Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 13. decembris, 2017
Prakse / Dzīvesstāsti
 
67690

Mācītājas Ilzes Larsen stāsts. Kad Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem
21.07.2016


Tuvojas vasaras saulgriežu laiks. Latvijā, manā dzimtenē, tos svinēs ar ugunskuriem, dziesmām, dančiem un visu citu, kas saulgriežos un Jāņos pienākas. Saulgriežos daba sasniedz pilnību un sāk lēnām griezties uz otru griežu pusi, uz ziemas saulgriežiem. Garākā diena un īsākā nakts vasarā, griezīsies līdz sasniegs garāko nakti un īsāko dienu ziemā. Dieva radītā dabā ir līdzsvars un mūsu senči to labi zināja. Šī atziņa par līdzsvaru liekās nīkst daudzās mūsu tautas kristīgajās dvēselēs, domājot par Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) Sinodes lēmumu liegt sievietēm ordināciju mācītājas amatā.

Katru gadu, tuvojoties Jāņu laikam, zvanu vecākiem uz Latviju un apvaicājos: “Kur jūs svinēsiet Jāņus? Ar radiem, draugiem vai vieni paši?” Tāpat viņi man vaicā, ko tad mēs darīšot? Biežāk atbildu, ka nezinu. Varbūt dosimies ar ģimeni uz lielāko latviešu centru Ziemeļamerikā, laikam arī ārpus Latvijas, – Garezeru. Kādreiz aizbraucam, kādreiz nē. Ja dzīvotu un audzinātu bērnus dzimtenē – man tiešām nebūtu ne mazāko šaubu vai svinēšu un kā svinēšu! Esam svinējuši mājās, šeit Ziemeļamerikā, un aicinājuši amerikāņu draugus ciemos; esmu mācījusi viņiem pīt Jāņu vainagus, jo kas tad tie par Jāņiem bez vainagiem, bez ciemiņiem vai ciemošanās!

Dzīvojot ārpus Latvijas, būt par latvieti prasa piespiedu cenšanos. Dzīvojot svešā kultūrā, neaizmirst sevis dēļ, kas esmu, un vēl svarīgāk - mācīt saviem bērniem to, no kurienes viņu māte ir nākusi, kas viņi ir caur mani – latvieti, sievieti, draudzes mācītāju un apgabala prāvesti, mūziķi. 

Mana aizbraukšana no Latvijas notika 1999. gada 16. jūnijā, pēc vairāku gadu šaubām un atbildes meklējumiem – vai Dievs mani tiešām aicina būt par draudzes ganu? Un - kā kalpot dzimtenes baznīcā, kur ordinācija kalpošanai draudzē man bija liegta? Dziļi sirdī zināju, ka aicinājums ir dzīvs un patiess. Izvēlējos palikt dzimtenē, kas izvērtās par drosmes, sāpju, cerības, nebeidzamu jautājumu un paļāvības paraugstundu, jo atklāti uzstājos par sievietes lomu Latvijas luteriskajā baznīcā, par sieviešu ordināciju. Toreiz deviņdesmito gadu beigās ļoti negribēju aizbraukt no dzimtenes un noraidīju divus citus piedāvājumus doties uz Ziemeļameriku, pirms devos uz Grandrapidiem, Mičiganas pavalstī, viesoties pie latviešu luterāņu draudzes, kas meklēja jaunu mācītāju. Draudze vēlāk balsoja un ievēlēja mani par savu mācītāju. Šis draudzes balsojums man bija par galīgo apstiprinājumu un zīmi, ka Dieva aicinājums tiešām ir īsts un nav manis pašas izdomāts.

Aicinājumu būt par mācītāju pirmo reizi apzinājos, lasot Kristus augšāmcelšanās stāstu Bībelē. Tajās dienās, Jānis Vanags jau vairākus gadus bija par LELB Arhibīskapu. Kad iesāku studijas Teoloģijas Fakultātē pie Latvijas Universitātes, Arhibīskaps vēl bija nelaiķis Kārlis Gailītis. Gribēju mācīties par savu ticību, par šo Jēzu, kam biju sākusi ticēt. Zināju arī, ka vēlos kalpot baznīcā, bet – kā? Tas man toreiz vēl nebija skaidrs. Pamazām nācu pie atziņas, ka Dievs mani aicina būt par draudzes mācītāju. Tomēr man bija pietiekami “bezkaunības” apšaubīt šo Dieva balsi. Es klausījos, ko LELB augstākā vadība saka par sievietes lomu baznīcā, jo kā jau padomju laikos audzinātam bērnam – paklausība autoritātei piezagās ļoti ātri. Daudzi taču vēl šodien atceras tos laikus, kad paklausība un bailes no augstākas autoritātes tika kultivētas ikdienā. Bezierunu paklausība bija daļa no PSRS rusifikācijas un pakļaušanas ideoloģijas. Tas taču notika ik uz soļa – skolās, darba vietās, bērnudārzos – visur. 

Ir pagājuši divdesmit gadi, tuvu vai puse no mana mūža, ārpus Latvijas, ārpus baznīcas ko reiz pazinu. Puse mūža pavadīta prom no dzimtenes, tāpēc, ka uzdrīkstējos sacīt, ko tādu, kam LELB vadība nepiekrita. Labi apzinājos sekas tādam solim, bet citādi toreiz nevarēju kā iestāties par tām sievietēm Latvijā, kam balss bija atņemta ar Arhibīskapa Jāņa Vanaga personisku soli un pārliecību, ka sieviete nevar būt par ordinētu draudzes mācītāju. Tas viss toreiz notika bez diskusijām, bez dialoga, bez ieklausīšanās visos uzskatos un viedokļos – ar norādi no augšas. 

Pēc LELB Sinodes lēmuma šī gada jūnija sākuma “pret” sieviešu kalpošanu ordinētā amatā, sociālos medijos, avīžu publikācijās, un citur dzirdēti argumenti piesaucot Svētos Rakstus jeb Bībeli par vai pret. Ir jau labi. Arī es klausījos Bībeles vārdos, tos lasot, kad tie mani uzrunāja sirdī daudzus gadus atpakaļ – Dievs uzticēja sievietēm pašu pirmo Kristus augšāmcelšanās vēsti. Marija Magdalēna, Joanna, Marija – Jēkaba māte “un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja”, kā viņas “atrada akmeni no kapa noveltu” un “tā Kunga miesas neatrada” (Lūkas evaņģēlijs 24:2-3, 10b). Katrs evaņģēlijs Jēzus augšāmcelšanos apraksta savādāk, ar savām detaļām – pat tajā ziņā Svētajos Rakstos ir atrodama dažādība un atšķirības! Tie nav viengabalaini. 

Tomēr man jāsaka, ka visi argumenti par vai pret sievietes ordināciju, kad tos meklējam Bībelē, ātri vien var savest dažādu uzskatu pārliecinātos nebeidzamās diskusijās. Tās ir nepieciešamas. Tās ir būtiskas, bez tām nevar. Bet Bībelē, argumentus “par” vai “pret” sieviešu ordināciju mēs neatradīsim! Jo Bībele katru cilvēku uzrunā pēc viņa ticības! Varbūt saskaņā ar cilvēka ticības mēru? Izlasi vienu un to pašu Svēto Rakstu vietu šodien, tad pēc pusgada un tad pēc gada, un tad pēc desmit gadiem – tā tevi uzrunās citādāk un tu atklāsi tajos pašos vārdos to, ko agrāk tur nepamanīji! Dzīvais Dieva vārds Bībelē nekad nepaliek status quo! Tāpat – dažādu konfesiju piederīgie vienu un to pašu pantu vai rakstu vietu Bībelē var izlasīt un saprast citādāk. Izrādās arī luterāņi tos var saprast katrs pa savam, kā to redzam ne vien LELB lēmumos un darbībās, bet arī vēl citās baznīcās pasaulē, kas sevi sauc par luteriskām. 

Mums drīzāk ir jāatbild uz jautājumu – ar ko luterticīgie atšķiras no katoļiem vai baptistiem, vai pareizticīgajiem? Kāpēc tu, kā Kristus ticīgais, svētdienā ej tieši uz luterāņu baznīcu un piederi tieši luterāņu draudzei? Luteriskā ticībā, atšķirībā no katoļu vai citām konfesijām, man sievietes ordinācija mācītājas amatā ir kā simbols tai vienotībai, uz kuru mūs aicina Svētais Gars. To mēs atrodam pamatotu un izskaidrotu Augsburgas apliecībā – luterisma pamata dokumentā. Tai piekrīt un par vienu no pamatiem nosauc visas luteriskās konfesijas, ieskaitot LELB. Augsburgas apliecības rašanās iemesls 1530. gadā bija tieši reliģisko uzskatu dažādība, ko bija izraisījusi pati reformācija ar Mārtiņu Luteru priekšgalā! 

Arī LELB šobrīd pastāv uzskatu dažādība. Nav tā, ka Sinode pieņēma lēmumu un visi luterticīgie, kas pieder pie LELB, domā un dara vienādi. Tā nav! Un tā arī nekad nav bijis! LELB vienmēr ir bijusi uzskatu dažādība, tomēr pēdējo divdesmit trīs gadu laikā liekas tikai viena daļa no luterticīgiem tiek akceptēti, pieņemti, bet pārējie šķiet pieskaitīti pie tiem, kam nav “pareizas” ticības. 

Augsburgas apliecība, kas atrodas luteriskās baznīcas un ticības pamatā, apliecina Kristus evaņģēlija sludināšanas un sakramentu izdalīšanas nepieciešamību. Šīs divas lietas norāda uz to, kas ir Kristus baznīca. Apliecība neko nesaka par citām prasībām – kā vien ticību. Vienīgā prasība ir ticēt Jēzum Kristum. 
Doma par to, ka mācītājam jābūt vīrišķīgam tāpēc, ka Jēzus bija vīrietis nav atrodams ne luteriskās baznīcas vēstures liecībās, ne pašā Bībelē. Ja mēs vēršam uzmanību uz vienu Jēzus personības īpašību, tad mums jāvērš uzmanība arī uz to, ka viņš bija ebrejs, viņam bija brūnas acis, gari mati; kā viņš ģērbās, ko viņš ēda, kādā gultā gulēja; vai viņam bija spilvens vai akmens ko likt pagalvī, un tā tālāk. Ja mēs piesaucam to, ka Dieva Dēls bija vīrietis, tad mums jāpiesauc arī pārējās viņa individuālās īpašības. Tad tiešām tiem, kas piesauc zināmas Svēto Rakstu vietas pret sieviešu ordināciju mācītājas amatā, būtu jābūt autentiskiem un pilnīgiem, nevairoties arī no citām Jēzus īpatnībām, ņemot vērā viņa dzimumu. Bet tā nenotiek – visi vīriešu mācītāji tūlīt nedodas uz sinagogu apgraizīties, jo Jēzus taču pēc ebreju reliģiskās tradīcijas un bauslības tika apgraizīts. Varbūt retu retais mēģina atdarināt seno ebreju kulinārijas parašas, ja ir interese pavadīt laiku virtuvē. Neviens nevalkā baltu tuniku katru dienu un visu dienu, kā Jēzus, bet daži gan valkā melnas sutanas, kas vairāk atgādina katoļu priesterus un nevis luterāņu mācītājus.

Arguments, kas nesen izskanēja sociālos medijos par to, ka Mārtiņš Luters pats it kā esot rakstījis, ka sievietēm nenākas būt par mācītājām atkal neiztur pilnīgi nekādu kritiku. Tad mums būtu jāņem vērā arī monētas otra puse: tādi Mārtiņa Lutera uzskati, kā piemēram, - ko Luters sacīja par ebrejiem. Tie ir par kaunu visai cilvēcei, jo Ādolfs Hitlers izmantoja reformatora Mārtiņa Lutera argumentus, lai īstenotu ebreju genocīdu. Ko nu?

Dievs ir radījis visus - gan vīriešus, gan sievietes. Un, pats svarīgākais, ko atcerēties visās diskusijās, pārdomās par šo tematu un citiem, ir - mēs visi esam grēcinieki Dieva priekšā un visi esam pestīti, un visi esam vienādi Dieva mīlēti. Pestīšana Kristū ir visiem viena un tā pati. Un ja tā – tad Svētais Gars, ko cilvēks saņem kristībās, kļūstot par Dieva bērnu, nešķiro mūs pēc dzimuma, citam dodot dzirdēt Dieva balsi uz kalpošanu un citam nē. Tas ir Dieva ziņā un cilvēku iejaukšanās pateikt, kurš tad ir spējis sadzirdēt Dieva aicinājumu un kurš nē – liekas augstprātīgs un iejaukšanās Dieva paša lietās. 

Laikam jau nav nekas jauns, ja baznīca kā institūcija cīnās ar jaunām idejām, domām, zinātnes atklājumiem. Gadsimtu gaitā tā vienmēr ir tā cīnījusies. Atcerēsimies Galileju, kuram bija sevi jāaizstāv no sārta liesmām par savu zinātnisko atklājumu, ka Zeme griežas ap Sauli. Lielinkvizitora arguments bija, ka Galileja atklājums nesaskan ar Svētajiem Rakstiem! 2016. gadā Galileja atklājums mums ir pati par sevi saprotama lieta un mēs to pieņemam bez šaubām un daudz par to nemaz nedomājot.

Latvijas sabiedrībā, kur mūsu tautai izcilas sievietes ir bijušas gan par prezidenti, gan premjeri, liegt sievietes kalpošanu ordinētā amatā, sludinot Labo Vēsti – evaņģēliju, un izdalīt Dieva žēlastības līdzekļus, proti sakramentus – ir bēdīgi un skumji piedzīvot. Ir citi piemēri -  pirmā latviešu sieviete zobārste ieguva diplomu un sāka praktizēt 1901. gadā! Piesaukt vai nu Bībeli kā pamatu “pret” sieviešu ordināciju vai pašu Mārtiņu Luteru, vai vēl ko citu – nozīmē aiziet atpakaļ uz kultūru, kur viens dzimums dominēja gan skolās, gan mūzikā (sievietes koncertu mūziķes un komponistes netika atzītas līdz pat 18. gadsimtam! Kur nu vēl orķestru diriģentes visā pasaulē arī šodien ir retums), gan medicīnā un zobārstniecībā, gan zinātnē, gan politikā, gan žurnālistikā, gan mākslā, gan biznesā, gan rakstniecībā, gan arhitektūrā, un tā tālāk – jo reiz šīs visas bija tikai un vienīgi vīriešu, viena dzimuma profesijas, aicinājumi un nodarbošanās.

Baznīcai ir jābūt par labās vēsts devēju visiem – arī tiem, kas nepiekrīt pašai baznīcai. Tas ir augstākais bauslis, ko Jēzus dod – “ka jūs cits citu mīlat kā es jūs esmu mīlējis” (Jāņa evaņģēlijs 15:12). Un: “Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns?” (Lūkas evaņģēlijs 6: 32a). Kur gan vēl citur, ja ne baznīcā un draudzē cilvēks var atklāti teikt, dzīvot un būt bez bailēm par to, kas viņš/ viņa ir? Dievs radījis cilvēku, katru cilvēku - no savas mīlestības. Mīlējis un mīl katru cilvēku. Pirms Dievs pasauli radīja, Dievs mūs jau tad ir mīlējis. Tas ir evaņģēlija uzdevums un pavēle – mīlēt kā Dievs mūs mīl. Jo Dievs pats ir mīlestība. Kā Dieva bērni mēs citādi nevaram un nedrīkstam – kā vien to, ka nemitīgi cenšamies iet mīlestības ceļu, līdz kamēr Dievs pats mūs sauks pie sevis, savā gaismā un mīlestībā - katru savā laikā. Turpināt ceļu kopā ar Dievu mūžībā. Tur cilvēks tiks mērots tikai ar vienu mēru – to, cik viņš/ viņa šajā dzīvē un pasaulē ir mācījušies mīlēt Dievu, sevi un līdzcilvēku. “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība” (1. Vēstule korintiešiem 13:13)

Tikmēr - es turpinu sludināt evaņģēliju, Labo Vēsti, un, gādāt, lai Dieva žēlastības līdzekļi kas saskaņā ar luterisko mācību ir kristības un Svētais Vakarēdiens - tiek dots katram, kurš tos no sirds meklē. Ārpus savas dzimtenes. Šad un tad spēlēju čellu orķestrī – tā mana sirdslieta. Vēl domāju, ka vajadzētu uzbūvēt maizes krāsni savā pagalmā. Un atrast Ziemeļamerikā nepazīstamo Cukuriņa ābeli, ko iestādīt savā dārzā, bet pagaidām vēl nav veicies.  
Gatavojos vasaras saulgriežiem, mācu saviem, bērniem cept pīrāgus un maizi, siet Jāņu sieru, dziedāt Līgo dziesmas un apliecinu, ka viņiem un visiem cilvēkiem – ir Dievs, kas viņus mīl ar tik lielu mīlestību, ko vārdos grūti aprakstīt, bet ir vieglāk darbos apliecināt. Ka Kristus to mums ir parādījis un liecinājis caur Svētajiem Rakstiem.
 

Ilze Larsen,
Grandrapidu draudzes mācītāja,
LELBA Vidienes apgabala prāveste

2016. gada 16. jūnijā
 



      Atpakaļ