Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 23. novembris, 2017
Prakse / Liecības
 
80031

Sieva mācītāja jeb ko par to saka viņas vīrs? Piecu mācītāju vīru pieredze
27.07.2017


Šis raksts ir pārpublicēts no medija "Tuvumā" (www.tuvuma.lv), kurā tas sākotnēji tika publicēts 21.07.2017.

 Autore: Aļesja Lavrinoviča

Viens no lasītākajiem rakstiem medija ”TUVUMĀ” pirmajā darbības gadā bija Viktorijas Slavinskas – Kostigovas raksts ar nosaukumu “Vīrs mācītājs – katras kristietes sapnis? Četru mācītāju sievu pieredze.” Kāda mūsu lasītāja komentārā ierosināja uzrakstīt arī par mācītāju, sieviešu, dzīvesdraugiem. Turpinot tēmu par pilna laika kalpošanu, intervijai uzrunāju Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBāL) arhibīskapes Laumas Zušēvicas vīru Ivaru Zušēvicu, luterāņu bīskapes emeritas, kas šobrīd ir anglikāņu kapelāne, Jānas Jērumas-Grīnbergas vīru Jāni Grīnbergu, metodistu mācītājas Veras Titovičas vīru Vilni Ivanovu, metodistu mācītājas Vivitas Kalniņas vīru Edgaru Kalniņu un latviešu izcelsmes luterāņu mācītājas Vācijā Zandas Ofas (Ohff) vīru Henriku Ofu (Ohff).

No pieciem aptaujātajiem vīriešiem, kuri ir precējušies ar sievieti mācītāju, viens vīrietis ir vācu izcelsmes un divi ir ārzemju latvieši. No šo triju vīriešu atbildēm varēja manīt, ka viņi ir dzīvojuši sabiedrībās, kurās sievietes kalpošana par mācītāju netiek uzskatīta par problēmu, “liberālisma augli” vai kristīgu anomāliju. Šo vīriešu atbildes atspoguļo iekšēju, vīrišķīgu spēku un strāvo ar dzīves gudrību par to, kā cienīt sievieti un kā prasmīgi sadzīvot kopā laulībā, rūpēties par ģimenes ikdienu un kopīgi audzināt bērnus.

Divi latviešu vīri, kuri vienmēr ir dzīvojuši Latvijā, Vilnis un Edgars, atbildēs bija mazāk filozofiski, vairāk praktiski, tomēr izteica to pašu būtību un atspoguļoja to pašu vīrišķīgo spēku un pārliecību par sevi, kas liek par savu laulāto sievieti runāt ar cieņu, mīlestību, rūpēm un pilnīgu ticību sievas aicinājumam. Vīrieši uzsvēra, ka viņu sievas ir mācītājas visā nopietnībā, un ka viņas var paļauties uz savu vīru atbalstu jebkurā dzīves situācijā. Sieviešu mācītāju vīrus vieno pārliecība par to, ka Dievs ir radījis sievieti līdzvērtīgu vīrietim.

Sievas aicinājums- pārsteigums

Pirms kāzām četri no manis uzrunātajiem vīriešiem nepieļāva domu, ka topošā sieva kādreiz varētu kļūt par mācītāju. Vienīgi Edgars, kad iepazinās ar Vivitu, zināja, ka viņa ir mācītāja, bet pats nenojauta, ka viņa ikdiena būs saistīta ar baznīcu, jo tad, kad iepazinās ar Vivitu, pats vēl nebija ticīgs.

Jānis ar topošo sievu, pirmo luterāņu bīskapi Lielbritānijā Jānu, iepazinās un apprecējās, kad abi vēl studēja augstskolā. Jānis atceras, ka “Jāna studēja bioķīmiju, un mācītājas amats domās nefigurēja. Viņas aicinājums nāca daudzus gadus vēlāk.”

Zandas vīrs Henriks, precoties ar Zandu, arī nedomāja, ka sieva kļūs par mācītāju, taču šo Zandas izvēli atbalstīja no paša sākuma.

No kreisās puses- Laumas Zušēvicas meita Kaija, Laumas vīrs Ivars, meita Zīle Rudzīte ar jaunāko mazdēlu Nikolajiņu, pati Lauma, meitas Zīles vīra māte Ildze Rudzīte,  Zīles vīrs Kārlis Rudzītis ar mazdelu Pauli. Foto: Edvins Ekmanis

Arhibīskapes Laumas vīrs Ivars atklāj, ka par topošās sievas profesiju nedomāja, jo „svarīgākais bija attiecības, saticība un dzīves pieeja”.

Vilnis atklāja, kā Dievs brīnumaini iejaucies ģimenes dzīvē: kad abi ar sievu bija nolēmuši pievienoties metodistu draudzei, Dievs dziedinājis sievu no nopietnām veselības kaitēm. Caur dziedināšanu iesākās Veras iesaistīšanās kalpošanā, kas ir pārtapusi par pilna laika mācītājas darbu.

Kopš laika, kad Dievs Verai pieskārās un dziedināja, ir jau pagājuši 17 vai 18 gadi, viņai nav šīs saslimšanas pazīmju un viņa aktīvi kalpo divās draudzēs. Šā gada jūnijā Vera absolvējusi Metodistu Teoloģisko semināru Tallinā.

Ģimenes ikdiena

Vīrieši atzīst, ka mācītājas darbs neaprobežojas tikai ar laiku no plkst. 8:00 līdz 17:00, tas galvenokārt notiek arī brīvdienās. No visas ģimenes šāds sievas darba laika grafiks prasa zināmu elastību un rūpīgu plānošanu attiecībā uz kopīgajām brīvdienām. Edgars, neskatoties uz šādām grūtībām, sievas kalpošanu mācītājas amatā vērtē ļoti pozitīvi, jo sieva ir iesaistījusi kalpošanā visu ģimeni.

Henriks uzskata, ka abiem laulātajiem, ja tie strādā pilnas slodzes darbus, mājas darbi jādara pa abiem. Tā tas esot arī ģimenēs, kur abi partneri strādā pilnu slodzi jebkurās citās jomās.

Vera Titoviča ar vīru Vilni Ivanovu

Vilnis atklāti atzīst, ka nekur ārpus draudzes kopā ģimene netiek. Visu laiku – baznīcas lietas, semināri, sapulces. Vilnis arī ir visur klāt un uzskata, ka viss, kas notiek, tiek veltīts Dievam, jo katrā sapulcē arī viņš pats, vairāk vai mazāk, bet uzzina ko jaunu. Vilnis arī palīdz kalpot draudzē. Vilnis pastāstīja par kādu īpašu kalpošanu, ko viņi ar sievu veic jau aptuveni 8 gadu garumā – tā saucamo pēcskolu. Reiz sieva sacījusi, ka viņai bijis žēl noskatīties, kā bērni un pusaudži klejo pa apkārtni un dažreiz sadara muļķības. Vera esot ieteikusi uztaisīt pēcskolu, kur bērni un pusaudži var nākt pēc stundām, jau ap plkst. 14.00 un palikt līdz 19.00. Lai īstenotu ideju, metodistu draudzei finansiāli palīdzēja draugi no ASV, kas deva līdzekļus telpu izremontēšanai bijušajā draudzes ēkā, kā arī nodrošināja pēcskolu ar dažiem datoriem. Vilnis pats ar dēlu veica remontu. Skolēni ierodas plkst. 14.00 un datoros pārbauda, kas ir uzdots. Ieguvēji ir bērni, kuriem mājās nav sava datora. Tad visi bērni pilda uzdoto. Pēc tam ir Bībeles stunda. Pēcskolā ir arī virtuve, un ap plkst. 17.00 bērni un pusaudži, kuri nereti ir ap 20 cilvēku grupa, tiek pabaroti. Plkst. 19.00 bērni dodas uz savām mājām. Vilnis piebilst, ka viņam ar sievu ir arī mazdārziņš, kur tik audzēti dārzeņi un augļi, ar ko bērnus, kas apmeklē pēcskolu, var pacienāt, jo ne vienmēr pietiek no ārzemēm atsūtītās naudas. Pēcskolas aktivitātes dažreiz notiek arī ārpus sienām. Vilnis, būdams kaislīgs makšķernieks un mednieks, mēdz aizvest bērnus kādā pārgājienā, iemāca iekurināt ugunskuru vai kā uzvesties mežā.

Sieva kalpo- vīrs audzina bērnus?

Aptaujātos vīrus lūdzu pastāstīt arī īpaši par bērnu audzināšanu. Kā abi sadala rūpes par bērniem?

Vivita un Edgars Kalniņi

Edgars stāsta, ka tad, kad sieva kalpo draudzē, visa ģimene ir klāt dievkalpojumā. Ir reizes, kad bērniem pazūd pacietība ilgi sēdēt, tad viņš iziet ar bērniem pastaigāties pa parku un rotaļāties.

Jānis uzskata, ka neatkarīgi no tā, kāds darbs ir vienam vai abiem) no vecākiem, “ģimenes dzīve ir jāiekārto tā, lai darāmais tiek padarīts. Mūsu ‘bērni’ ir sen pieauguši, bet kad tie vēl bija mazi, to, ko varējām, mēs darījām kopā.” Jānis atceras, ka arī tolaik nebija tādi atšķirīgi brīži kad “kalpoja” un kad “nekalpoja”.

Ivars līdzīgi stāsta par iesaistīšanos bērnu audzināšanā. Viņš tikai darījis “to pašu, ko dara jebkurš atbildīgs tēvs, kurš mīl savus bērnus, kamēr sieva ir ārpus mājas vai darbā”. Arī Vilnim nepieciešamība bērnu pieskatīt nav bijis traucēklis sievas kalpošanai. Vilnis atceras, ka tad, kad sieva kļuva par mācītāju, jaunākais dēls sāka iet svētdienskolā, pēc tam – apmeklēt jauniešu kalpošanu. Tagad bērni jau ir izauguši.

Henriks pieļauj, ka, ja “ģimenē aug bērni, tad, protams, sieva un māte vairāk gribēs rūpēties par bērniem. Taču principā abi partneri var vienlīdzīgi uzņemties visus pienākumus ģimenē.”

Vīrs – atbalsts sievai, kad draudzē problēmas 

Kā sievas atbalsta vīri, ja draudzē mācītājas piedzīvo sarežģītas situācijas? Lūdzu pastāstīt arī par šādām situācijām.

Henriks: “Mēs pārrunājam radušos sarežģījumus. Ja problēmu risinājums ir laikietilpīgs, es cenšos pārņemt vairāk mājas darbu, lai sievai būtu vairāk laika darbam.”

Zanda ar vīru Henriku

Jānis: “Mēģinu būt pieejams, lai varētu pārrunāt praktiskus alternatīvus risinājumus, bet, manuprāt, vissvarīgākais ir, ka Jānai ir kāds, kam viņa var izstāstīt vienalga ko, un ka tas vienmēr paliks starp mums! Nav pat vienmēr svarīgi, ka spēju ieteikt kādu risinājumu – kādreiz pietiek ar to, ka klausos.”  Reizēm ar sievu pārrunā teoloģiskus jautājumus – no praktiska viedokļa, filozofiskā plaknē.

Savukārt Ivars ar sievu ikdienā mēdz pārrunāt atsevišķus situāciju risinājumus, taču piebilst: sieva nekad nav stāstījusi par draudzes locekļu personīgajām situācijām.” Ivars: „Mācītāja darbs lielā mērā ir saistīts ar draudzes locekļu personīgām dzīvēm un draudzi kā sabiedrisku organizāciju. Ja padoms vispārējā draudzes darbā un ikdienā tiek prasīts, tad dodu. Ilgus gadus kalpoju draudzes padomē. Kad padomes sēdēs jautājumi tiek pārrunāti, piedalos pārrunās. Kādreiz man un mācītājai ir atšķirīgas domas. Jautājumi, kas saistīti ar vispārēju draudzes darbību, tiek lemti demokrātiskā garā.

Draudzes locekļu personīgās dzīves jautājumos nejaucos, jo par tām man nestāsta, un par tām negribu zināt. Šad tad mācītāja man prasa padarīt sīkus darbiņus sakarā ar dievkalpojuma saturu, bērnu uzrunām utt.

Es esmu iemācījies tos darīt bez jautāšanas „Kāpēc?”… to dabūju zināt dievkalpojuma laikā!”

Edgars ar sievu bieži divatā pārrunājot sievas sprediķus un dievkalpojuma kārtību, diskutē par intervijām un interneta vidē apspriežamajām tēmām, kas saistītas ar kristīgo vidi.

Vilnis stāsta, ka pēc dievkalpojuma visa draudze kopīgi pārrunā savas problēmas. Ir bijis gadījums, kad arī Vilnim nācās runāt ar kādu draudzes locekli un skaidrot lietas.

Vai kāds aizrādījis, ka nav ”pareizs” lomu dalījums?

Visiem aptaujātajiem vīriešiem jautāju, vai ir bijušas reizes, kad kāds būtu norādījis uz to, ka ģimenē nevalda ”pareizais” lomu dalījums vai nesapratni par sievas aicinājumu.

Jāna Jēruma- Grīnberga ar vīru Jāni

Jānis: “Nē. Jāna Lielbritānijā ir kalpojusi kā mācītāja vairāk par 20 gadiem. Tur, tāpat kā 90. gados te, Latvijā, sieviete mācītāja nebija nekas neparasts.” Jānis pārliecinoši apgalvo: „Vīrs un sieva pamatā ir partnerība! Pa abiem ir jāpaveic darāmais. 21.gadsimtā “sievas loma” un “vīra loma” ir vecmodīgi, konservatīvi jēdzieni. Dotā brīdī, atbildības sadalām tā, lai vispraktiskāk tās var izpildīt. Reizēm arī nav izslēgts, ka lomas var mainīties.”

Ivars: “Nē, nekad. Cik zinu, es biju otrais mācītājas vīrs ASV latviešu luterāņu baznīcā, tātad „vīra loma” netika iepriekš mūsu baznīcas dzīvē definēta. Es definēju savu lomu.” Ivars, skaidrojot savu redzējumu par sievietes un vīrieša lomu, teic: “Katram ir tiesības izlemt savu lomu baznīcas dzīvē. Loma ir saistīta ar personīgiem talantiem, interesēm un draudzes vajadzībām. Dzimuma jautājums nespēlē lomu šajā izvēlē. Ir draudzes, kurās „dāmu komitejas” priekšnieks ir vīrietis.”

Edgaram ir nācies piedzīvot nepatīkamu reakciju no citiem cilvēkiem par to, ka sievas aicinājums ir kalpot baznīcā, tomēr tādas situācijas Edgars vērtē kā cilvēku personīgos viedokļus. Viņaprāt viņi ar sievu ir veiksmīgi sadalījuši lomas ģimenē un baznīcā: mājās galvenais ir Edgars, baznīcā – Vivita.

Edgars: “Mūsu ģimenē sieviņai ir ļoti liela loma garīgajā sfērā, viņa ir tā, caur kuru Dievs darbojas mūsu ģimenē!”

Henriks stāsta, ka līdz šim ir nācies saskarties tikai ar pozitīvu attieksmi no cilvēkiem par viņa ģimenes modeli. Kas attiecas uz vīra lomu un uz lomām vispār, Henriks uzskata, ka „katram cilvēkam ir atšķirīgi talanti un intereses, tāpēc ir ļoti grūti viņiem iedalīt kādas iepriekš noteiktas lomas. Katram pārim vajadzētu pašam atrast savu individuālo lomu sadalījumu.”

Vilnim nav nācies sastapties ar apkārtējo neizpratni. Viņš arī neredz jēgu stereotipiem, ar kādiem sievietes un vīrieša lomas ir apvītas sabiedrībā, jo īpaši kristiešu aprindās. Vilnis: “To, ka sieviete nevar būt mācītāja, izgudrojuši luterāņi. Tas nav no Dieva. Ja viņi lasītu vairāk Bībeli, tad viņi redzētu, ka paši to ir izdomājuši. Kad pēc savas nāves Jēzus augšāmcēlās, Viņš pirmām kārtām parādījās sievām un pateica viņām, lai viņas iet un pastāsta vīriem labo vēsti.” Vilnis savu izpratni par lomu dalījumu ģimenē raksturo šādi: “Kad sieva kalpo draudzē, es atbraucu mājās un taisu ēst. Mēs nedalām darbus: sievas darbi, vīra darbi. Man nav problēmu ne istabu sakārtot, ne traukus nomazgāt. Tas ir pilsētnieku garā dalīt pa lomām.

Mēs dzīvojam pēc Bībeles un dzīvojam cilvēcīgu dzīvi. Mums nav domstarpību. Ja es pats nebūtu kļuvis par kristieti, būtu citādi. Bet es esmu piedzīvojis daudz un dikti Dieva klātbūtni. Es kopā ar sievu vadu Bībeles stundas. Mēs viens otru papildinām.”

Vilnis ir pārliecināts, ka mācītājam vai mācītājai nevajag sevi izcelt. Viņš ir novērojis, ka citu konfesiju mācītāji sevi mēdz īpaši izcelt. Vilnis uzskata, ka „mācītājam vajag būt tādam pašam kā tam, kas pie viņa vai viņas nāk. Daži mācītāji grib būt kā priesteri Vecajā derībā, kas dzīvo pēc likumiem un ir tie pareizie un īpašie. Tas tā bija līdz brīdim, kamēr atnāca Jēzus. Tagad ir pavisam citādāk. Bet ir cilvēki, kas vēl arvien uzskata pa vecam. Mēs tā neuzskatām.”

Bībeles skaidrojums par sievietes kalpošanu

Kā zināms, daļa kristiešu uzskata, ka sievietes nedrīkst pildīt mācītāja pienākumu baznīcā. Visbiežāk izplatītais pamatojums tam ir, atsaucoties uz divām Rakstu vietām:  Pāvila 1.vēstuli Timotejam 2:12, kur minēts, ka sieviete nedrīkst mācīt, un Pāvila 1.vēstuli Korintiešiem 14:34-35, kur teikts, ka sievas lai klusē draudzēs. Uzskatīju par svarīgu vīriem lūgt arī viņu skaidrojumu šīm Rakstu vietām. Visi kā viens atbildēja, ka viņuprāt nav jāizceļ atsevišķas frāzes, bet ir jālūkojas plašākā Bībeles un kristietības kontekstā.

Jānis: “Es pats neesmu teologs, un netaisos argumentus ne atkārtot, ne izvērtēt. Vienīgi vēlos teikt: pirmkārt, lai citātam būtu kāda vērtība, tas ir jāpielaiko pilnībā – to nedrīkst citēt ārpus konteksta un dot tam citu nozīmi. Otrkārt, ja visā Bībelē ir tikai atrodami šie divi piemēri, man liekas, ka arguments pret sievieti mācītāju nav sevišķi spēcīgs!”

Arī Vilnis vērš uzmanību uz to, ka tās ir tikai divas Rakstu vietas, kas ir padarītas par galējību, bet visā pārējā Bībelē nav aizlieguma sievietēm kalpot. Vilnis kā citu līdzīgas galējības piemēru min celibātu – Katoļu baznīca noteikusi, ka priesteri nedrīkst precēties, pamatojot ar atsevišķiem pantiem [piemēram, Mateja evaņģēlija 19:12], kaut arī Dievs Ādamam iedeva Ievu un teica, lai viņi dzīvo un vairojas.

Edgars ar sievu Vivitu

Henriks atgādina, ka „Bībeles tekstu sarakstīšanas laikā valdīja atšķirīgs priekšstats par vīriešu un sieviešu lomām, kā arī atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem, piemēram, tikt pie izglītības. Turklāt ir atrodamas arī citas Bībeles vietas, kurās sieviešu loma un darbība vērtēta pozitīvi. Piemēram, Martas un Marijas piemērs Lūkas evaņģēlijā  (10:38) vai Lidijas piemērs Apustuļu darbos u.c.”

Ivars brīdina, ka „nedrīkst izvilkt pāris teikumus no jebkura avota, neskatoties uz visu avotu kopumā, un nākt pie bezkompromisa slēdziena.” Ivars pēc profesijas ir arhitekts, un salīdzina: „ja kāds skatītos uz ēkas vienu mazu daļu, piemēram, istabu bez logiem, un nāktu pie slēdziena, ka ēkai vispār nav logu, tas droši vien būtu kļūdains slēdziens. Nepārprotiet! Nepielīdzinu Bībeli citu avotu autoritātei, tomēr doma un princips ir vietā.

Es domāju, ka baznīca var kļūt stiprāka un sabiedrībai ietekmīgāka, ja vien vairāk cilvēku, vīrieši un sievietes, piedalās baznīcas dzīvē ar padomiem un darbību, visādos līmeņos un dažādās lomās.

Ja pusi no sabiedrības izolē no draudzes darba, baznīca un tās dzīve ir nabadzīgāka un vājāka. Atstumjot sievietes, tiek vājināta baznīca un sašķeļ sabiedrību.”

Edgars uzskata, ka ir atšķirība starp jēdzieniem ”mācīt” vai ”dot padomus”. Sievietes mācītājas darbu viņš skaidro kā ”padomu došanu”. Turklāt uzmanīgam jābūt ar jēdziena ”klusēt” skaidrošanu. Viņaprāt, ja sievietes draudzēs klusēs, tad puse pasaules draudžu izzudīs, jo vīriešu klātbūtne daudzās draudzēs ir ļoti kritiska. 

 

 

 




      Atpakaļ