Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
svētdiena, 18. novembris, 2018
Mūsu dzīves apraksti / Publikācijas
 

Intervija ar Rudīti Losāni "Sievietei aizliegtā profesija"
15.04.2011


Gunta Barbāne
www.esmaja.lv redakcija

Sievietei aizliegtā profesija

04.aprīlis 09:32, 2011 Komentāri: 3 Tēmas:
Dzimumu līdztiesība

Pasaules luterāņu federācijā, kas apvieno 70 miljonus lielu luterāņu saimi, pāri 80 procentiem baznīcu ordinē sievietes par mācītājām. Latvijā neordinē. Pie mums sievietei neviena cita profesija nav aizliegta, izņemot vienu – būt mācītājai. Savu lielo Kāpēc uzdevu Iļģuciema sieviešu cietuma kapelānei RUDĪTEI LOSĀNEI.

 

Luters pārmeta tiltu

Šis ir laiks, kad kūņojamies ārā no totalitāras domāšanas. Šāda tipa domāšanai bieži vien ir ērti paslēpties baznīcā, jo valsts no baznīcas ir šķirta, līdz ar to Vispārējā cilvēktiesību deklarācija uz baznīcu attiecas nosacīti. Baznīca ir valsts valstī, kur bieži vien cilvēki rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu, un bieži vien tas notiek aiz visdziļākās teoloģiskās pārliecības.

Svarīgi, kāda ir šī kultūrvide, kādā baznīca ir izdzīvojusi. Pareizticīgo baznīcā jautājums par sievieti mācītāju vispār nav aktuāls. Arī katoļu baznīcās nav oficiāli atzītas sievietes mācītājas vai priesteres. Ja runājam par luterisko baznīcu, ko nosacīti varam uzskatīt par vienu no trim lielākajām baznīcām Latvijā, tad atmiņā nāk rakstnieces Zentas Mauriņas teiktais: Luters pārmeta tiltu no baznīcas uz sabiedrību. Simboliski šis tilts vienmēr ir eksistējis, un mēs pirmie arī ejam pār šo tiltu. Pasaules luterāņu federācijā pāri 80 procentiem baznīcu ordinē sievietes par mācītājām, un es tur neredzu nekādas pretrunas. Starp citu, arī Igaunijā ordinē - 25 procenti no mācītājiem tur ir sievietes.

Pārliecība nāk no kalpošanas

Mēs esam baznīca, caur kuru sievietei ir jāatgriežas kalpot garīgajā amatā. Šobrīd pastāv divi teoloģiski uzskati – viens, ka sieviete nevar kalpot garīgā amatā, izejot no atsevišķiem Bībeles pantiem, pārsvarā balstītiem uz cilvēka radīšanas stāstu, un otrs, ka sieviete var kalpot garīgā amatā, un arī tā ir vesela teoloģija. Jautājums – kura teoloģija spēj pārliecināt? Mana pārliecība nāk no kalpošanas. Tā kā neesmu ordinēta, jo Latvijas luteriskā baznīca sievietes neordinē, varu būt tikai evanģeliste, lai gan man ir arī maģistres un reliģijas zinātņu grāds teoloģijā. Desmit gadus kalpojot garīgā amatā, es zinu, ka es šo darbu varu darīt labi. Esmu sevī piedzīvojusi Dieva aicinājumu. Lai kādi vēji pūš, es šajā amatā esmu un kalpoju. Ja Dievs nevēlētos manu kalpošanu, viņš mani ātri no šī ceļa paņemtu nost.

Šobrīd Latvijas sabiedrība dzīvo informācijas vakuumā par sievietes kalpošanu garīgos amatos, tāpēc evaņģēlistes Ievas Zeifertes vadībā esam atvērušas mājaslapu http://www.sieviesuordinacija.lv/

Lapai ir pat līdz 200 apmeklētāju dienā. Mēs izvairāmies no kritizēšanas, jo domājam, ka arī tie, kas ir pret sieviešu ordinēšanu, to dara pēc visdziļākās pārliecības, lai gan viņu argumenti bieži vien nav tik daudz teoloģiski, cik sociāli un psiholoģiski rosināti. Mēs uzskatām, ka ar savu mājaslapu uzsākam jaunu posmu luteriskā baznīcā, jo mēs nepretendējam uz sevis uzspiešanu. De jure mēs netiekam ordinētas, bet de facto vairākas sievietes Latvijā kalpo par mācītāja pienākumu izpildītājām. No iepriekš ordinētajām ir palikušas trīs sievietes mācītājas. Tātad reāli jau tas notiek un notiks arvien vairāk – to saka mana sievietes intuīcija.

Dziedātājgulbim ir divi spārni

Starp citu, Bībele daudz runā par sievietes intuīciju. Piemēram, slavenā Marija Magdalēna, daudz darīja intuitīvi. Dziļā mīlestība un intuīcija, ko sevī nes sieviete, Dievam ir ļoti dārga. Ja sievieti neizstumj no kalpošanas, baznīca var daudz iegūt. Savukārt ja baznīca kļūst pārāk vīrišķīgi racionāla, tā sāk sludināt nevis žēlastību un piedošanu, bet pieņemt lēmumus, regulēt sabiedriskos, politiskos, ekonomiskos procesus. Baznīcas uzdevums ir apliecināt pasaulei mīlestību uz atstumto, nevajadzīgo, žēlojamo. Ikviens kristietis galvenokārt ir aicināts ne jau krāšņā tērpā vadīt liturģiju, bet gan kalpot savam tuvākajam.  

Sastopoties ar dažādu valstu sievietēm mācītājām, es redzu, cik šīs baznīcas ir bagātas. Runājot teoloģiskā valodā – baznīca, šī Kristus miesa, sastāv no sievietēm un vīriešiem jeb no femīnā un maskulīnā. Viens no Rietumu sakrālās mākslas simboliem Jēzum Kristum ir Dziedātājgulbis, kurš nodzied savu pēdējo dziesmu, lai pēc tam augšāmceltos. Šim gulbim ir divi spārni. Baznīcās, kur garīgos amatos kalpo vīrieši, šis Dziedātājgulbis ir ar vienu vairāk attīstītu spārnu un otru – mazāk. Pietrūkst Sievišķās puses. Ja putnam viens spārns ir stiprāks un otrs vājāks, tad viņš riņķo ap savu asi un nevar pacelties. Mītiskajā stāstā par sievietes radīšanu, Dievs, ņemdams sāna kaulu, atklāj kādu būtisku principu. Šī radība būs vīrietim līdzās, pie sāniem. Ne apakšā, ne augšā, bet blakus. Tātad līdztiesības pirmtēlu varam atrast Bībelē.  

Izvēloties cilvēku amatam, vispirms ir jāvērtē viņa atbilstība, ieinteresētība, aicinājums, talants, nevis nošķirt pēc dzimuma. Kibernētiskais centrs ir Dievs, un tikpat labi, cik tam var pakļauties vīrietis, var pakļauties arī sieviete. Ja mūs sauc par feministēm, man gribas tikai pasmaidīt, jo esmu par vienotu sabiedrību. Mēs nevaram viens bez otra, jo esam radīti, lai viens otru cienītu un nejustos par otru pārāki.

Auglim jānobriest

Termins augšāmcelšanās ir ļoti daudzšķautņains, un arī baznīcai, kas uz zemes tiek audzēta līdz laikam, kad laiks tiks piepildīts, nemitīgi ir jāceļas augšā. Tās patiesības, ko Dievs caur Jēzu Kristu ir iestādījis, darbojas vienmēr. Mēs redzam, ka baznīca ir procesā, un arī uz sociālo vidi darbojas šis termins - augšāmcelšanās. Piemēram, Jēzus ienāca pasaulē, kur bija verdzība un viņš šo verdzību neatcēla. Tā pastāvēja vēl līdz 1000. gadam, kad Ungārijā kāds kristīgs karalis pasludināja vergus par brīviem. Pagāja 1000. gadu, līdz cilvēki nonāca līdz šai atziņai – atbrīvot cilvēkus no verdzības. Cik man zināms, oficiāli verdzība pasaulē tika atcelta 2003.gadā Nigērijā, lai gan faktiski vergu tirgi tur tika slēgti jau kopš franču kolonizatoru iziešanas no šīs valsts. Redziet, kādā amplitūdā risinās jautājums par verdzības atcelšanu! Iepretim tam es varu minēt piemēru par sievietes kalpošanu garīgā amatā. Jau 5 gadsimtus luteriskā baznīca ir kā tilts iet uz sabiedrību. Baznīcai būtu jārāda priekšzīme, kā šai sabiedrībai veidoties, bet gadās, ka baznīca nostājas opozīcijā, piemēram, pret sievietes kalpošanu garīgajā amatā, plašākā nozīmē – pret kalpošanu vadošos amatos. Baznīca kļūtu tikai spēcīgāka, ja parādītu šo vīrieša un sievietes līdztiesību.

Tā kā jaunos teologus joprojām sagatavo ar domu, ka sievietēm nav vietas garīgos amatos, tad grūti ir taisnot izaugušu koku. Tie mācītāji, kas paši sāk meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, sāk mainīt savu viedokli. Esmu pārliecināta, ka mums vienam otru jāmācās labāk novērtēt, nevis savstarpēji cīnīties. Labākais veids ir informācijas sniegšana un cieņpilni dialogi. Es redzu, ka daudzos mācītājos pamazām izzūd agresivitāte, un situācija mainās. Cilvēki, kas domā ar perspektīvu, vedīs šo jauno laiku, kas šalkās trīs... Arī dabā vispirms atlido cīruļi, un tad sākas pavasaris. Ja runājam par reformācijas laiku, vispirms bija Jans Huss, un tad tikai nāca Luters, kurš izveda baznīcu no dziļajiem viduslaikiem. Ikvienam auglim ir jānobriest. Padomju laikā gan skolās, gan armijā ļoti cieta vīrieši savā vīrišķībā. Iespējams, ka Dievs uz laiku Latvijā aizkavē sieviešu līdztiesību baznīcā, lai vīrieši varētu izaugt līdz vajadzīgajam spēkam, stiprumam un pašapziņai. Pienāks brīdis, kad mums šīs durvis tiks atdarītas un mēs varēsim stāvēt blakus ļoti stipriem vīriešiem un kopā uzturēt baznīcu.




      Atpakaļ