Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 24. jūlijs, 2019
Mūsu dzīves apraksti / Liecības
 

Rudīte Losāne, Iļguciema sieviešu cietuma kapelāne. Dievs un laiks dziedina visas brūces
12.05.2010


Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai (Māja): Dievs un laiks dziedina visas brūces
23.12.2008. Dace EZERA

– Rudīt, vai tagad tu spēj attālināties no tā laika notikumiem?
– Katra lieta šajā pasaulē ir kustībā. Mēs visi esam kustībā. Un katram ir savs laiks šajā dzīvē. Sāpes un pārdzīvojumi arī ir kustībā. Arī tās sāpes, kas paliek sirdī pēc tuva cilvēka zaudējuma, katru dienu iegūst jaunas nokrāsas. Dziļas sāpes sirdī var palikt ne tikai pēc bērna zaudējuma, bet arī zaudējot mīļotu sievu vai vīru, tēvu vai māti. Laika gaitā mainās ciešanu emocionālā gamma, nemainās vienīgi sāpju dziļums. Ciešanu dziļums ir atkarīgs no mīlestības dziļuma. Bet Dievs un laiks dziedina visas brūces, arī tās dziļākās. Jā, Dievs dziedina, bet, kā mēs lasām evaņģēlijā, Jēzum Kristum pēc augšāmcelšanās mācekļi redzēja viņa apskaidrotajās plaukstās un sānā joprojām atvērtas brūces, kaut viss bija mainījies. Tā ir zīme, ka šie ievainojumi arī mums tomēr kaut kādā mērā paliek. Tie, protams, vairs nesāp tik ļoti, kā tikko pēc cilvēka zaudēšanas. Bet, ja mazliet izseko līdzi ciešanu trajektorijai, tajā brīdī, kad tiek zaudēts tuvs cilvēks, tā nav sāpju kulminācija. Tas ir līdzīgi kā iegriezt pirkstā – sākumā redzams ievainojums, pil asinis, un tikai pēc tam iesāpas. Tieši tāpat ir ar sāpi, ko sirdī atstāj tuva cilvēka zaudējums. Bībelē ir labs salīdzinājums ciešanām, kas saistītas ar bērna zaudēšanu. Simeans saka Marijai: "Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies." Jā, un tas faktiski ir tas iekšējais dvēseles stāvoklis, ar kādu jādzīvo. Mana sirds ir norimusi, kaut arī reizēm zobens tiek izkustināts. Es atkal dzīvē esmu atguvusi krāsas, kaut arī tas nebija viegli. Atraisīšanās jeb sēru laiks man bija trīs gadi. Ne ar vārdu, ne ar līdzjūtību neviens nevarēja ietiekties tajos sirds dziļumos, kur sāpēja. Tāpēc tikai Dieva ziņā bija šis pārdzīvojuma periods.

– Vai ar Marikas draugiem satiecies vai sazinies?
– Nesen bija kāds gadījums. Internetā iznāca sarakste ar kādu puisi, kurš pazina manu meitu. Viņš pēc četriem gadiem atrakstīja vēstuli. Arī šis man svešais zēns, izrādās, ļoti pārdzīvojis Marikas nāvi. Viņam ar manu meitu bijušas draudzīgas attiecības. Nevaru komentēt, vai tā bija kāda romantiska mīlestība; to nezinu. Viņš vakaros, kopmītnēs dzīvodams, gājis pie Marikas, un abi runājuši par Dievu. Marika bija viena no tām jaunietēm, kura nekautrējās no savas ticības. Tas notika 2004. gada ziemā – tajā gadā Marika nomira –, kad viņi tā vadīja vakarus, un šajās sarunās puisis atvērās ticībai. Viņš rakstīja, ka pēc Marikas aiziešanas viņam sirdī palicis tukšums, tad sapratis, ka tas jāpiepilda ar attiecībām ar citiem cilvēkiem. Šis zēns palīdzēja arī man noformulēt, kas ar mani šajā laikā noticis. Arī manā sirdī bija tukšums. Šo četru gadu laikā, kamēr nav manas meitas, tukšums ir piepildījies ar cilvēkiem. Lai gan pirmos trīs gadus nevienu nelaidu savā sirdī, taču cilvēki lēnām to ir piepildījuši, jo manī neatkarīgi no manis bija ienākusi Dieva mīlestība. Tā rada manā sirdī mīlestību uz citiem bērniem, ne manis dzemdētiem – manām cietuma meitām, 20, 30, 40, 50 un pat 60 gadus vecām. Šajā gadā es tā pa īstam sapratu, ka viņas mīlu. Tāpēc jau arī varu kalpot un būt kopā ar viņām šo laiku, kamēr viņas izcieš sodu par nodarījumu.

– Joprojām vēl nav zināmas versijas, kāpēc Marika īsti aizgāja...
– Nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Nekad neesmu pārmetusi Dievam, nekad neesmu vaicājusi, kāpēc tā notika. Dievs nekad neko nedara nepareizi. Nepareizi var būt tikai mūsu spriedumi par Viņu. Tā bija ārstu vaina vai nebija – to nespēju iztiesāt. Un ārsti arī ir tikai cilvēki. Kāds pedagogs teicis – ekonomiskās kļūdas mums sagādā zaudējumus tautsaimniecībā, ārstu kļūdas mēs aprokam, bet pedagogu kļūdas staigā apkārt pa pasauli un izdara citas kļūdas. Varbūt mana meita bija kāda ārsta kļūda? Iespējams. Katrā ziņā ne to mediķu, kuri beigās par viņu rūpējās. Es redzēju, ko nozīmē sirsnīga un patiesa paliatīvā aprūpe. Toreiz ārsti rūpējās ne tikai par Mariku, bet arī par mani, jo ciešanas arī mani bija novārdzinājušas. Viņi atmiņā palikuši kā tuvi cilvēki, īpaši Infektoloģijas centra ārste Māra Lilija Zālīte. Manī bija iekšēji pārmetumi, ka meitai kaut kas nav izdarīts līdz galam, ka ārsti varbūt varēja viņu glābt, ja būtu laikus pamanījuši veselības problēmas. Bet Bībelē teikts – atstājiet tiesu Dievam. Kad gāju pie mediķiem meklēt izrakstus no viņas veselības kartītēm, tur jau pirms četriem gadiem bija parādījušās pārmaiņas asins analīzēs. Ārsti nebija noreaģējuši. Lai atbrīvotos no pāridarījuma izjūtas, apstaigāju gandrīz visus tos ārstus, ar kuriem Marika bija saistībā, un izrunājos ar viņiem, neko nepārmetot. Tikai vienu ārsti nesatiku – viņa bija Marikas ārstējošā daktere. Nezinu, apzināti vai neapzināti, bet viņa no manis izvairījās. Saruna nenotika, un to es izjūtu līdz šim. Izrunāšanās atbrīvoja mani no jautājuma, kurš tad no cilvēciskā viedokļa ir vainīgs manas meitas aiziešanā. Šodien spēku dzīvot dod tā mīlestība, kas ienākusi no augšas, un vairs nešķiroju, kura ir un kura nav mana miesīgā meita. Man ir daudz garīgo meitu, un priecājos, ka viņas veidojas un aug. Jaunās vēlas dibināt ģimeni. Arī mācīties. Vecākās kundzes pārvērtē savu dzīvi, ir ieguvušas spēku citai, jaunai dzīvei.

– Rudīt, kas tavā dzīvē pēc Marikas aiziešanas ir mainījies?
– To vislabāk varētu pateikt citi. Manuprāt, visvairāk mainījusies esmu pati. Un tas pat nav mans nopelns. Tās ciešanas, kas tik dziļi izdedzināja manu dvēseli, pārmainīja mani. Sarakstē ar to puisi rakstīju, ka Marikas nāve jaunības skaistumā un savā pēkšņumā bija kā gaismas sprādziens tumsā, kas dziļi apdedzināja tos, kuri stāvēja viņai vistuvāk. Bet daudzus, kuri atradās no viņas tālāk, tas apgaismoja. To saprotu tādā nozīmē, ka daudzi, cik man zināms, sāka piedomāt pie tā, ka Dievs tiešām ir. Marika bija ticīga meitene, bet nebija reliģioza. Viņa bija moderna, laikmetīga un dalījās ar savu ticību un pārliecību. Šis puisis, kurš man atrakstīja, bija kā Adventes eņģelis, kas man atkal atgādināja, ka Marikas dzīve bijusi svētīga. Pēc Marikas aiziešanas man ar nāvi ir pavisam citas attiecības, nekā bija līdz tam. No tā laika vairs bērēs neraudu. Nāve vairs nav bieds. Tā noteikti ir ienaidniece, un neviens mēs savu ienaidnieku negribam satikt. Pazīstami un mazāk pazīstami cilvēki mirst joprojām, bet viņi ir attālāki nekā mana meita. Un tik dziļi pārdzīvojums nespēj vairs skart. Vienkārši esmu rimta un mierīga.

– Vai nav parādījies arī gaišums sirdī, jo esi rimta un mierīga? Tev arī daudz no sevis jāatdod savām cietuma meitām...
– Noteikti ir gaišums sirdī. Par to esmu ļoti priecīga, un šajā gaišumā man palīdz dzīvot ticība Dievam. Nāve, ienākot cilvēka dzīvē, met ēnu. Ir cilvēki, kuri paliek tās ēnā un dzīvo tālāk. Taču, paliekot tajā, nekad neieraudzīt to gaismu, ko ticīga cilvēka nāve spēj atstāt dzīvajiem. Šodien uz dzīvi skatos gaiši, un tajā gaismā, kurā esmu nokļuvusi pēc šā lielā gaismas sprādziena, ko ienesa Marikas nāve, esmu ieraudzījusi dzīvi daudzkrāsaināku, intensīvāku. Vairāk izjūtu laika tecējumu. Poētiski sakot, esmu sapratusi, ka pa šo laika upi, kurā esam, negribu peldēt, jo tad tā mani nesīs, kur gribēs. Es gribu iet pa ūdens virsu. To man palīdz darīt Jēzus Kristus, it sevišķi tad, kad slīkstu. Protams, to var darīt tikai un vienīgi ticībā. Katru dienu īpaši izjūtu, kā laiks iet, cik tas ir dārgs, un saprotu, ka ir jāstrādā, jākalpo. Nevis jānodrošina sava materiālā vide, kurā tu dzīvo, bet, jebko darot, darīt to no izejas pozīcijas, ka pats dārgākais šajā pasaulē ir dzīvība – vai dzīvniekā, vai cilvēkā. Tajā skaitā arī dzīvība, ko nes sieviete cietumā. Ir daudz kas jāpaspēj. Man vairs nav tie gadi, kad varu kļūdīties un darīt daudz ko lieku. Man ir tie gadi, kad viss jādara precīzi, tik labi, cik vien varu, un jāizdara tas, kas šodien ir visaktuālākais. Ar Marikas aiziešanu esmu ieraudzījusi patieso vērtību šajā dzīvē. Tā ir dzīvības vērtība.

– Vai tev patlaban nav tāds sevis izvērtēšanas laiks? Nesen atzīmēji nozīmīgu gadskārtu.
– Kad man tuvojās šī apaļā jubileja, mazliet nobijos. Tīri fiziski gribēju aizmukt citur, lai nesatiktu sveicējus, kuri atgādinātu manu gadu skaitu. Aiz cieņas pret cilvēkiem, kuri gribēja šajā dienā būt kopā ar mani, biju kopā ar viņiem. Kāds mans draugs teica: Rudīt, tu nesatraucies, redzēsi, paies tā jubileja, un tu sapratīsi, ka viss ir pa vecam, un mierīgi dzīvosi tālāk. Jubileja pagāja, un tiešām sapratu, ka manā dzīvē viss ir kārtībā. Ja pavaicāju sev, vai gribu dzīvot 25 vai savos 50 gados, tad noteikti savos 50, jo tā pieredze, kas sakrāta, gudrība, viedums, kas iegūts, ir daudz vērtīgāki nekā jaunas sievietes miesas skaistums. Esmu par iekšējo skaistumu. Domāju, ka Dievs man vēl ļaus kādu laiku pasaulē dzīvot, šajā laika upes tecējumā, lai vēl vairāk izkoptu iekšējo skaistumu. Līdz man pienāks laiks zemi atstāt un doties turp, kur ir mana meita, lai es varētu iepriecināt Dievu, ka viņš ir vareni pie manis pastrādājis.

– Tavs vēlējums Ziemassvētkos?
– Līdz Ziemassvētkiem mēs dzīvojam tādā kā gaidīšanas laikā. Tā ir Baznīcas tradīcija, bet to pārņēmusi visa sabiedrība. Mums tie kļuvuši pat par nacionāliem svētkiem – Adventi. Gaidīšana ir ļoti svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa – gaidīt, mācēt gaidīt. Gaidīt gan lokālā, gan universālā nozīmē. Mēs parasti darām tā – sadalām vērtības, to, ko uzskatām par labu un sliktu. Gaidām to, kas ir labs, negaidām to, kas ir slikts. Bet dzīvē notiek viss. Ja neesam gatavi gaidīt arī slikto, tad ir tā, ka tā ļaunā diena sastop mūs nesagatavotus un var mūs pat iznīcināt. Jāiemācās gaidīt gan labo, gan slikto. Kā var gaidīt bērna nāvi, badu, karu? Šajā gadījumā gaidīšanai ir dziļāka semantika – tas nozīmē neizvairīties, bet būt gataviem. Un tas ir nepieciešams tādēļ, lai šo dzīvi, kas mums ir dāvināta, nodzīvotu kvalitatīvi līdz galam. Un Adventes laiks ir tas, kas mums par to atgādina.




      Atpakaļ