Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 23. maijs, 2018
Mūsu dzīves apraksti / Publikācijas
 
62682

Mildas Klampes dzejas grāmatas “Visatnē” atvēršanas svētki
13.12.2015


Milda Klampe ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre, skolota teoloģe, jaunā Bībeles tulkojuma literārā redaktore. Būdama seno un jauno valodu pratēja, savā otrajā dzejoļu krājumā viņa turpina stilistiku, ko latviešu literatūrā ir izkopuši mācītājs Jānis Steiks un Bībeles tulkotājs un atdzejotājs Uldis Bērziņš: jaunvārdi, vārdu spēles, paradoksi. Bet tā nav vienkārša rotaļāšanās – visam pamatā Klints, Dieva Vārds. Krājumā apkopoti gan garīgi, gan laicīgi dzejoļi, taču, šķiet, ka garlaicīgu te nav. /Jānis Rokpelnis/
 
      22. decembra grāmatas "Visatnē" prezentācijā muzicēs LNO čellists Ivars Bezprozvanovs. Iespaidus līdzdalīs dzejnieks recenzents Jānis Rokpelnisun grāmatas ilustrators Guntis Cukurs.   
 
     Kas ir zīmīgi, Milda Klampe ir arī Latviešu Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības biedre un mājas lapas www.sieviesuordinacija.lv rakstu korektore. LLSTA no sirds sveic Mildu ar panākumiem!
 
      Lūdzam jūs iepazīties ar dažiem no Mildas Klampes dzejoļiem, kas būs pieejami jaunajā grāmatā: 
 
 

        * * * 

Caur Kluso nakti

un ozolu stiegriem

pie akmens bluķa

pārnāku mājās.

 

Tur Jēzus

svin pēdējo Vakariņu

ar pirmajiem un ar pēdējiem.

Tur gani kopā ar eņģeļiem

un aizgājēji ar gājējiem,

tēvs, māte un citējie.

 

Caur Kluso nakti

šo dzīvi ejam,

caur Mielastu

Debesīs smejam.

     * * * 

Pavisam brīvs no brīvības,

pavisam nepiesiets,

es dzīvoju no Dzīvības,

pavisam nepārliets.

 

Pavisam zems no zemības,

pavisam piezemēts,

es ceļoju no Augstības,

pavisam iezīmēts.

 

Pavisam Es no Esības –

pavisam piepildīts,

es Esoju no Dievības,

pavisam piesildīts.

 

         DEBESU GALS

 

Kā putekļi mēs uzputam,

kā zeme – noputam.

Skrien viens un visi zemei līdz,

vienalga – nepalīdz.

Pusmūžu sēžu es uz klints,

līdz manī pasaule skrien, dzinkst.

Un, kad tā manī izput,

Tu Vēju tanī uzpūt.

 

Bet Ēģipti siseņi noēd,

vārtos vecdieņi dēd.

Kā tukšis noplok vergturis,

hei, mana tauta, tevi vairs netur!

Sarkanjūra uz visām pusēm,

mēs aizmūkam paklusi klusēm,

bez brīnuma tā sausa,

jo visi dzer no rūgtā kausa.

Ir katram sava zeme – Apsolītā,

tik ne tā – Apsālītā.

 

Ak, celies, māte Debora,

ir laiks, tā stunda, hora!

Tas nekas, ka tukšs lauks.

Caur tevi Viņš Mājās sauks.

Tas nekas, ka tu lauzta maize.

Tā nav vairs tava raize.

Tas nekas, ka tu izliets vīns,

ka tikai pilna Nīla.

Tas nekas, ka nekas vairs mans,

jo caur, pār un iekš – viens Gans,

viena maize, viens vīns un mielasts,

zemē pārkaisītajiem – Debesu gals.

 

 

CEĻĀ

 

Smilšu ceļš debesīs.

Es ieziemojos silti.

Smilšu ceļš debesīs.

Es piesējos pie slitas.

Smilšu ceļš debesīs.

No Jūrmalciema uz Jeruzālemi –

smilšu ceļš debesīs –

uz vietu, ko Tu man lemi.

Smilšu ceļš debesīs.

Jardānā es viena.

Smilšu ceļš debesīs.

Bētelē mēs Divi.

Smilšu ceļš debesīs.

Ciānā mēs visi.

Mūža ceļš debesīs.

Pa vienam – aiznesīs.

Bez pēdām.

Pavisam.

Ceļš.

Tu.

 
 
     
       LLSTA  



      Atpakaļ