Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 21. februāris, 2020
Jaunumi
 
   
110107

Pārtraukt klusēšanu par seksuālo vardarbību (PLF ziņas)
29.01.2020


Foto apraksts: Bruņotu konfliktu laikā seksuālā vardarbībā cietušās piedalās trīs dienu apmācību programmā Ženēvā un aicina izbeigt nesodāmību, stigmatizēšanu un noklusēšanu, kas saistītas ar šiem noziegumiem.

Foto: LWF/L. Gillabert

Izvarošanas upuri nes pretošanās un prevencijas vēstījumu filmas seansā Ženēvā

Ženēva, Šveice

 29.11.2019.

  

SEMA ir svahili vārds kas nozīmē “izteikties”. Tāpat tas ir vārds, kuru izvēlējusies starptautiska kustība, kurā apvienojušies izvarošanas un bruņotu konfliktu laikā seksuālā vardarbībā cietušie. Tās locekļi pieprasa taisnīgumu un aicina izbeigt stigmatizēšanu, kas saistīta ar šo nežēlīgo noziegumu.

28. novembrī sieviešu grupa, kas pārstāv nacionālos SEMA tīklus Kongo Demokrātiskajā republikā, Dienvidsudānā, Ugandā, Burundi un Kolumbijā dalījās ar personīgām liecībām publiskajā pasākumā Ženēvas universitātē. Viņas piedalījās paneļdiskusijā, kas sekoja kara sašķeltajos Kongo austrumos izvarošanā cietušo sieviešu un vīriešu uzrakstītas, nospēlētas un režisētas filmas seansam.

Red. piezīme: SEMA – globāls no seksuālās vardarbības cietušo upuru un izdzīvojušo tīkls, lai izbeigtu vardarbību bruņoto konfliktu laikā (Global Network of Victims and Survivors to End Wartime Sexual Violence – nosaukums angļu val.)

Pasākums, kas veidoja daļu no SEMA locekļu trīs dienu apmācības programmas, saņēma atbalstu no Pasaules Luterāņu Federācijas (PLF) un Mukvege fonda, kuru dibinājis Nobela miera prēmijas laureāts Dr. Deniss Mukvege. Filma parāda dažādus veidus, kādos cietušie turpina piedzīvot savu postošo fizisko ievainojumu ilglaicīgās sekas, kā arī psiholoģiskās un emocionālās traumas, to skaitā iztikas zaudēšanu un atstumšanu ģimenē un kopienā. Filmas aprakstu lasīt šeit.

PLF un Mukvege fonds atbalsta cietušos

Tatjana, kas nāk no neliela ciema Kongo austrumos, koordinē cietušo tīklu savā valstī un ir viena no filmas scenārija līdzautorēm. Tāpat viņai ir loma filmā līdzās vienam no viņas četriem bērniem, zēnam, kas ir piedzimis viņas piedzīvotās izvarošanas rezultātā. Par spīti tam, ka viņa bija tik cieši iesaistīta trīs nedēļu ilgajā producēšanā, viņa raud ik reizi, kad skatās filmu kopā ar māsām. 

“Filmas uzņemšana bija pirmais solis klusēšanas un stigmatizēšas novēršanai,” saka Tatjana. “Daudzas sievietes, bet arī daži vīrieši piedalījās filmas veidošanā, jo vīrieši arī cieš no seksuālās vardarbības Kongo,” viņa atzīmē. “Ir svarīgi atbalstīt viņus, jo viņi tiek stigmatizēti vairāk, bet slēpj savas dusmas un sāpes, kas iznīcina mūsu kopienas.” 

Dibināts tikai divus gadus atpakaļ, Kongo tīkls tagad ietver 3300 locekļu, kas strādā piecās no visvairāk ietekmētajām provincēm. Mērķis ir palīdzēt visiem cietušajiem atrast pieeju akūti nepieciešamajai fiziskajai un garīgajai aprūpei, lai tie varētu uzsākt ilgstošo dziedināšanas procesu. Daži arī atrod drosmi nosodīt vainīgos, bet nesodāmība un korupcija ir plaši izplatīta.

Nesodāmība, korupcija, bailes

Tatjana skaidro, ka vēl viena problēma ir, ka daudziem upuriem tiek piedāvāti “draudzīgie risinājumi”, piemēram, dažas kazas, lai tie pārstātu prasīt taisnīgumu. “Dažkārt ģimenes pieņem to, jo viņiem nav uzticības tiesu sistēmai un ir bail no sekām,” viņa piebilst.

Angela no Kolumbijas vada cietušo tīklu savā valstī, palīdzot pievērst uzmanību un atgriezt sievietēm viņu cieņu, attīstot līderības prasmes. Nesodāmība arī te ir liela problēma. Viņa saka, ka izvarošanas lietas bieži vien tiek izskatītas ar “neiedomājamu cinismu” un starp noziedzniekiem un likuma struktūru ierēdņiem ir slepena vienošanās.

 

Mēs gribam, lai visi atzīst, ka mēs neesam vainīgas pie tā, kas ar mums ir noticis. – Angela, cietusī, aktīviste un SEMA Kolumbijas nacionālā tīkla direktore

 

SEMA šobrīd ietver locekļus no 21 valstīm, pārstāvot daudz dažādas kultūras, valodas un reliģiskās tradīcijas. “Bet mums visiem ir viena pieredze, ar kuru mēs dzīvojam katru dienu mūsu ķermeņos, mūsu prātos, mūsu kopienās,” saka Angela. “Mums ir jāizskauž stigmatizēšana un mums vajag visu veida atbalstu, ieskaitot fizisku, emocionālu un ekonomisku. Mēs gribam, lai visi atzīst, ka mēs neesam vainīgas pie tā, kas ar mums ir noticis.

Citi cietušie nav tik atklāti par savu darbu vai pieredzi, atsaucoties uz gadījumiem, kad ģimenes locekļi piedzīvojuši draudus, uzmākšanos vai pat nāvi tādēļ, lai apturētu sieviešu iespēju izteikties. Daudzas valstis joprojām neatzīst izvarošanu par noziegumu un kara metodi. “Bet mums nebūs miera vai izlīguma, ja mēs nerunāsim par patiesību savās valstīs,” kāds no tiem uzstāja. 

Seksuālās vardarbības lāsta ietekme uz paaudžu attiecībām ir vēl viena svarīga problēma SEMA locekļu skatījumā. Tāpat kā tie meklē dziedināšanu, taisnīgumu un reparācijas, tie arī vēlas apstādināt vardarbības ratu, izglītojot bērnus, lai “tie saprot jau savā DNS, ka vardarbība ir nepieņemama un nepareiza.” Tie mudina cilvēkus visās valstīs un sabiedrības slāņos kļūt par daļu no novēršanas kampaņas, paplašinot šo vēstījumu un atbalstot viņu darbu.

Par spīti cietušo ik dienas piedzīvotajām grūtībām, filma ar nolūku beidzas ar cerīgu noti, kur zēns saka savai mātei, ka izaugot viņš būs labs un izpalīdzīgs pret viņu un visām sievietēm. Tā vietā, lai koncentrētos uz pagātnes pieredzi, šo izturīgo un apņēmīgo sieviešu galvenā vēlēšanās ir izglābt nākotnes paaudzes no nežēlības, kuru viņas ir piedzīvojušas.

 

Avots: Pasaules Luterāņu Federācijas ziņas

Foto: LWF/L. Gillabert 




 
      Atpakaļ