Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 13. decembris, 2017
Prakse / Dzīvesstāsti
 
52246

Intervija ar Daci Priedi - aktrisi, režisori, māti, evaņģēlisti. Par sievietes aicinājumu un ne tikai.
08.03.2015


 

Dace Priede ir studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijā Teātra nodaļā un ieguvusi teātra un kino aktiera specialitāti. Strādājusi par aktrisi Rīgas Operetes teātrī (1976 - 1983.g.). Kuldīgas Kultūras nama amatierteātrī strādā par režisori.  No 1998.g. Dace ir Kurzemes radio valodu konsultante, apsveikumu koncertu vadītāja. Turklāt, Dace Priede ir pabeigusi Latvijas Evaņģēliskās luterāņu baznīcas konsistorijas evaņģēlistu kursus un no 1997.gada ir kalpojusi par evaņģēlisti Kuldīgā, Lipaiķos, Ēdolē un Vārmē, Kabilē un citur pildot evaņģēlistes un mācītājas pienākumus. Tāpat šī apbrīnojamā sieviete ir Rakstnieku savienības biedre, I. Zeberiņa prēmijas laureāte. Nesen Dacei tika piešķirta Kuldīgas novada Gada balva literatūrā. Viņa ir sarakstījusi vienpadsmit vairākas grāmatas, un viņas romāni tikuši izmantoti Latvijas radio iestudējumos. Paretam Dace publicējas ar pseidonīmu Patrīcija Egle.

 

Dace, Jūs esat daudzšķautnaina un interesanta personība, un man ir prieks, ka esat piekritusi sniegt interviju! Šajā intervijā gribētos parunāt par jūsu kā sievietes aicinājumu. 

Pastāstiet nedaudz par sevi: kur jūs piedzimāt, kur mācījāties? Ar ko aizrāvāties bērnībā? Kurš cilvēks jūs visvairāk iedrošināja dzīves gaitās uzdrīkstēties, nepadoties un sasniegt mērķus?

Piedzimu Rīgā un tur joprojām esmu pavadījusi savas dzīves lielāko daļu. Bērnībā, tāpat kā tagad, aizrāvos ar visu ko – rokdarbiem, teātri, dejošanu, gleznošanu un teātri, jā, un medicīnu. Mans vistuvākais cilvēks ir un būs pāri laikiem mana mamma! Mamma bija mana draudzene, mans cīņu un nedarbu biedrs. Bezgala vieda sieviete, zināja 6 valodas un mīlēja literatūru.... Man līdz viņas viedumam un mieram tālu… 

 

Kā jūs nolēmāt studēt teātra un kino aktieru specialitātē? Kura ir jūsu mīļākā loma, ko jums nācies spēlēt?

Kad jau bērnībā teātris spēlēts, tad nolēmu, ka jāspēlē tālāk. Es vienmēr esmu gribējusi būt daudz kas, bet, būdama aktrise, es varu būt viss, kas tik iegribas.

Mīļākā loma – droši vien, ka tādas nav... varbūt… Amatierteātrī Guna “Sidraba šķidrautā” (Aspazija). Es rakstot visu savu varoņu lomas izspēlējos, varbūt tāpēc nav tādas mīļākās lomas (varoņa), mīļākā ir tā, kas notiek pašlaik.

 

Vai jums bija kāds "kino vai teātra elks"?

Jā, no latviešiem Elza Radziņa. Tā, kā viņa skandēja tautasdziesmas, to nemācēja un tā nemācēja neviens! 

 

Vai drīkst zināt, kas ir jūsu mīļākais režisors? 

Feliks Deičs (no maniem pedagogiem). No pasaulslavenajiem – Pīters Džeksons.

 

Tagad par jūsu daudzajiem talantiem un darbiem. Kā jums ir izdevies tos visus apvienot vienā personā? 

Nezinu. Dievs mani mīl un ļauj man darīt visu, kas man patīk, un turklāt ir iekārtojis visu tā, ka es no tā varu dzīvot! Manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs savienojums, ka darbs ir hobijs un hobijs ir darbs.

 

Kādu laiku atpakaļ jūs bijāt Ziemeļamerikā, lai pētītu Amerikas iedzīvotāju – indiāņu – dzīvi. Pastāstiet par to: kāpēc tieši indiāņi, kā noritēja pētījums un vai bija kādi interesanti, pārsteidzoši secinājumi? 

Tas būs ĻOTI gari. Kad braucu ar savām grāmatām pie lasītājiem, tad stāstu arī par savu ceļojumu uz indiāņu rezervātu, bet to atstāju pašās beigās, ja cilvēkiem ir vēl spēks klausīties.

Kāpēc indiāņi – tas nāk no manas bērnības un dīvainas apjausmes, ka neesam brīvi: 1) to deva filmas par indiāņiem un viņu brīvības cīņām. Indiāņi man deva šo iekšējo cīņas sparu, gribu cīnīties par brīvību (brīvība nav visatļautība); 2) mūsu (latviešu un Siu (sioux) [ļaužu]) dzīves atziņas, ornamenti (raksti) un pat latviskā dievatziņa ir bezgala tuvas, ja ne vienādas (šīs manas domas apstiprina arī viedais Austris Grasis); 3) viņi piedzīvojuši tādu pašu izsūtīšanu un okupāciju kā mēs; 4) viņu ir maz un viņi turas tikai uz savas vēstures un kultūras pamatiem; 5) reiz 3 dienas pazinu kādu pusasiņu indiāņu puisi (tuvāk par to - grāmatās).

Mans vispārsteidzošākais atklājums – ka es to varu!, ka varēju pārvarēt puspasaules un nokļūt rezervātā (viena), ka spēju saprasties valodā (angliski), kuru mācījos tikai gadu un man nebija nekādu priekšzināšanu, ka var aizbraukt uz Ameriku ar 20 dolāriem kabatā un vēl pārvarēt turpat 3000km, ka tiku akceptēta no visas ādas krāsas cilvēkiem, un mani neviens nebremzēja un nekušināja, jā, pajautāja, ko es tur meklēšu, bet nebremzēja. Vēl tagad sajūtu īpašu spēku pieplūdumu, kad stāstu par ceļojumu. Es saņēmu vairāk nekā gaidīju! Paldies Dievam!

Gribētos jau stāstīt vēl, bet baidos aizmaldīties… 

 

Pēc šī ceļojuma tapa jūsu grāmatas „Mēnesstars pār jūru” un „Mēnesstars pār ezeru”. Vai tajās Jūs aprakstāt šo Jūsu unikālo piedzīvojumu ar indiāņiem?

Jā. Ir vēl triloģijas noslēdzošā daļa „Mēnesstars debesīs“ (kad būs līdzekļi – izdosim). “Mēnesstaru pār jūru” uzrakstīju ilgi PIRMS aizbraucu uz Ameriku. Ārkārtīgi vēlētos, lai ne tikai latvieši jūsmotu par indiāņiem, bet iepazīstināt arī indiāņus ar latviešiem un latviešu kultūru, bet kā to varu… vēl nezinu, bet tā ir viena no manām lielākajām vēlmēm!

 

Jūs esat sarakstījusi 11 grāmatas. Turklāt, kādā intervijā esat teikusi, ka rakstāt ar savas sirds asinīm. Vai tas nozīmē, ka visu izlaižat cauri savai pieredzei un sajūtām?

Jā. Vai tad varu rakstīt par ko tādu, ko nesaprotu? Es arī teicu, ka nerakstīšu, ja asinis beigsies. Es vai nu daru ar sirdi, vai nedaru. Arī te jāatzīst, ka esmu Dieva mīļais bērns. Es negribētu rakstīt par lietām, kuras nepārzinu, vai vismaz neesmu blakus stāvējusi.

 

Kā un kad jūs atklājāt sevī spējas rakstīt? Ko jūs ieteiktu tām jaunietēm un sievietēm, kas vēlētos rakstīt? 

Tas notika it kā pats no sevis. Jau skolas laikā rakstīju nežēlīgi garus sacerējumus. Laikam tas ir mūsdienu skolotāju bieds! 

Ieteiktu? Rakstīt. Pat ja tie izrādīsies grafomāna murgi, tas ļaus attīstīt domas, fantāzijas lidojumu, vārdu krājumu un spēju izteikties. Nekad nevar zināt, kas no „šaubu tārpa“ izkūņosies. ...

 

Visu jūsu romānu varone ir sieviete. Kāpēc sieviete?

Tāpēc ka tā ir vienīgā pasaule, sajūtas un domas, kuras es pārzinu. Es varu tikai aptuveni iedomāties, ko domā un jūt vīrietis, bet es nevaru to pilnībā izlaist “caur sevi”, jo es esmu sieviete. Un mēs esam pavisam no citas mīklas kā vīrieši (un tas nav ne labi, ne slikti, tas ir).

 

Kāds, jūsuprāt, ir sievietes aicinājums pasaulē?

Būt miera nesējai, mīlēt un tapt mīlētai, būt Mātei... Mūsdienu pasaulē ir ļoti grūti saglabāt sievišķību, jo pasaule spiež sacensties, konkurēt, uzvarēt (kas ir vīrietības daļa), un sieviete, pārņemot vīrieša funkcijas, ļauj dēliem izlaisties un būt ne-vīrišķīgiem. Diemžēl. Te dažs varētu teikt, ka mācītājs – tā ir vīriešu daļa. Piekrītu. Ar iebildi: ja skolotāji un ārsti VISI (vai lielākā daļa) būtu vīrieši, es piekristu domai, ka arī mācītājiem jābūt vīriešiem. Šobrīd – noteikti ne! Es domāju, ideālā gadījumā būtu jākalpo abiem! Nekonkurējot un necīnoties par varu, bet kalpojot… Kalpot var ģimenei, kalpot var draudzei, kalpot var savām iegribām un kalpot var Mamonam.

 

Pagājušā gada nogalē jūs prezentējāt savu grāmatu par atbildību pret dzīvniekiem “Mums vienas asinis Tev un man”. Kā noritēja prezentācija un kāda bija reakcija uz šo grāmatu, kas aicina aizdomāties par to, ka mēs cilvēki neesam vieni? Kā tapa tik drosmīgs grāmatas nosaukums?

Prezentācijas, lai cik bijušas, visas ĻOTI emocionālas! Vienalga, vai eju kopā ar komandu vai viena... Dievs taču radīja mūs ar dzīvniekiem no vienas vielas un deva dzīvību tāpat kā mums, vienīgi Dieva Gars dara mūs par cilvēkiem, pretējā gadījumā mēs esam TIKAI (kā?) dzīvnieki. Jā, Dieva Gars ir visos cilvēkos, taču ne visi to dzird, saprot un izmanto, daži pat cīnās pret. Un vēl – ticu, ka arī dzīvniekiem ir sava veida debesis, jo, kad bijām Paradīzē, mēs bijām vienoti, kā tad varētu būt, ka TUR, Taisaulē mēs būsim vieni un tur nebūs dzīvnieku, kuri MŪS mīlējuši, brīžiem līdz nāvei?.... Ja Paradīzē BIJĀM kopā, tad būsim arī tagad! Un man šķiet, ka bezatbildība ir mūsu gadsimta smagākā slimība, kā mēris… ļoti ceru, ka grāmata liks aizdomāties par atbildību.
 

Vai ir kāda grāmata, kāds pētījums vai uzvedums, pie kā tagad strādājat? 

Jā, šobrīd strādāju pie trim grāmatām – grāmatas bērniem par Latviju un savas zemes, (un ne tikai) mīlestību, ļoti ceru, ka uzrakstīšu romānu par SUITU baronu Šverinu (luga jau ir) un vēl grāmatu par kādas sievietes sevis meklējumiem un grēksūdzi... (tuvāk negribētos teikt).

 

1997. gadā jūs tikāt ievesta evaņģēlistes amatā. Kāda bija jūsu līdzcilvēku attieksme? Kāda bija draudzes locekļu attieksme, vai viņi jūs pieņēma, atbalstīja? Vai sieviete evaņģēliste bija kas jauns jeb cilvēki bija pieraduši redzēt sievieti kalpojam?

Attieksme? Visdažādākā, bija, kas teica - kur tu lien, bija, kas atbalstīja, iedrošināja, visādi bijis. Ir cilvēki, kuri manus sprediķus un kalpošanu uzskatījuši par TIK vērtīgiem, ka teikuši – man esot jāizlaiž gada sprediķu krājums, un ir bijuši, kas samierinātos ar sliktāku, vājāku mācītāju, ka tik biksēs kaut kas (sorry). Neesmu nekāda maigā būtne un, iespējams, kādam nepatika mani sprediķi, kuros runāju par ļoti konkrētām, bieži vien sāpīgām lietām. Es domāju, ka mans kā mācītājas pienākumu izpildītājas uzdevums bija – likt cilvēkiem domāt un aizdomāties, nevis dot gatavas atbildes un klišejas. Katru savu sprediķi beidzu ar jautājumu/miem. 

Iespējams, ka tieši tas nepatika… Te jāatceras, ka visas kalpojošās sievietes to dara kā blakus darbu, ikdienā strādājot algotu darbu, un tomēr sirdi atdodot kalpošanai. Tas ir ĻOTI grūti. Jo kalpošana baznīcā, tas jau nav viss, ir jāattīstās, daudz jālasa, jāmācās, jāizglītojas, un sievietēm ir bērni.

 

Jūs jau esat beigusi savas kalpošanas gaitas draudzē. Kādēļ? Vai tā bija jūsu pašas izvēle? Un vai jūs ilgus gadus veicot mācītājas pienākuma pildīšanu, tādā veidā aizstājot mācītāju draudzē, saņemsiet arī no savas baznīcas atbilstošas garantijas kā piemēram mācītāji emeritus?

Ko jūs! Nē, NEKĀDAS garantijas man nav bijušas un nebūs. Es kalpoju aiz brīvas gribas, ne dēļ algas, visbiežāk mana “alga” bija 10 euro par dievkalpojumu. Es uzskatu, ka kalpoju Kristus mīlestībai, ne baznīcai kā institūcijai. Ļoti mācos šķirt Baznīcu kā Kristus miesu no baznīcas kā institūcijas, kā šķirot grēku no grēcinieka. Ir lietas, kuras šajā institūcijā man nepatīk, un nepatiks, kas NEKAD nebūs pieņemamas, tāpēc nolēmu aiziet pati, iekams mani palūdz! (ak, cik man ir grūti turēt mēli aiz zobiem!)

 

Kādas ir jūsu domas par attieksmi pret sievieti draudzē? Vai esam sasnieguši līdzvērtību jeb vēl tāls ceļš ejams? 

Līdzvērtība? Līdz tai vēl tālu. Ja vīrieši mācītāji var atvērtām mutēm klausīties Dr. Evansona lekciju, ka lielākais, ko sieviete DRĪKST atļauties, ir nolasīt vīrieša rakstītu sprediķi no kanceles, un visi piekrītoši māj ar galvām, un NEVIENAM (es biju labākās domās) nepaceļas balss Dr. Evansonu kaut maigi apstrīdēt, ka sieviete ne tikai NEDRĪKST konsekrēt vakarēdienu, bet par nedrīkst to izdalīt... Tad man nav, ko teikt. Ja nebūtu Dievam apsolījusi kalpot līdz saviem 60 gadiem, es būtu aizgājusi tajā dienā! Un te nevajadzētu domāt, ka esmu kaut kā baigi apvainojusies, vienkārši, ja kādam tu līdz TĀDAM līmenim krīti uz nerviem, tad vienīgais pareizais ir aiziet. Es domāju, ka šajā vietā komentāros būs daudz piekrītošu balsu. 

Es te nenoliedzu, ka LELB ir arī vīrieši, kas atbalsta sieviešu ordināciju, bet tādu ir mazākums. Iespējams, ka daļa vīriešu te sajūt kādu apdraudējumu, var arī viņiem bijušas neapzinātās bērnības traumas ar/no sievietēm. 

Domāju, ka Latvijā tā vēl ilgi būs problēma un ordinēšana par diakoni šo disonansi vēl pastiprinās, jo ir milzīga atšķirība, ko ar vārdu diakone saprot ārpus Latvijas un ko Latvijā.

 

Nesen Latviju pāršalca ziņa, ka LELBāL par jauno arhibīskapi tikusi ievēlēta sieviete. Pasaules Luterāņu federācijā, kuras sastāvā ir arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, 80% dalībbaznīcās sievietes ordinē par mācītājām. Kāds jūsuprāt ir zaudējums LELB dēļ tā, ka kopš 90tiem gadiem ir pārtraukta sieviešu ordinācija?

Ja pareizi atceros, tad viens no Amerikas mācītājiem teica, ka Vanagam būtu jāpiešķir ordenis par to, ka neordinē sievietes, jo visas gudrās, viedās un attīstītās dodas uz Eiropu un Ameriku. Mēs kļūstam nabagāki, bet ko nu – laikam jau tā vajag... Nekad nav TIK slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk.

Par arhibīskapi Laumu Zuševicu tikai priecājos un no sirds novēlu viņai Salamana gudrību un spēku, kā arī sievišķīgu viedumu un stipru mugurkaulu. Lai izdodas!

 

Pašreiz LELB tiek apspriesti Satversmes grozījumi. Sakarā ar to, ka trūkst mācītāju, 134. pantā ir paredzēts veikt grozījumus, kas izņēmuma gadījumos ļautu ordinēt kandidātus ar zemāku vispārēju un teoloģisku izglītību, bet pietiekoši pieredzējušus. Taču līdztekus tiek rosināts grozījums 133. pantā, kurā piedāvāts LELB Satversmē nostiprināt principu, ka ordināciju var lūgt ikviens vīriešu kārtas piederīgais, kurš ir atbilstošs LELB kārtībai, tādā veidā jau Satversmes līmenī liedzot sievietēm pat lūgt iespēju kļūt par mācītājām. Ir zināms, ka Latvijas luterāņu baznīcā ir neviena vien teoloģiski izglītota sieviete, nerunājot nemaz par vispārējo izglītību, kura būtu gatava ordinācijai un kalpot draudzēs. Vai šo Satversmes pantu grozījumi savā veidā nenorāda uz to, ka luteriskā baznīca, noraidot sieviešu ordināciju, nav kļuvusi stiprāka, bet tieši otrādi, vājāka?

Bet protams, tas nav pat apspriežams! Te nu es atkal aiztaisīšu savu plato muti un paklusēšu! Mācītājai, kas apbalvota ar trīszvaigžņu ordeni, nav pat balsstiesības Sinodē! NU, ko tad vēl teikt! 

Es labprāt gribētu, lai katrs potenciālais mācītājs vispirms (pirms mācītāja krusta saņemšanas) trīs/ četrus gadus strādā kādā paleatīvās aprūpes iestādē, pie bāreņiem, invalīdu vai veco cilvēku pansionātā, pie mirstošiem bērniem vai vēžiniekiem un TIKAI tad var saņemt mācītāja krustu, kurš tad būtu godam nopelnīts, bet 134 pantu pat komentēt nevēlos…

 

Dažreiz skatoties uz kalpotāju baznīcas priekšā man nācies secināt, lai cik arī apdāvināts un labsirdīgs cilvēks nebūtu, ir kaut kas viņa vai viņas stājā, runas veidā vai izturēšanās, kas man traucē uztvert to, ko kalpotājs vēlas pateikt. Vai kalpojot par evaņģēlisti jutāt, ka teatrālā izglītība dod jums priekšrocības pārliecinoši uzstāties cilvēku priekšā un pasniegt evaņģēlija vēsti baudāmā veidā?

Jā, protams, arī rakstniecība nāk par labu. Bet, protams, ir cilvēki, kuriem mani skarbie sprediķi krīt uz nerviem (par gaumi nestrīdas). Es varu tikai teikt, ka esmu darījusi no sirds to pašu labāko, ko uz to brīdi biju spējīga. 

 

Vai Annas Brigaderes slavenās triloģijas nosaukumu „Dievs. Daba. Darbs.” izjūtat arī kā savu aicinājumu? Pastāstiet savas asociācijas. 

 

Varu tikai piekrist. Jā, Dievam jābūt Dieva (pirmajā, augstākā) vietā. Ja Viņš nav pirmajā vietā, kas tad mūs varēs sargāt? Daudzi saka – “man bērns pirmajā vietā”! Bet bērns nenosaka pasaules kustību. Bērns var būt otrajā vietā, bet pirmajā JĀBŪT Dievam (ne baznīcai kā institūcijai, šos jēdzienus, lūdzu, nejaukt)! Dievs deva mums šo zemi, lai mēs to sargātu un lolotu, bet ko mēs darām? (kliegt gribas) un darbs – vienīgais, kas nenodos. Es nevaru katram izstāstīt to, ko jūtu, ko domāju, tāpēc rakstu. "Mana Dienas Grāmata” ir 366 Dieva (un ne tikai) sarunas ar Cilvēku (un ne tikai). Tur jau arī ir šie trīs viedie vārdi iekšā (smaida).

 

Papildus jūsu daudzajiem talantiem un darbiem, jūs esat arī mamma un vecmamma. Pastāstiet nedaudz par savu ģimeni. 

Tas ir gari. Man ir 5 bērni (es tā uzskatu): 3 bioloģiskie un ... nu, bērni! Un 5 mazbērni! Un vispār – nav SVEŠU bērnu, ir bērni! (žēl, ka tā nav visiem).

Esmu atraitne.

Interesanti, ka baznīcai kā institūcijai būtu īpaši jārūpējas par atraitnēm un bāreņiem (tā es saprotu no Rakstiem), ko tā īsti neesmu novērojusi.

 

Kā pavadāt savu brīvo laiku? Vai jums tāds ir?

Brīvajā laikā vienu darba veidu nomainu ar citu un man neapnīk! (smaids)

Cenšos dzīvot pilnu un piepildītu dzīvi.

 

Vai ir kāds zemes nostūrītis, kurp allaž esat vēlējusies aizceļot?

Indiāņu rezervāts! (tur ir tāda pati bezcerība kā pie mums laukos) Pateikt viņiem, ka arī viņi var būt brīvi un tikpat nereālā veidā kā latvieši. Mūsu brīvība ir Dieva dāvana un tikai! Un atkal – kā mēs nemākam to novērtēt... Un – es ļoti mīlu SAVU zemi! Bet vēlētos redzēt indiāņus brīvus!!!

 

Paldies jums par Jūsu veltīto laiku intervijai! Novēlam jums no sieviesuordinacija.lv svētīgus, radošus un iedvesmojošus turpmākos gadus! Apsveicam sieviešu dienā! Varbūt ir kaut kas, ko jūs vēlētos novēlēt mūsu lasītājiem un lasītājām?

Nobeigumā pasaciņa no “Mana Dienas Grāmata” 21. novembris:

Reiz sacēlās liela vētra, un Cilvēks satraucās par tiem, kas jūrā. Viņš sāka saukt Dievu, lai tas vētru nomierina. Bet Dievs teica: „Ņem sveci un kāp kalna galā, lai tā rāda gaismu tiem, kas jūrā un vētrā.” „Bet svece nodzisīs, un kalna gals tik tālu!” iesaucās Cilvēks. „Ja tu patiesi gribēsi tos glābt, tu iesi!” teica Balss iedrošinoši. „Bet sveces liesma ir tik vāja,” novilka Cilvēks. „Tās ir atrunas. Reizēm svece var būt gaišāka par saules staru. Celies un ej! Ja redzi problēmu – risini, neprasi, lai Es to risinu. Es būšu tev blakus visbezcerīgākajās situācijās, bet tikai tad, ja celsies un darīsi pats. Es piepildīšu visnepiepildāmākās vēlēšanās, ja tikai pats celsies tās piepildīt. Es došu spēku, par kuru nav lielāka pasaulē, ar vienu noteikumu – ej un dari!"

To arī novēlu visiem! 

 

 

 Foto no Daces Priedes personīgā arhīva.

Daci Priedi intervēja Aļesja Lavrinoviča (sieviesuordinacija.lv)

Lielie burti un daudzpunkte intervijas tekstā ir saskaņā ar Daces Priedes vēlēšanos.




      Atpakaļ