Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 24. jūlijs, 2019
Mūsu dzīves apraksti / Publikācijas
 

Sieviete ar krustiņu uz krūtīm
12.05.2010


Raivis Bahšteins
2010. gada 19. janvāris, 15:34

Mācītāja Vaira Bitēna:
"Esmu savu solījumu Dievam turējusi, lai kā sāpētu sirds par to, ka jādzird, ka sievietes nevar būt mācītājas. Esmu mierīga, neprotestēju un neplēšos. Nolieku visu Dieva rokās."

Vaira Bitēna, Turaidas draudzes mācītāja, ir domīga par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas lēmumu neordinēt sievietes. Viņa ir viena no tikai trim esošajām.

Pēc skandāla ar Salaspils luteriskās draudzes mācītāju Sarmīti Fišeri, šis jautājums ir nokaitēts sarkans. S. Fišere, kurai šodien aprit 50 gadu jubileja, atteicās no intervijas, jo tad viņai būtu "jāpazūd no Latvijas".

Savukārt V. Bitēna, kura izdzīvojusi amerikāņu trillera cienīgu dzīvesstāstu, uz lietām skatās vēsu prātu un ik rītu sāk ar lūgšanu par skaistu dienu.

Pašaurajā mācītājas Rīgas dzīvoklīša plauktos plecu pie pleca savietojušās neskaitāmas figūriņas. Daudz figūriņu. Tās ir dāvanas, kurās V. Bitēna redz cilvēku mīlestību. "Es pati nekad nepirktu figūriņas ar uzrakstu "I Love You", tomēr tās silda sirdi kā dārgas dāvanas," saka mācītāja.

– Ziemassvētku laiks ir beidzies līdz ar brīvdienām un svētku prieku. Gribas svētkus pagarināt. Vai jums ir viegli sākt jaunu gadu?

– Arī es esmu apņēmusies būt labāka un labāk strādāt, pacietīgāk panest šo laiku. Tagad savas apņemšanās jāsāk pildīt. Cilvēkam viss mūžs ir nobriešanas laiks, un nu ir jādomā, kādi augļi nobriedīs – tie būs kroplīgi un tārpu saēsti vai tomēr sulīgi un veselīgi. Jo vairāk tuvojos mūžībai, jo lielāka ir atbildība. Ziemassvētku gaišums, kas nāk līdzi, un garīgais spēks dod to, lai kādu laiku nebūtu grūti. No rītiem ceļoties, mana lūgšana ir – Dievs, tu mūs nebaro ar kaut kādu vakardienas žēlastību, bet ar pilnīgi jaunu, un lai šī jaunā žēlastība man palīdz dienu skaisti nodzīvot. Tas tiešām palīdz. Cilvēks ir paštaisns, vienmēr grib vainot kādu citu. Arī par neizdevušos dienu. Atceros, reiz braucu auto, bija slidens ceļš. Man šķita, ka šoferis brauc par ātru. Pēkšņi piebremzēja priekšā braucošais auto un notika avārija. Šoferis sāka lamāt priekšējo, kāpēc tas tik lēni vilcies. Bet mēs taču braucām pa ledu. Viņš nejutās vainīgs, un es pie sevis domāju – kāda cilvēkam ir milzīga paštaisnība bez nožēlošanas.

– Vai taisnība, ka jūsu kļūšana par mācītāju bijusi visai neparasta?

– Kalpoju jau 37 gadus. Kā studente 1973. gadā sāku strādāt Viļķenes baznīcā, kas bija avārijas stāvoklī. Lietus tecēja pa sienām, tādēļ pirmā vasara bija viena vienīga remontēšana. Pati krāsoju un dakstiņus cementēju.

Mans stāsts sākās šādi. Biju uz nāvi slima, bet Dievs mani brīnumainā kārtā dziedināja. Turklāt tas notika spontāni un momentā. Aizgāju atpakaļ uz slimnīcu, bet mani atlaida mājās, jo vairs nebija, no kā ārstēt. Iedomājaties, kāda tādā brīdī cilvēkam ir pateicība Dievam. Pirms tam gāju pie mācītāja, lai viņš mani svaida un aizlūdz, jo es gatavojos nāvei, vairs nerēķinājos ar to, ka dzīvošu, jo ārsti pateica, ka glābt mani vairs nav iespējams. Pēc tam mani pārliecināja, ka Dievs, ar mani darot tādu brīnumu, devis lielu uzdevumu. Sākumā pretojos, kad man sacīja, ka varētu kļūt par mācītāju. Es teicu – sieviete mācītāja?! Taču tolaik jau trīs sievietes mācījās teoloģiju. Pamazām sāku lūgt Dievu, drīz arhibīskaps mani uzņēma, arī rektors. Durvis vērās pašas no sevis vaļā. Tikai gadu biju mācījusies, kad Viļķenē mani pieprasīja ar ultimātu – ja arhibīskaps mani viņiem nedos, tad draudze likvidēsies. Mācītājs vīrietis bija atteicies, un tā mani aizsūtīja. Es nekad mūžā nebiju bijusi baznīcā, kas ir tik sliktā stāvoklī. Bija februāris, mēs ar lodlampu žāvējām sienas, un mēneša laikā izdevās sagatavot vienu telpu, kur noturēt dievkalpojumu.

– Vai padomju laikā kas tāds vispār bija iespējams?

– Mani patiešām uzmanīja. Jau pašā sākumā, Viļķenes baznīcu remontējot, mēģināja noskaidrot, kas palīdzējis stalažas no Rīgas atvest, jo to nedrīkstēja darīt ar valsts mašīnām. Es teicu – nesodiet mani, bet es neteikšu. Jau rudenī atbrauca arhibīskaps, jo baznīcas iekšpuse bija izremontēta. Līdz ar to čekai bija acis vaļā un mani vēroja pastiprināti. Man draudēja un vārdos sūtīja pie baltajiem lāčiem, bet es biju gatava iet cietumā sēdēt, biju uz visu gatava, jo zināju, kādēļ es to daru. Uz manu mašīnu šāva – lode izskrēja gar bagāžnieka vāku. Varbūt negribēja mani nošaut, bet domāja, ka sieviete apmulsīs, izraisīs avāriju. Es dēlam, kas blakus sēdēja ļoti satraucies, teicu, ka tie ir mednieki, kas mežā šauj. Iepriekš biju brīdināta: Vaira, tevi grib novākt. Bet bail man nebija, es biju solījusies Dievam. Vara gaidīja, ka draudze padosies un atdos to baznīcu, bet notika pretējais.

Arī Saulkrastos man draudēja, jo atdzīvojās draudze. Saulkrastus pārņēmu 1978. gadā. Nokrāsojām baznīcas jumtu sarkanu, pašu baznīcu baltu, tad atkal balts stabiņš un sarkans jumts. Čekisti izdomāja, ka tas ir Latvijas karogs. Tur arī atsākās kristības, attīstījās ansamblis, Ziemassvētkos jau bija jānotur divi dievkalpojumi. Tas partijas politiķus uztrauca.

Tā es pieradu pie draudiem, un, darot savu darbu, man par tiem vairs nebija ne silts, ne auksts. Toreiz bija uzbrukumi no čekas un komunistiskās partijas, bet tagad iekšēji sāpīgi izjūtu sieviešu problēmas baznīcas kontekstā.

– Kādas ir jūsu domas par sieviešu ordinēšanas aizliegumu?

– Dievs mani kā sievieti ir aicinājis šai darbā, bet tagad ir jāpārdzīvo tas, ka sieviete neder, ka nevar būt mācītāja. Bet manu darbu joprojām nevar satricināt – cilvēki nāk, Turaidā draudze aug. Dibinājāmies ar 60 cilvēkiem, tagad jau esam 160. Draudze nav iebiedēta, ka sieviete nekādu svētību nevar dot. Es daru savu darbu, Dievs ir svētījis mani un draudzi. Mans mūžs drīz būs noiets, esmu savu solījumu Dievam turējusi, lai kā sāpētu sirds par to, ka jādzird, ka sievietes nevar būt mācītājas. Esmu mierīga, es neprotestēju un neplēšos. Nolieku visu Dieva rokās. Arhibīskaps atzīst, ka līdz šim ordinētās mācītājas ir jāciena, jo esam šai amatā iesvētītas. Jaunas neordinē. Visur pasaulē, pat Igaunijā, sievietes ordinē. Mēs esam tikai trīs, kas kalpo. Es, Sarmīte Fišere un Rozīte Railvija Kurzemē. Jaunās visas brauc uz ārzemēm. Ja es būtu jauna, es arī aizbrauktu tur, kur mani ciena. Žēl.

– Turaidas senatnīgā baznīca šobrīd tiek restaurēta. Kas tikmēr notiek ar draudzi?

– Jācer, ka drīz atgriezīsimies savā baznīcā, jo jau kopš pagājušā gada marta dievkalpojumi notiek Krimuldas baznīcā. Tikmēr mūsu baznīcai žogs apkārt, nevienu klāt nelaiž. Solīja, ka janvāra beigās, kad baznīcai paliek 260 gadu, tiksim atpakaļ.

– Vai Turaidas baznīcu izjūtat kā savu?

– Gaužām žēl, bet nevaram izjust to kā savu, jo visu laiku muzejs atgādina, ka baznīca ir viņu eksponāts. Mēs tur ieejam un gandrīz bailēs trīcam, ka tik kaut ko nesabojājam. Ja tuvojas laulības, ir jāprasa muzeja vadības atļauja. Nekad nevarēju iedomāties, ka baznīcā, kas ar tādu mīlestību sadarbības vārdā tika atdota muzejam, būs jājūtas kā žņaugos. Turklāt mēs nevaram ne svētdienas skolu attīstīt, ne kādu pasākumu rīkot, jo nav telpu. Tiklīdz dievkalpojums beidzas, tā nāk iekšā ekskursanti. Mēs jūtam, ka baznīca nav kā lūgšanu nams, jo tad tur ir ziedu izstāde, tad koncerti, nepārtraukta tūristu plūsma. Kāds no draudzes locekļiem man teica – mūsu baznīca katru svētdienu būtu jāiesvēta no jauna. 




      Atpakaļ