Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
pirmdiena, 22. jūlijs, 2019
Mūsu dzīves apraksti / Publikācijas
 

Meklējot labo, to atrod
12.05.2010


Kristīne Melne
2006. gada 23. decembris, 12:20

"Šie ir Dieva mīlestības svētki," tuvojoties svētvakaram, savā svecēm un ziediem rotātajā mācītājmājas istabiņā atzina Turaidas draudzes mācītāja Vaira Bitēna. Ziemassvētku laikā Turaidas baznīca atzīmēs dubultu jubileju – aizritējuši 15 gadi kopš draudzes atjaunošanas, un tikpat ilgi mācītāja Bitēna te kalpo.

"Lai gan cilvēki iedomājas, ka viņi organizē Ziemassvētkus, tā nav – svētku centrā ir Dievs," pārliecināta ir mācītāja.

Dāvanu pirkšana un pasniegšana ir Mīlestība
   Pirmssvētku laikā visu prātus nodarbina dāvanu iegāde. Lielveikali pārpildīti ar steidzīgiem un uztrauktiem cilvēkiem, kas līdz svētvakaram ikvienam tuviniekam vēlas nopirkt kādu nieciņu. Daudzi uzskata, ka Ziemassvētki kļuvuši pārāk komerciāli un lielāko labumu no tiem gūst veikalnieki. "Iepirkšanās drudzis, kā to dēvē, ir Dieva mīlestības apdvests, un tur nav nekā nosodāma. Cilvēki dāvanas nepērk sev, bet tuvajiem cilvēkiem, lai parādītu, cik liela ir viņu mīlestība," uzskata mācītāja. "Mūsu vēlme pasniegt skaistas dāvanas ir Mīlestība." 
   Jau Bībelē atklājas apdāvināšanas tradīciju pirmsākumi – Austrumu gudrie pie jaundzimušā Kristus bērniņa nāca ar dāvanām. "Mīlestība bija gan ķēniņu sirdīs, gan mūsdienu cilvēkos," smaida Bitēna, kura pati ar prieku meklē dāvanas saviem mīļajiem. "Lai gan veikalu piedāvājums ir plašs un dažāds, dažkārt pietrūkst skaistu lietu, ko dāvināt," viņa skumji atzīst.
   Tāpat kā Austrumu ķēniņi pasniedza dāvanas mazajam Kristum, arī tagad svētku laikā visvairāk tiek domāts par bērniem. "Ir skumji, ja laikā, kad visi grib priecāties, dažiem ir jāskumst un jāraud. Tomēr par vientuļajiem bērniem un vecajiem cilvēkiem tagad domā gan pašvaldības, gan baznīca un dažādas organizācijas, svētku laikā rīkojot dažādas akcijas, lai iepriecinātu arī šīs skumstošās sirdis."

Draudze kā ģimene
   Otro Ziemassvētku vakarā Turaidas baznīcā risināsies jubilejas dievkalpojums. "Šis ir rets gadījums, kad sakrīt draudzes atjaunošanas un mācītāja nokalpošanas laiks. Turaidas draudzes liktenis 90. gadu beigās bija uz manas sirdsapziņas, jo tika uzstādīts ultimāts: vai nu es nākšu pie viņiem par mācītāju vai arī draudzi neatjaunos," atceras Bitēna. 1991. gada 26. decembrī draudze pēc gandrīz 30 gadu dīkstāves atjaunota. Sākums nav bijis viegls, bet draudze paplašinājusies no dažiem desmitiem līdz 120 biedriem un aktīvi darbojas. 
   "Draudzes locekļi saauguši tik cieši kā ģimene. Esmu strādājusi sešās baznīcās, bet šajā mazajā draudzē jūtos vislabāk, mēs cits ar citu esam mierā. Tā kā baznīca ir maza, tas veicina tuvības sajūtu." Turaidas draudzē ierasts, ka pēc dievkalpojumiem cilvēki pasēž kopā, izrunā, kas kuram sakrājies. "Nevar tikai norunāt sprediķi un atvadīties – tā nekas nenotiek," par savu kalpošanu stāsta mācītāja.
   Sieviete mācītāja ir neierasta parādība Latvijas baznīcās. Tagadējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags nepiekrīt sieviešu kļūšanai par mācītājām, bet iepriekšējo arhibīskapu ordinētajām sievietēm viņš ļauj strādāt. "Ir nedaudz skumji, ka tagadējā vadība mani neatzīst, bet strādāt tas netraucē," bilst Bitēna.

Dievu nepiemānīsi
   Baznīcā gājējus un tos, kas vēlas iestāties draudzē, Bitēna iedala vairākās grupās. "Ir tādi, kas piedzīvojuši Dieva pieskārienu. Ir meklētāji, kas staigā no baznīcas uz baznīcu nezinot, ko vēlas atrast. Baznīcā nāk arī tie, kas nonākuši sabiedrības izolācijā un šeit meklē mierinājumu savām skumjām un bēdām. Palicēji ir tie, kas draudzi meklē kā savas dvēseles mājas." Vairums ir tādu, kas draudzē iestāja, lai salaulātos vai nokristītu bērnu, bet pēcāk pazūd. "Ja cilvēks, aprēķina vadīts, nostājas altāra priekšā un dod solījumu, tad tam dzīvē neies. Dievs redz, kas notiek cilvēku sirdīs," pārliecināti bilst Bitēna un atklāj, ka viņas darba gadu laikā šādu piemēru bijis ne mazums.
   Ziemassvētkos palielinās laulāties un bērniņu kristīt gribētāju skaits, tomēr cerēt, ka šajā laikā kristīts bērns vai slēgta laulība būs svētības bagātāka, nevar. "Dievs ir taisnīgs, un viņa svētību visi saņem vienādi, neskatoties uz to, kurā laikā tas noticis. Tiem, kas kristīti Ziemassvētkos, netiek dots vairāk." 
   Bitēna atbalsta arhibīskapa Vanaga ieviesto prasību, ka kristāmā bērniņa vecākiem jābūt kristītiem. "Mazā dvēselīte ir īpaši jūtīga pret ārpasauli, ja tam apkārt ir tumsa, mazulim ir grūti ar to cīnīties."

Ziemassvētki vilina baznīcā gājējus
   "Ziemassvētkos Turaidas baznīca ir par mazu. Nāk tik daudz cilvēku, ka visus nespējam uzņemt," stāsta Bitēna. Tā bijis arī Saulkrastu baznīcā, kur mācītāja kalpojusi līdz 2004. gadam. Jau ierasts, ka tieši Ziemassvētku laikā cilvēki, kas ikdienā baznīcu durvīm iet garām, dodas turp. "Esmu daudz domājusi par to, kādēļ tā notiek. Mans izskaidrojums ir vienkāršs – Dieva mīlestības saule īpaši spilgti spīd Ziemassvētkos. Šajā laikā Dievs pieskaras cilvēku sirdīm, un viņi nevar nenākt uz baznīcu. Dievs uzrunā tos, kas ierodas Viņa mīlestības mudināti." Mācītāja stāsta, ka Ziemassvētkos baznīcā sastopas dažādas paaudzes. "Tur, zem Dieva mīlestības spārniem, tiekas vientuļie, iemīlējušies pāri un ģimenes," savos novērojumos dalās Bitēna. Citi mācītāji gan baroties par tiem, kas baznīcu meklē tikai svētku laikā. "Es par viņiem priecājos un esmu pateicīga," stāsta Turaidas draudzes mācītāja.
   Svētku laikā viņu uztrauc ne tikai baznīcas nelielie izmēri, bet arī tik praktiskas lietas kā autostāvvieta. "Pie Turaidas baznīcas, kas atrodas muzejrezervāta teritorijā, nav kur novietot automašīnu. Vecākā gadagājuma cilvēki tādēļ nevar nokļūt uz dievkalpojumu, jo atstatums no stāvvietas līdz baznīciņai ir pārāk liels." Šā iemesla dēļ radusies doma Turaidas draudzei baznīcu izveidot citviet, tomēr tie ir visai nekonkrēti plāni, par kuriem sīkāk mācītāja pašlaik atturējās runāt.

Dieva sargāta un dziedināta
   Dzīves laikā mācītāja vairākkārt piedzīvojusi Dieva aizsardzību. Padomju gados, kad ticība noliegta, uz viņu šauts. Lodes skārušas automašīnu, bet mācītāja ar dēlu tikuši cauri sveikā. Arī ceļš pie Dieva viņai sācies ar brīnumu. "Biju smagi saslimusi. Ārsti nedeva nekādas cerības, bet tiku brīnumaini dziedināta. Tad sapratu, ka man ir jākalpo Dievam. Draugi pārliecināja, ka es kā sieviete to varu. Neizvēlējos kļūt par mācītāju – visur, kur gāju, durvis vērās vaļā, un tiku tajā ierauta. Jaunajiem mācītājiem, iespējams, ir grūtāk sagatavot svētku sprediķi, bet esmu tik piepildīta ar Dievu, ka man nav grūti runāt." 
   Pirms diviem gadiem Bitēna atstājusi darbu Saulkrastu draudzē, lai pilnībā nodotos nelielajai Turaidas draudzītei. Mācītāja ar gandarījumu secina, ka dažkārt Turaidas baznīcas solos redz arī pa kādam saulkrastietim.
   Ziemassvētkos un jaunajā gadā mācītāja cilvēkiem vēl visās lietās censties saredzēt labo. "Mēs varam skatīt gan gaišo, gan tumšo pusi un ieraudzīsim to, ko vēlamies. Ir bagātība cilvēkos meklēt labo. Tas mūs cels ārā no tās tumsas un ļaunuma, kurā esam iegrimuši. Katrs atrod to, ko meklē."
 




      Atpakaļ