka bērns dzīvo kopā ar māti. Mētā bērnu kā bumbu."

L.K.: "Ir vairākas ģimenes, kurās nevar saprast, kur ir bērnu pastāvīgā dzīvesvieta. Viens gadījums tāds, ka zvanu mammai, bet viņa atbild, ka šonedēļ bērns dzīvo pie tēva. Zvanu tēvam, kurš paskaidro, ka bērns dzīvo pie vecāsmātes. Saucu vecākus uz skolu, lai noskaidrotu, cik dienas, cik bērni no ģimenes kur dzīvo. Pēc sarunas tā arī nesapratu, kur tad galu galā katrs mīt. Tik vien kā sarunājām sazvanīties."

S.O.: "Ir reizes, ka gan māte, gan tēvs domā, ka bērns ir pie otra, bet acuraugs tajā laikā ir kopā ar draugiem sev vien zināmā vietā."

A.S.: "Bērniem nav drošas vides. Dzīve kā tramvajā."

S.O.: "Ar likumu būtu jāaizliedz mammām braukt uz ārzemēm strādāt, ja bērni paliek Latvijā. Ja aizbrauc tētis, bērns nesagrūst, bet, ja prom dodas mamma, tad ir cauri. Bieži nākas redzēt tādas situācijas, tādēļ labi, ja izdodas māti pierunāt ņemt bērnu līdzi."

L.K.: "Būtu bijis labi, ja diskusijā piedalītos vienīgā Kuldīgas rajona psihiatre Ruta Lūciņa. Manā darbā bieži nepieciešama viņas palīdzība, bet lielās noslogotības dēļ ne vienmēr sadarbība izdodas."

I.B.: "Būtu svarīgi saprast, ko viņa kā speciāliste var darīt komandas darbā šīs problēmas novēršanā."

Vecāki paši nezina ne rīta, ne vakara

Vai jums katrai ir kāds ieteikums?

A.S.: "Laiks atgriezties pie kristīgām vērtībām, lai miers var ienākt cilvēka dvēselē. Tas ir augstāks par cilvēka saprašanu. Ir svarīgi, ja par šīm vērtībām sāk runāt jau skolā, tas maina bērnu domāšanu un uzvedību. Par šo tēmu jau notikušas diskusijas Latvijā, tagad izvēle atstāta vecāku ziņā, bet daļa no tiem paši nezina ne rīta, ne vakara. Kā lai viņi izvēlas to labāko bērniem?"

I.B.: "Man šķiet, ka svarīgi būtu skolās vairāk rīkot pasākumus, kuros piedalās bērni kopā ar vecākiem. Lai arī tā būtu vecā, labā lēkāšana ar maisiem vai olu nešana karotītēs. Ja to sistemātiski darīs no pirmās klases, tad vecāki apmeklēs skolas organizētos pasākumus arī tad, kad bērni ies vidusskolā."

L.L.: "Gribas aicināt ģimenes pievērst vairāk uzmanības bērniem, mācīt izturēties ar cieņu pret līdzcilvēkiem, nepazemot otru. Saprotu, ka ļoti svarīga ir naudas pelnīšana, bet nodrošinātās pamatlietas negarantēs to, ka bērns būs laimīgs. Nedrīkst emocionālo pieķeršanos atstāt otrā plānā, jāmācās abas sabalansēt."

Z.J.: "Svarīgi ir, lai vecāki tomēr apmeklētu sapulces, tad arī bērniem ir stimuls mācīties. Mūsu klasē arī ir sarežģīta situācija, pagājušajā nedēļā tika rīkota vecāku sapulce. Neatnāca tikai viena mamma. Šajā nedēļā jūtamas izmaiņas. Skolēni iet uz stundām, arī konsultācijām. Iespējams, ka tas neturpināsies ilgi, bet šā vai tā tam ir nozīme. Katru mēnesi skolēniem uz mājām tiek dota skolas avīze, kurā direktore un citi informē par skolā notiekošo. Bet cik no vecākiem to avīzīti izlasa? Ir jau skolās pasākumi, kuros iesaistīti vecāki, bet tos parasti apmeklē vieni un tie paši cilvēki."

L.K.: "Uz sapulcēm nāk maz vecāku. Kādā 2. klasē no 27 bērniem atnāca diviem. Tagad esam nolēmuši, ka aicināsim, katru individuāli sazvanot. Ja konkrētajā dienā kāds būs aizņemts, tad varēsim vienoties par citu laiku, kurā pārrunāt ar bērnu saistītās problēmas. Paredzams, ka tad tāpat visi neapmeklēs, bet tomēr atnāks vairāk."

S.O.: "Viss sākas un beidzas ar ģimeni. Ja kāds atnāk pie manis uz pārrunām un bērnam ir žēl, ka mammai jākaunas viņa vietā un viņa jūtas slikti, tad bieži vien otrreiz mums vairs nenākas satikties šādā situācijā. Bet ir gadījumi, kad pusaudzis nopriecājas, ka labi vien ir, ka tai mātei uzlikts naudas sods. Viņš pat atklāti priecājas par to, nesaprotot, ka sodīts ir arī pats."

L.K.: "Viens bērns teica: "Tā viņai arī vajag!" Bet patiesībā viņš protestē pret to, ka nav vecākiem vajadzīgs."

L.L.: "Tagad likumdošana paredz, ka ar bērna vecāku vai bāriņtiesas piekrišanu var uzlikt bērnam pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu vai citādas atkarības, ja tā bijusi par pamatu nodarījuma vai pārkāpuma izdarīšanai. Inspekcija ir piedāvājusi papildus piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus jau no deviņu gadu vecuma, nevis no 11, kā bija iepriekš."

Daiga Bitiniece, Jolanta Hercenberga

 




      Atpakaļ