Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
pirmdiena, 22. jūlijs, 2019
Jaunumi / PLF ziņas
 
53584

Saņēmuši drosmi būt
04.04.2015


Mācītāja Silvio Šneidera[1] Lieldienu pārdomas

Ženēva, 01.04.2015.

Pirms dažām nedēļām svētdienas pēcpusdienā PLF 12. asamblejas plānošanas komitejas locekļi apmeklēja trīs kapsētas Vindhoēkā. Mēs gribējām uzzināt par Namībijas atbrīvošanās vēsturi. Pirmā kapsēta bija ļoti kopta. Tā bija paredzēta baltajiem iedzīvotājiem, kas aparteīda režīmā dzīvoja ekskluzīvā rajonā, kas vēl arvien ironiski tiek saukts par “Beverlihilzu”.

Vietējie iedzīvotāji tika vardarbīgi izspiesti apmesties atsevišķā rajonā pilsētas nomalēs. Tur tiem vajadzēja pašiem savu kapsētu. Tā neizskatās tik labi, to vismaz uztur vietējā pašvaldība. Cilvēki, kas dzīvoja netālu no šīs kapsētas, bija meitas un dēli no jauktajām ģimenēm vai arī no attiecībām starp kolonizācijas spēku pārstāvjiem un vietējām sievietēm.

“Kur neviens negrib dzīvot”

Ejot tālāk ārā no pilsētas, jūs beidzot nonākat pie nabadzīgo afrikāņu kapsētas. Šis ir Katutura rajons, kas nozīmē “vieta, kur neviens negrib dzīvot”. Pie ieejas kapsētā ir masu kaps 12 namībiešiem, ko nošāva 1959. gada 10. decembrī, jo viņi atteicās pārvākties vēl tālāk ārpus pilsētas. Viņi bija vardarbīgā aparteīda režīma upuri. Šodien viņu kaps ir memoriāls un viņi ir godājami varoņi. Viņi atdeva savu dzīvību, nesot liecību par cilvēku cieņu, dodot savu ieguldījumu Namībijas neatkarībā pirms 25 gadiem.

Mēģinājums sadalīt cilvēkus kategorijās un nodalīt viņus pat pēc nāves – tajās dienās pēc ādas krāsas un kultūras, šodien pēc sociālā statusa – pauž pārliecību, ka nāvei un visam, kas ir saistīts ar nāvi, ir pēdējais un pastāvīgais vārds. Atdalīšana ataino uzskatu, ka valsti un tās cilvēkus var pārvaldīt ar vardarbību un teroru.

Bet kā ciemiņi mēs arī dzirdējām par to, kā gan individuāli kristieši, gan ekumeniskie partneri un atbalstītāji no visas pasaules palīdzēja atbrīvot un pārbūvēt valsti. Ticība Jēzum Kristum pamodināja cerību un spēku. Ticība augšāmceltajam Kristum pārspēja nāvi un apliecināja Dieva gribu, ka visiem cilvēkiem jādzīvo mierā un taisnīgumā. Lieldienu vēsts ir pasludināta tajā pašā pirmajā apliecinājumā: Jēzus Kristus dzīvo (1Kor 15:3–5). Kungs ir augšāmcēlies.

Cita realitāte

Lieldienu vēsts ir nesusi citu realitāti pasaulē. Dieva realitāte dod mums brīnišķīgu uzticību dzīvei un cerību, kas ir spēcīga un iespaidīga. Tā dod ticīgajam drosmi nekad nepadoties, bet uzticēties dzīvei. Dzīves pārbaudījumos un situācijās, kad ciešanas un nāves draudi norāda uz nāvi kā galējo robežu, atklātā atzīšanās, ka dzīve triumfē pār nāvi, izskan: Viņš ir augšāmcēlies! Kristus ir dzīvs!

Jēzus augšāmcelšanās ļauj mums daudz mierīgāk un paļāvīgāk tikt gala ar mūsu pašu ierobežojumiem, zinot, ka mēs neesam uz šīs zemes mūžīgi. Un, kad mēs aizejam, mēs varam tikt nesti kā Lācars (Lk 16:22), “lai nepiesitas pie akmens tev kāja!” (Ps 91:12), un neviens nezaudēs savu ceļu.

Kā augšāmceltais Kristus saka mums, šis ceļojums mūs ved pie Tēva, kura klātbūtnē satiekas visas takas. Radītājs gaida savējo atgriešanos. Viņš, kas mūs nesa šajā pasaulē, mūs atkal aizvedīs mājās. Debesis nav vieta, bet gan Persona. Mēs sapulcējamies pie dzīvības avota, un tas avots ir Dievs.

Mūžības sākums

“Viņš ir augšāmcēlies!” Dzīvības uzvara pār nāvi ir patiesi labas ziņas! Ziņas, kas var mūs atbalstīt, iedrošināt un dot mums cerību. Līdz ar tām nāk arī Valstības ausma šajā pasaulē, mūžības sākums šajā laikā. Vienmēr kopš laika, kad Jēzus sludināja un mācīja, darīja brīnumus un izpauda cilvēkiem Dieva mīlestību savā dzīvesveidā, darbība, kas veicina dzīvību un nostājas pret nāvi, ir starp mums.

Jēzus dzīvs! Viņš ir augšāmcēlies! Tomēr vēl arvien ir nāvīgas briesmas mums apkārt. Mūsu sirdis ir smagas no tām ciešanām, ko piedzīvo cilvēki gan tuvumā un gan tālumā. Un tomēr tā gandrīz neizskaidrojamā cerība un paļāvība uz dzīvi apliecina sevi atkal un atkal, sakot mums, ka viss būs labi ar mums un mūsu pasauli, ka Dievs mums vēl labu. Mums var būt drosme būt, lai cik izmisusi liktos mūsu situācija. Tā ir patiesība, kas ir izturējusi kopš Lieldienu rīta. Tam mēs varam ticēt. Pilni baiļu un drebēšanas, kā sievas pie Jēzus kapa, un tomēr ar lielu prieku.



[1]  Rev. Silvio Šneiders ir PLF Misijas un attīstības departamenta pagaidu direktors.

 


      Atpakaļ