Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 23. novembris, 2017
Prakse / Liecības
 

Sirds pārveidojas kalpošanā
14.05.2010


Tuesday, 29 January 2008

"Jūtos kā zirgā!"

– Visu mūžu strādāt ar sabiedrību – tas jau ir sociālā pedagoga darbs. Un, ja vēl klāt kristīgas vērtības... Es jūtos kā zirgā! Sociālajā pedagoģijā ir jēdziens animators* – cilvēks, kurš iedveš dzīvību, ierosina, iedrošina. Savā kristietības ceļā esmu daudzus iedvesmojusi iet šo ceļu, tikai visi nav uz tā palikuši. Bet tas ir cits stāsts.
Pati garīgos meklējumus sāku pirms Atmodas. Vecāmamma bija ticīga. Tēvs pirms nāves pajautāja: "Meit, vai tu esi īstajā baznīcā?" Viņš domāja konfesionālo, baidījās, vai neesmu kādā sektā. Visu mūžu viņš bija ticīgs un tā dēļ daudz cieta, tikai to nestāstīja. Bet sēkla manī jau bija iesēta. Tagad es par visu domāju dievatziņas gaismā. Liepājas Pedagoģijas akadēmijā to, ko darīju diakonijas centrā ar bērniem, rakstīju prakses atskaitēs, neko neizfantazēju. Un manas prakses bija uz desmit! 

Tukšais un pilnais tramvajs

– Daudzu cilvēku dzīve ir kā tukšs tramvajs – tas nekur neapstājas, nevienu neuzņem, lieki patērē resursus. Žēl to, kuri savu bagāto potenciālu neizmanto. Viņiem bail atklāties, ieraudzīt sevi, un tad viņi ir nemierā, rodas attiecību problēmas. Cilvēkiem ieplešas acis, kad es saku: "Kad nāksi pie Dieva, tev būs operācija! Mediķi streiko, tāpēc anestēzijas nebūs." Un daudzi pirmajās grūtībās aizskrien projām tur, kur viņiem liek mieru. Viņi nesagaida augļus, jo nesaprot, ka kaut kas jādara ar sevi pašu, ka Dievs kā sīpola mizas noņem tikai nevajadzīgo. Tāpēc svarīgi būt komandā, piemēram, draudzē: tur ir mācītājs, diakons, skolotājs u. c., kuri var iedrošināt. Jo arī pieaugušā cilvēkā mīt bērns, kurš nav pietiekami saņēmis mīlestību, nav piepildījis savas ilgas un to, ko Dievs viņam paredzējis. Bet ir arī cilvēki, kuri no draudzes pazūd tad, kad viņiem sāk klāties labi. Tad es domāju: nu, kad būs grūtības, gan jau atnāks atpakaļ...
Man gribas savu laiku piepildītu. Jau bērnībā Dievs devis daudzus talantus: dziedāt, teātri spēlēt, bet kā pieaudzis cilvēks iemācījos spēlēt ģitāru, braukt ar mašīnu. Un es nevaru pateikt: "Stop! Pietiek!" Es Dievam saku: "Ko vēl Tu gribi, lai es apgūstu?" Kādreiz domāju: neķeršos tam klāt, darāmā jau netrūkst. Tomēr atkal sāku, un tas aiziet! Turklāt es nemāku neko darīt pavirši. Un bieži izdaru vairāk, nekā vajag.

Dotums – redzēt pieeju

– Pirmā nedrošā kalpošana sākās Sv. Katrīnas baznīcas Svētdienas skolā. Bet ātri sapratu – jā, to es varu! Tur arī sāku apjaust, ka man padodas metodika. Lasu tekstu un – o! – redzu, kā to pasniegt. Skolotājiem vēl tagad dodu idejas, piemēram, Adventa vai Ciešanu laikam. Materiālus veidoju pati vai pieaicinu cilvēkus, kuriem padodas griezt, līmēt, zīmēt. Kad biju šī darba koordinatore iecirknī, savācu norvēģu, dāņu, zviedru, vācu u. c. Svētdienas skolas materiālus, dalīju draudzēm, taču citur tie noklīduši. Bet bagātīgā metodiskā bāze, kāda saglabāta Sv. Katrīnas draudzē, tiešām ir mans nopelns. To sistematizēt ir darbs, ko kopā ar skolotājiem gribu paveikt līdz galam. Man tas nav grūti, jo ir tādi dotumi: ieraudzīt sistēmu, sakārtot.
LELB** Virsvalde mani uzaicināja komandā, kas veido rokasgrāmatu Svētdienas skolas skolotājiem. Izmantoju to, ko praktiski daru. Piemēram, Usmas draudzē nāk ģimenes ar bērniem, un viņi taču nesēdēs dievkalpojumā stundām. Lieldienās, Mātes dienā vai Vasarsvētkos iestudējam uzvedumu, iemācāmies lūgšanas. Vecāki saka paldies, ka iesaistu bērnus, jo tad viņi pie baznīcas pierod jau no mazotnes. Kāds puisis no Rīgas vectēvam Usmā palīdz kurināt un sakārtot baznīcu, noliek man krūzīti, taisa kafiju... Tas sajūsmina, ka bērns saprot – viņš ir vērtīgs un var te kalpot.
Virsvalde man uzticējusi vēl vienu darbu – veidot spēļu grāmatu. Kristus vēsti var pasniegt ļoti saprotami un vienkārši: ar spēlēm, lellēm, zīmējumiem, dziesmām u. tml. Tas iemāca arī veidot attiecības: nevis ar elkoņiem, bet ar sapratni un draudzību.

"Kā Viņš piepilda dzīvi!"

– Kalpošanas aicinājumu jutuši daudzi, taču daļa neuzdrošinās, baidās, ka būs grūti. Bet es saku: tas ir brīnišķīgi. Dievs cilvēka dzīvi svētī tad, kad viņš iet pazemībā, lēni, soli pa solim. Tikai kalpošanā pārveidojas sirds. Svētdienas skolā ilgus gadus esmu strādājusi bez samaksas. Jā, daudzajos pienākumos valsts un arī evaņģēlistes darbā kādreiz jūtos nogurusi, bet, kad pārvaru negribēšanu braukt uz dievkalpojumu, Dievs tā piepilda! Šis jau kļuvis par dzīvesveidu, un es dzīvoju kvalitatīvi, īstā harmonijā. Arī man ir pārbaudījumi, tomēr no depresijas un neapmierinātības esmu pasargāta. Tiesa, visu laiku jābūt nomodā, garīgā sacensībā, bet tas ir milzu ieguvums! Kad eju cauri grūtībām, Dievs iedod jaunu kvalitāti.
Ja būtu kāds algots garīgs darbs, pilna laika kalpošana, es varētu darīt daudz vairāk un, domāju, būtu ļoti noderīga luteriskajai Baznīcai.

Garīgi izaugusi

– Rendas draudze piecos gados izaugusi no kādiem 20 līdz 60 cilvēkiem. Sākumā nāca četras piecas sievas, bija savā starpā ķildīgas. Tagad svētdienās nāk pāri par 20. Laukos tas ir daudz. Un paldies ne man, bet Dievam! Šajā laikā tur iesvētīti 14 jaunieši. Daži nāk svētkos, citi vairs nav rādījušies. Pēc Lieldienām gribu viņus pulcināt tematiskās pēcpusdienās, jo no pašu vidus ierosmes nav. Es teicu: "Nu, tad būs no manis."
Cilvēki ir izslāpuši pēc Dieva. Ne velti Ziemsvētkos baznīcās nav vietas. Tās ir tās sirds ilgas, par kurām runā Svētais Augustīns. Jā, daudziem grūti atzīt, ka viņi ko meklē. Tad nu atnāk svētkos, kad nāk visi. Bet cilvēkiem vajag dvēseles kopšanu. Un es redzu, ka Renda garīgi ir izaugusi. Redzu, kā cilvēku dzīve mainās lūgšanu iespaidā – nu kaut vai smagi slima bērna mamma no slimnīcas zvana, ka tad, kad aizlūdzām, bērns juties labi. Tās ir dzīvas liecības tam, kā Dievs darbojas.

Vispirms – tīras rokas

– Darbā ar diakonijas centra bērniem apvienoju visu, ko protu. Mācu kristīgās vērtības, lūgšanas un dziesmas, rīkoju uzvedumus un svētkus, runāju par datoru, grāmatām, filmām. Bet palīdzu apgūt arī sadzīves prasmes, piemēram, nomazgāt rokas, notīrīt galdu. Parasti saku: "Tagad mācīsimies kaut ko neikdienišķu. Kā gan attīrīsim sirdi, ja pat rokas ir netīras?" Svētkos ar mums mēdz būt arī atbalsta grupa Kopā būt un sieviešu atbalsta grupa Melise K.
Šiem bērniem ir zems vajadzību un interešu slieksnis. Daudzi met visu prom: "Es neko negribu, neko nemāku!" Bet motivācija jāveido. Kā gan citādi par kaut ko lai top? Mājās daudziem ir ļoti slikti apstākļi, vecāki bieži atrodas darbā vai lieto alkoholu, un bērni atstāti novārtā. Tur strādāt nav viegli. Ja nebūtu tāda diakonijas centra, šie patiešām būtu ielu bērni, kā viņus mēdz saukt. Bet pārliecinājos, ka varu būt par to animatoru – iedrošināt viņus. Arī sarežģīti bērni nav ne bezcerīgi, ne norakstāmi. Tikai mīlestībā jāsaka: "Tu vari! Tu esi vienreizējs!" Tad viss notiek.

Dzied, pat neprotot vārdus

– Reģos (aprūpes centrā cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem – aut.) pirmajā reizē domāju: "Kā tur būs jāstrādā?" Bet, kad ieraudzīju, sapratu – tā kā ar bērniem. Ā, tas man padodas! Kopā lūdzamies, kādu Bībeles pantu visi atkārto reizē ar mani, kaut arī no galvas to neiemācās. Mani stāsti ir vienkārši: ja atslēgas vārds ir akmens, tad salasu sauju akmeņu kā sliktu vārdu simbolu u. tml. Es paspēlēju ģitāru, mēs padziedam arī dziesmas kopā ar kustībām, un viņiem ļoti patīk. Reizēm brīnos, cik brīnišķīgi viņi dzied, pat neprotot vārdus! Zinu, ka mani tur gaida.
* Anima – latīniski dvēsele
** LELB – Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Agrita Staško
# Evaņģēliste kopš 1995. gada, aizvieto Kuldīgas iecirkņa prāvestu Viesturu Pirro.
# Sākumā kalpojusi luterāņu draudzēs Kabilē un Tukuma raj. Vānē. Kopš 2003. gada ik svētdienu – Rendā un Usmā. Vada dievkalpojumus, lūgšanas, dvēseļu kopšanas sarunas, reizi gadā – trīs dienu iesvētību nometni.
# Vada kristīgo pulciņu Dāvā bērniem Dieva Vārdu! Kuldīgas diakonijas centrā, reizi mēnesī apciemo Reģu sociālās aprūpes centra iemītniekus Alsungā.
# 12 gadus Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzē vadījusi Svētdienas skolu. Prāvesta iecirknī vada metodisko darbu, kopā ar Konsistoriju organizējusi kursus skolotājiem, desmit gadus rīko pasākumu bērniem Es ticu, ka ir debesis.
# Viņai ir bērnu iestāžu medicīnas māsas un sociālās pedagoģes izglītība.
# Strādā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts  aģentūrā par līgumu speciālisti.) (Vairs nestrādāju A. S.)

Citi par Agritu

Krismunds Kleins, Aigars Zusters (abiem 9 g.), Ričards Jansons (6 g.), diakonijas centra bērni:
–    Katru piektdienu mēs ar skolotāju Agritu lūdzamies, lasām Bībeli, taisām eņģeļus, sirsniņas, zvaniņus, zīmējam, krāsojam, līmējam. Viņa spēlē ģitāru, mēs dziedam dziesmas par Jēzu. Skolotāja nes arī saldumus. Vienreiz mēs viņu sakaitinājām – negribējām neko darīt, zīmēt tādus 1. klases uzdevumus... Bet vispār viņa ir labsirdīga.

Dace Bergmane, Rendas draudzes priekšniece:
– Agrita ideāli izprot savu aicinājumu, ar azartu metas kalpošanā, uzmundrina, ir saprotoša. Visu dara no sirds, nekad neatsaka. Rīko iesvētes mācību nometni vasarā, svētku dievkalpojumos vienmēr izdomā ko interesantu. Mēs smeļamies sirsnību, arī sievišķību. Ar Agritu draudzē radies tāds dzīvīgums un uzplaukums.

Judīte Ciganska, Līga Samule, Alsungas aprūpes centra "Reģi" iemītnieces:
– Mums patīk, ka viņa ir smaidīga, labsirdīga. Ka pieņem mūs kā savus bērnus. Ka kopā dziedam dziesmas ar kustībām. Gribam, lai brauc biežāk. Viņa dod spēku turpmākam laikam, pēc dievkalpojumiem mēs jūtamies brīvi, attīrīti.
("Klienti ir starā! Agrita šurp brauc pēc mūsu pieprasījuma," piebilst direktore Dace Kleinberga.)

Dina Poriņa "Kurzemnieks" 




      Atpakaļ