Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 24. jūlijs, 2019
Mūsu dzīves apraksti / Publikācijas
 

Nepazust tulkojumā. Intervija ar bijušo LELB diakoni Mariku Vidiņu
05.12.2010


Nepazust tulkojumā. Intervija ar bijušo LELB diakoni Mariku Vidiņu

Sallija Benfelde
04. decembris 2010 11:06

Pārpublicēts no http://www.delfi.lv/news/conference/interviews/nepazust-tulkojuma-intervija-ar-bijuso-lelb-diakoni-mariku-vidinu.d?id=35543511

Decembra vidū tiks atvērts pirmais 19. gadsimta dāņu filozofa Sērena Kirkegora tulkojums latviešu valodā – viņa grāmata "Bailes un trīsas". Grāmatu izdod valodu centrs "Ad verbum", kura direktore un ir Marika Vidiņa.

"Kirkegors nāk līdzi no mana teoloģijas studiju laika un ir man ļoti mīļš", Marika Vidiņa atbild, vaicāta, kādēļ Kirkegors un kādēļ valodu centrs, kurš ikdienā darbojas ar tehnisko tulkošanu, uzņēmies izdot latviešu valodā viņa grāmatu. "Tā doma nāca lēnām un ilgus gadus. Kirkegors tulkots daudzās valodās. Japāņi ir iztulkojuši, ķīnieši arī, bet latviešu valodā nav neviena pilna viņa darba tulkojuma. Tagad man liels prieks, jo Inga Mežaraupa uzņēmās šo tulkojumu. Turklāt mans dēls Viestarts ir strādājis ar Kirkegora tekstiem, tādēļ šis faktiski ir viņa vadīts projekts", saka Marika.

Kāds bija iepriekšējais laiks, kurš aizvedis līdz Kirkegoram?

Marika Vidiņa bijusi Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas(LELB) Bolderājas draudzes diakone, bet bija spiesta no baznīcas aiziet, jo Latvijā sievietēm baznīcā kalpot aizliegts. Vēlāk kopā ar visu Jura Cālīša draudzi tika izslēgta no LELB, jo draudze atteicās noliegt savu mācītāju. Tagad Marika iet uz Jura Cālīša vadītajiem dievkalpojumiem Reformātu baznīcā un ir locekle Jēkabpils draudzē, kurā strādā Modris Plāte. "Man nav iebildumu pret Reformātu baznīcu, bet iesvētes solījumu es devu luterāņu baznīcā, un ir solījumi, kurus nevajag lauzt", viņa skaidro savu rīcību. "Ad verbum" ir Marikas darbs, dzīve un kā trešais bērns - pašas radīts un lolots.

Marika pati par sevi teic, ka viņas dzīvē bijuši vairāki posmi, kuri vienmēr beigušies tad, kad tam bijis labākais laiks. Pirmais ilgākais darba posms bija Zinātņu Akadēmijas Tautas kinostudijā, tas bijis skaists laiks - Tautas kinostudijā nostrādāti desmit gadi un tie bija visai brīvi no padomju ideoloģijas, un tad sākās pārmaiņas. "Es tomēr nevaru teikt, kā bieži saka - pankš! Un kaut kas pēkšņi notiek! Ar mani viss notiek lēni, secīgi un raugoties no šodienas skatu punkta, viss bijis loģiski", viņa saka.

Mūsu saruna ir ilga, tā notiek "ad verbum" - vārdu pa vārdam un soli pa solim. Pēc intervijas atrodu internetā kādu Kirkegora citātu, kas kļuvis par aforismu: "Labais ir brīvība. Tikai tas, kas kalpo brīvībai un pati brīvība ir tas, kas rada labā un ļaunā iedalījumu." Jo mūsu saruna patiesībā ir par brīvību un tās tulkojumu.

Ko pārmaiņu laiks mainīja jūsu dzīvē?

Es pazinu mācītāju Plāti, bet vairāk kā vienu no luteriskās baznīcas mācītāju grupas Atdzimšana un atjaunošanās cilvēkiem. Bija dažādas tehniskas lietas, kurās varēju palīdzēt - kaut vai pavairot neatkarības kustības žurnālu "Auseklis". Bet, protams, bija arī dažādas sarunas, viņš nesa man grāmatas, jo viņš taču ir mācītājs, un bija noskaidrojis, ka tomēr esmu kristīts cilvēks (smejas). Es Plātem parasti teicu, ka ar mani un Dievu viss ir kārtībā, esmu no katoļu ģimenes, trīs mēnešu vecumā kristīta un mums ar Dievu savstarpēju problēmu nav. Tad reiz nokļuvu Kuldīgā uz vienu no Plātes Bībeles stundām. Viens teikums: "Kas esi tu un kas ir tavs Dievs?" man pēc tam ilgi nelika mieru. Domāju, ka varbūt viss gluži kārtībā ar mani un Dievu nav, īstenībā tā ir joma, kurā man nav nekādu zināšanu. Un tad es sāku braukāt uz Kuldīgu uz Bībeles stundām. Pagāja gads un nolēmu iesvētīties, tas bija 1988. gadā. Tas bija vētrains laiks - bija toreiz tāda Reliģisko lietu padome, kas tobrīd bija atņēmusi tiesības Plātem strādāt, viņš darbojās nelegāli, un bija arī Konsistorijas mēģinājumi neļaut strādāt, jo Konsistorija jau darbojās pēc tās padomes rīkojumiem. Atcerieties, bija tajos gados tas visiem labi zināmais pasākums "darbaļaužu vēstules", kuras vienmēr parādījās tad, kad ar kādu vajadzēja izrēķināties. Un tad vēl mācītājs Plāte nepieklājīgi ģērbās - baznīcas svētkos vilka balto talāru. Absurds, protams, ieganstu tika sameklēts daudz, bet īstais iemesls bija Atdzimšana un atjaunošanās, kurā mācītājs aktīvi piedalījās. Acīmredzot aizliedzējiem bija cerība, ka Plāte brauks prom, bet draudze savu mācītāju sargāja. Reiz bija atbraucis Konsistorijas pārstāvis, laikam jau gribēja draudzei likt izvēlēties citu mācītāju, bet draudzes cilvēki nostājās durvīm priekšā un nelaida iekšā baznīcā dievkalpojuma laikā. Pēc dievkalpojuma draudze iznāca ārā - tas bija fantastisks skats: viņš stāvēja pie baznīcas sienas, draudze nostājās viņam priekšā un dziedāja: "Dievs kungs ir mūsu stiprā pils". Tā tas cilvēks aizbrauca, ar mums neparunājis.

Kāpēc nolēmāt studēt teoloģiju?

Braukāju uz Kuldīgu uz dievkalpojumiem, Rīgā bija darbs, bērni bija mazi, bet jutu, ka kaut kā nepietiek, gribēju zināt vairāk. Teoloģijas seminārā bija uzņemšana, nodomāju, ka varu taču tur iestāties. Man nebija ne mazākā nodoma strādāt baznīcā un kad pārrunās tika uzdots jautājums, kāds ir mans nolūks, stājoties seminārā, vai es domāju par kalpošanu baznīcā, atbildēju, ka mans vienīgais nolūks ir, cik būs laika un spēka, studēt teoloģiju. Bet tas bija laiks ar milzīgu enerģiju cilvēkos, radās aizvien jaunas un jaunas draudzes un šķiet, ka viss mūsu kurss tika aizsūtīts pie draudzēm vēl studiju laikā, jo mācītāju trūka. Mani izsauca arhibīskaps Kārlis Gailītis un sacīja, ka man vajadzētu aizbraukt uz Bolderājas draudzi vadīt Lieldienu dievkalpojumu, jo neviena cita, ko tur sūtīt, nav. Atbildēju - arhibīskap, atcerieties, ko sacīju uzņemšanas komisijā: es nekad nebūšu mācītāja, es nevaru pat iztēloties, ka vadu dievkalpojumu. Arhibīskaps uz to man atbildēja - jums ir principi, bet viņiem nebūs Lieldienu dievkalpojuma. Es taču nesaku, ka jūs būsiet mācītāja, es lūdzu jūs kā teoloģijas studenti: aizbrauciet un novadiet Lieldienu dievkalpojumu. Bija neērti atteikt, un tā tas sākās. Pa vidu bija pārtraukums gala eksāmeniem un darba rakstīšanai, bet kopā pavisam Bolderājas draudzē sabiju četrus gadus.

Bet par mācītāju jūs taču nekļuvāt?

Jā, tā bija tā amizantā puse manai kalpošanai. Mums tā īsti nekāda statusa nebija, formulējums laikam bija - kalpojošais students. Tas bija sarežģīti, jo draudzei bija dievkalpojumi ar dievgaldu, kristības, laulības, iesvētīšana, un to tiešām dara tikai ordinēti mācītāji. Tas bija grūti atrisināms jautājums, un arhibīskaps Gailītis izlēma, ka tas jau nebūs uz daudziem gadiem, bet tikai kādu laiku, kamēr tiks nokārtoti eksāmeni un pabeigtas studijas, tādēļ kalpojošajiem studentiem izsniedza arhibīskapa atļaujas veikt šīs sakramentālās darbības. Man tādas atļaujas ilgi nebija, jo es vairākkārt atteicos.

Bijāt spītīga?

Nē, tā nebija spītība. Tajā laikā man bija jautājums pašai sev, vai sievietei ir jābūt mācītājai un pilnīgi drošas atbildes uz šo jautājumu man vēl nebija. Uz sevi neraudzījos kā uz mācītāju, man nebija iekšēju pretrunu tādēļ, ka darbojos draudzē. Ar dievkalpojuma jautājumu es tiku galā vienkārši. Tas bija brīnišķīgs laiks Seminārā, jo perestroka bija pavērusi iespēju teologiem no visām malām braukt uz Latviju. Īsā laikā mēs dzirdējām daudzu teologu lekcijas par dažādām tēmām, tie bija gan trimdas, gan dažādu Eiropas valstu mācītāji un mācību spēki. Es to izmantoju un sacīju viņiem - ja jums svētdiena brīva, jūs varētu atbraukt uz draudzi Bolderājā, viņiem šajā svētdienā būtu dievgalds. Mācītāji parasti neatteica un domāju, ka tajā laikā Bolderājas draudzei ļoti paveicās - uz Bolderājas draudzi brauca profesors Visvaldis Klīve, mācītājs Juris Cālītis, tagadējais trimdas baznīcas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis un vēl daudzi citi.

Kā kļuvāt par diakoni?

Arhibīskaps Gailītis mani uzaicināja uz pārrunām un teica - es ļoti gribu jūs ordinēt. Biju pārsteigta un sacīju nē, kaut gan tajā brīdī man vairs nebija šaubu par to, vai sieviete var būt mācītāja. Atteicos tādēļ, ka vēl nebiju beigusi studijas. Arhibīskaps atbildēja, ka tomēr gribētu to nokārtot un ordinēs mani par diakoni. Latvijā tā nebija izplatīta prakse, pie mums bija pieņemts, ka diakons nodarbojas ar aprūpes jautājumiem - atšķirībā no trimdas baznīcas, kur ordinētie diakoni strādāja draudzēs, kurās nebija ordinētu mācītāju. Tā arī notika, arhibīskaps atbrauca uz draudzi un mani ordinēja. Drīz pēc tam arhibīskaps aizgāja mūžībā, un es nedomāju, ka šī ordinācija bija kaut kādā veidā ierakstīta baznīcas annālēs, jo mums Latvijā nebija diakonijas kārtas šādā izpratnē. Es strādāju draudzē, bet pēc arhibīskapa nāves Baznīcā sākās pārmaiņas.

Jaunais arhibīskaps paziņoja, ka sievietēm nav vietas Baznīcā...   

Tas notika ļoti lēni un sarežģīti, jo teoloģijas studentu vidū teju vai puse bija sievietes, kuras kā kalpojošās studentes bija visā Latvijā. Kalpojošiem studentiem bija balsstiesības, un es biju tajā Sinodē, kurā ievēlēja arhibīskapu Jāni Vanagu. Es ļoti labi atceros, ka viņš savā kandidāta runā teica - apzinieties, ka mana pārliecība ir, ka sieviete nevar būt mācītāja un ja es būšu bīskaps, es noteikti neordinēšu sievietes. Viņu ievēlēja, tātad lielākā daļa uzskatīja, ka tas nav svarīgs jautājums vai arī šajā jautājumā kandidātam piekrita.

Un tad jums nācās no Baznīcas aiziet.

Varētu teikt, ka es aizgāju pati, jo tas notika brīdī, kad kļuva skaidrs, ka es vairs nevaru nodrošināt draudzē normālu darbu. Bija skaidrs, ka mans ceļš Baznīcā vairs nekur neved, jo esmu sieviete. Un tad kādā svētdienas rītā es braucu uz draudzes dievkalpojumu Bolderājā, sēdēju autobusā un lasīju "Svētdienas Rītu". Iepriekšējā vakarā tajā nebiju ieskatījusies, bet labi, ka atvēru to pirms dievkalpojuma, jo tajā pēkšņi ieraudzīju nopublicētu atsaukumu, kurā sacīts, ka no šīs dienas visiem tiem, kam ir izsniegtas atļaujas konsekrēt  dievgalda elementus, šīs atļaujas tiek anulētas (aut. - konsekrēšana, lat. consecratio - iesvētīšana; piemēram: iesvētīt bīskapu, baznīcu, kausu, vīnu, maizi Sv. Vakarēdienā utt.). To es izlasīju avīzē! Ar mani neviens nebija runājis, man tas nebija paziņots. Tas bija dīvaini. Es nevaru par sevi teikt, ka tas salauza manu sirdi. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka durvis ir ciet un dauzīt pret tām savu pieri būtu muļķīgi. Tolaik aktuāls kļuva jautājums par reliģijas mācīšanu skolās, un es strādāju gan Teoloģijas fakultātē, kur bija noorganizēti reliģijas skolotāju kursi, gan skolā. Kursus organizēja Austra Reine, kura bija atsūtīta no Amerikas luteriskās baznīcas misionāres statusā - viņa nebija trimdas latviešu mācītāja, viņa bija Amerikā ordinēta mācītāja un strādāja Užavas draudzē. LELB pieņēma lēmumu, ka Austrai ir aizliegts Latvijā kalpot, ka viņas misija Latvijai nav vajadzīga. Iemesls, protams, bija tas, ka viņa ir sieviete. Austra atgriezās Amerikā, es pārņēmu kursu vadību, lēnām pārveidojām to par profesionālo programmu. Mana pārliecība bija, ka vispārizglītojošās skolas programmā nevar būt tikai viena reliģija un vēl mazāk - konfesionāla. Kā zināms, uzvarēja viedoklis, ka tai jābūt konfesionālai mācībai, un man tas vairs nešķita tālāka darba vērts pasākums. Tapa mūsu valodu centrs "Ad verbum", latīņu izteiciens, kas nozīmē "vārdu pa vārdam".

Tomēr jūsu bērni ieguva teoloģijas bakalaura grādu?

Jā, meita ieguva teoloģijas bakalaura grādu, tad mācījās Dānijā kino skolā, bet maģistra grādu ieguva Kultūras akadēmijā. Dēls arī ieguva bakalaura grādu teoloģijā, bet pašlaik studē filozofiju Beļģijā, Lēvenes universitātē.

Sacījāt, ka savulaik šaubījāties, vai sieviete var būt mācītāja? Kas radīja šīs šaubas? Bībeles teksti, kuri ik pa brīdim tiek citēti kā pierādījums tam, ka sieviete nedrīkst kalpot Baznīcā?

Šaubas radīja nezināšana. Plāte ir izcils mācītājs un, ja kādu laiku esi bijis viņa mācībā, tad vairs neatļausies tā rīkoties ar Bībeles tekstiem - paķert pa citātiņam un piemērot savām vajadzībām. Tas notiek riņķī un apkārt, tā nedara tikai ar Bībeles tekstiem. Ja cilvēks kādam grib uzspiest kādu savu ideju, tad aši tiek atrasta kāda autoritāte un izmantots citāts no viņa teiktā. Tā ir parasta lieta.  

Mani vecāki bija katoļi, un cik nu mani veda uz baznīcu, es redzēju mācītāju vīrieti, tādēļ vajadzēja saprast un vairāk uzzināt par sievietes kalpošanu Baznīcā. Man bija arī jautājums pašai sev, vai sieviete to spēj, jo tas ir ļoti smags darbs, ja kopj draudzi, ja to dara no sirds, tā, kā tas darāms. Ir ļoti daudz jāmācās, ja grib lietot Bībeles tekstus, interpretēt tos citiem. Un pie mācītāja cilvēki nāk ar savām problēmām, tas ir grūti arī mācītājam. Man ļoti veicās ar cilvēkiem, kurus esmu satikusi un kuri mani mācījuši piedzīvot savu dzīvi, jo viņi ne tikai runāja patiesi, viņi tā arī dzīvoja - profesors Akmentiņš, profesors Grīslis, profesors Klīve. Šie cilvēki ir mana luteriskā baznīca. Ja šaubījos, ja man kas nebija skaidrs, gāju pie Roberta Akmentiņa un viņš man vienmēr pastāstīja kādu stāstu. Kad jautāju par sieviešu ordinēšanu, stāstīju par savām šaubām, viņš sacīja - tu padomā, Lejasbulānas ciematā Sibīrijā, no kura visi tie mācītāju kungi bija aizmukuši, bija Paulīnes tante. Nevienu lejasbulānieti neinteresēja ordinācijas jautājumi, un Paulīne visus pēc kārtas kristīja, izvadīja, noturēja dievkalpojumus. Neviens jau viņu tur nebija iecēlis, bet kā tu domā - kāda būtu Lejasbulāna, ja Paulīnes tur nebūtu bijis?

Protams, sieviešu ordinācijas jautājums nav nekas neparasts. Visās baznīcās, kur šodien sieviešu ordinācija ir pavisam parasta lieta, par to savā laikā ir bijušas plašas diskusijas. Mums nenāktos neko jaunu izdomāt, vien jāiepazīstas ar visu, kas šajā jautājumā rakstīts gan par, gan pret. Diemžēl Latvijā nekad šī diskusija nopietni nav notikusi. Sieviešu izstumšana no Baznīcas vienkārši tā palēnām notika. Daudzas sievietes aizbrauca, jo tiešām gribēja kalpot. Šodien viņas pasaulē strādā ar panākumiem, ir ieguvušas doktora grādus teoloģijā, ir cienītas un mīlētas sabiedrībā. Un tas ir zaudējums Latvijai, ka viņas aizbrauca. Ka mēs no viņām atteicāmies. Tā sacīt, nav cilvēka, nav problēmas.

Staļina un Berijas vadmotīvs...  

Negribētos par Baznīcu teikt tik skarbus vārdus, bet diemžēl tā tas notika.

Bet ar to sieviešu būšanu Latvijas Baznīcā lai nu būtu , kā būdams, bet mani Latvijas luteriskā Baznīca izslēdza.

Kāpēc jūs izslēdza no Baznīcas?

No baznīcas izmeta visu draudzi. Juri Cālīti atstādināja, un es biju viņa draudzē. Zinājām, ka mūsu mācītājs izslēgts no baznīcas un uzzinājām arī, ka pie mums ieradīsies Konsistorijas pārstāvis un mums būs jāizlemj, ko un kā draudze grasās tālāk darīt. Svētdienā ieradās Rīgas prāvests un viņam bija līdzi vēl divi jauni cilvēki, laikam no konsistorijas Kapitula. Ar mums gan neviens netērzēja, viss notika ļoti īsi. Prāvests pateica, ka mūsu mācītājs ir izslēgts un mums kā draudzei jānobalso par jauna mācītāja aicināšanu. Manuprāt, tas bija pilnīgi nesaprotams uzstādījums, ar mums neviens nerunāja, neskaidroja, kādas ir mūsu mācītāja herēzes (aut. - no gr. αρεσις - hairesis, "izvēle", maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona, nepareizs pamatpostulātu traktējums). Man tas šķita tieši tāpat, kā savā laikā notika ar Modri Plāti, kad tika atrasti iegansti, bet iemesls bija cits. Patiesībā es nesaprotu vienu lietu - kā var atnākt uz baznīcu cilvēki ar domu: ja nepieņem mūsu variantu, tad visi no Baznīcas tiek izslēgti. Kādai ir jābūt domāšanai, lai uz ko tādu varētu mierīgi noskatīties!? Jā, varēja redzēt, ka prāvests gan laimīgs nejutās, bet tur bija ieradušies tie divi cilvēki, kuri apsēdās aizmugurē, ne ar vienu nerunāja, neko nejautāja. Viņi tur sēdēja, kā tādi inkvizitori pašdarbnieki. Es vēroju viņu kā akmenī kaltās, drūmās sejas un domāju, cik ļoti gan cilvēki no kaut kā baidās, ja viņiem tā velni rādās!

Vai tās nav bailes no domāšanas, no diskusijām, no tā, ka, paraugoties sevī, ieraudzīsi neatbildētus jautājumus? Un tad Baznīca kļūst nevis par Dieva mīlestības avotu, bet par soģi un bendi.

Es nezinu, kādēļ šie cilvēki tā rīkojās. Es domāju, ka liela loma ir piecdesmit gadus ilgušajam okupācijas laika pārrāvumam. Tie cilvēki, kurus es sapratu, kuru domas man bija svarīgas, bija no trīsdesmito gadu studentiem. Viņi nebija "viendabīga masa", viņu vidū bija mācītāji ar dažādiem uzskatiem, bet viņi nenoliedza tiesības domāt, tiesības uz savu viedokli. Mums gandrīz nav vidējās mācītāju paaudzes, nav attīstījusies iemaņa sarunāties par teoloģiskiem uzskatiem. Mūsu jaunie mācītāji mēdz teikt, ka viņi ir aicināti, bet nekad tā īsti neesmu sapratusi, ko tas nozīmē. Bet vērojot patlaban baznīcā notiekošo, viņi savu aicinājumu saskata uzskatu vienādošanā.

Baznīca ir laicīga, cilvēku veidota institūcija. Vai tā var apgalvot, ka zina Dieva domas?

Ja putekļusūcēja instrukcijas tulkojumā ielaiž kādu kļūdu un putekļusūcējs, atbilstoši instrukcijā saprastajam, salūzīs, vainīgs būs tulkotājs. Kā rīkoties, ja Baznīcas "tulkojumā" iezogas kļūda? Jebkuri sakrālie Raksti ir bezgala komplicēts teksts. Liela daļa cilvēku tos lieto tulkojumā - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Baznīcas cilvēki tāpat ir cilvēki, kā mēs visi, bet bieži vien viņi uzliek sev masku un sāk runāt tādos pašpieņemti pareizos teikumos, jo uzskata, ka tā Baznīcas cilvēkiem jāuzvedas. Kam tas ir vajadzīgs, kādēļ Baznīcas darbiniekiem būtu jāatšķiras ar kādu īpašu sejas izteiksmi vai runas veidu? Kādēļ jāatšķiras ārējā veidā? Man Kirkegors bija interesants un ir mīļš tādēļ, ka es gribēju saprast, kas ir protestantisms, ar ko tas atšķiras pēc būtības. Droši vien tādēļ protestantisms ir mani uzrunājis, jo acīmredzot neesmu cilvēks, kuram ir svarīgi rituāli. Droši vien, ka daudziem cilvēkiem rituāls ir svarīgs, bet es domāju, ka protestantismā ir daudzas brīnišķīgas lietas, kuras mēs patlaban katastrofālā tempā zaudējam. Ja atgriežamies pie velnu rādīšanās, tad pēc mūsu vecajām tradīcijām, būtu jāmet viņiem ar tintnīcu un jāķeras pie Rakstiem. Patiesībā tas būtu tas, ko es ļoti gaidu no Luteriskās baznīcas Latvijā - mācītāji reiz pieķertos pie Rakstiem un nopietni, smagi un sūri strādājot, lasītu šos tekstus. Un nevis izdomāt kādas savas lietiņas un tad aši paķert Bībeli, kur varētu pievilkt kādus citātus savai idejiņai, tādā veidā no Baznīcas kļūstot par ideoloģisku vienību. Tad atliek vien saģērbties košās drānās un tēlot kaut ko, kas stāv pāri visiem pārējiem. Piedodiet! Baznīca ir tas, kas izklājas pārējiem par pamatu zem kājām.

Jaunajā Baznīcas Satversmē, kura tiks pieņemta, atšķirībā no 1928. gada Satversmes, preambulā ir ierakstīti uzstādījumi, kas aizliedz jebkādu uzskatu dažādību! Jo jebko, kas kādai varas grupai nepatiks, nu varēs nodēvēt pat herēzi jeb shizmas veicināšanu. Ir tik liela vēlme pašizolēties, ka man ir jautājums- ap ko? Baznīca sevi pilnīgi un galīgi nogriezusi no Teoloģijas fakultātes, atbīda dažādas cilvēku grupas. Fakultātes atstumšana ir liels zaudējums abām. Un kas tad būs cienīgs būt tajā baznīcā? Man tas sāp.




      Atpakaļ