Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 22. jūnijs, 2018
Jaunumi
 
   
62920

Par Ziemsvētkiem, naidu un citādu realitāti
23.12.2015


 

           Tuvojas Svētvakars, kad baznīcās tiks sludināta tik pazīstama vēsts: “ Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts”. Es nešaubos, ka mums ļoti gribētos, lai šo miera vēstījumu sadzirdētu pēc iespējas vairāk sieviešu un vīriešu, sirmgalvju un bērnu. 

            Katru gadu no jauna mēs sējam miera sēklu, cerībā, ka tā uzdīgs, zels un plauks. Bet realitāte ir tāda, ka iepriekšējais gads pasaulē ir bijis nevis miera, bet nemiera pilns. Pat vairāk, nemiers ir sasniedzis daudzviet naida kulmināciju - karu. Un šķiet, ka pēdējā laikā lielgabali skan skaļāk par Dieva vārdu, un lielgabalu balsis sadzird daudz vairāk cilvēku, kā Dieva balsi. Tāpēc karš ir ienācis daudzu, jo daudzu sirdīs un namos, kā rezultātā notiek "šaudīšanās ar vārdiem", kā ar automātu ložu kārtām uz kaimiņiem, uz valdību, uz bēgļiem un citiem mērķiem, kuri izraisa nepatiku.  Paši šāvēji nemaz nemana, ka arī viņi ir iesaistījušies karadarbībā. Vārdu spindzoņa skan visur - ieejot internetā, ieslēdzot TV un sastopoties publiskās saziņas vietnēs. Kādā “apšaudes” vietnē reiz izlasīju šādu komentāru, kas man iespiedās sirdī: 

            “Apturiet pasauli un ļaujiet man izkāpt!” 

            Iespējams daudzi, kuriem šī verbālā kara situācija nav pieņemama, vēlētos izkāpt uz citas planētas, vai iekāpt citā realitātē. Taču Dievs rīkojas savādāk. Viņš ienāk satrakotajā, naida sabangotajā pasaulē un nes mieru. Arī šajos Ziemsvētkos viņš mums visiem to atgādinās un aicinās sekot. Es nešaubos, ka mēs arī tā darīsim, tie, kas dzirdēs Dieva balsi skaļāk par lielgabalu dunoņu. Bet “izkāpt no pasaules” mēs varam kādreiz arī atļauties, nevis lai pazustu no tās, bet lai prieka pilni tajā atgrieztos un nestu mieru. Tāpēc šajos Ziemsvētkos aicinu paceļot kopā ar kādu personāžu ne no šīs, bet varbūt arī no šīs pasaules, pa viņas citādo realitāti.

 

Dievgosniņa

            Viņa nezināja, ka viņu sauc par Dievgosniņu. Varbūt tāpēc, ka nebija no šīs pasaules, bet varbūt arī tāpēc, ka viņa runāja citādā valodā, kā tie, kas šajā vārdā mazo radībiņu nosauca.

            Dievgosniņa bija no pļavas. Tajā viss notika savādāk. Vēsās naktis viņa pavadīja pieneņu pūkā, betno rītiem, kad pļavu klāja sīkas lietus pērlītes, mazā izlīda no nakts patvēruma. Visa pļava mirdzēja vienās zvaigznītēs, gluži kā tā pļava naktīs virs pieneņpūkas. Dievgosniņa ātri saprata, ka ir divas pļavas. Viena, kurā viņa bija uzaugusi, kurā viņai diendienā patika kāpelēt pa zāles un smilgu stiebriem un diendusu pārlaist kādā no pļavas ziedu lapiņām. Otra - tur augšā. Augšējā atšķīrās no pirmās, jo ziedēja naktīs.

            Kad pienāca rīts, kāds sīkos mirdzošos ziediņus vienmēr savāca vienā lielā ziedā. Lielais zieds atvērās lēnām parasti vienā un tajā pašā vietā kaut kur tālu, kur abas pļavas satikās. Iesākumā tas bija spilgti sārts un mazā labprāt to vēroja. Bet jo vairāk zieds vērās plašumā, jo spilgtāks tas kļuva un mazās actiņas apžilba tik ļoti, ka tajās iestājās tumsa un acu priekšā sāka lēkāt mazas zvaigznītes. Dievgosniņa bija pārliecināta, ka zvaigznītes ir tie paši mazie ziediņi, kuri no rītiem pazuda lielajā ziedā.

            Lai arī kā Dievgosniņa mīlēja savu pļavu, kur viss bija tik pazīstams un ierasts, viņas domas lidoja augšup. Viņas mazā dvēselīte alka reiz paklejot pa augšējās zilās pļavas plašumiem. Pastaigāties starp mirdzošajiem pļavas ziediem, atlaisties kādā no ziedlapiņu sēdeklīšiem un gaidīt, jā, gaidīt lielo ziedu. Sirds mazliet nodrebēja, domājot par to, kā notiek mazo ziedu savākšana. Dievgosniņa prātoja.Varbūt ir sāpīgi pazust lielajā ziedā. Bet varbūt tā ir laime. Varbūt lielais zieds, savākdams mazos, tos dienā no kaut kā pasargā, un tie tur ir patvērumā, gluži kā viņa naktīs pieneņu pūkā. Tādās reizēs Dievgosniņa atvēra spārniņus, savicināja tos tik stipri, ka tie sāka vibrēt, un mazā sapņotāja cēlās augšup līdzi savām domām. Viņa lidoja pretī zilajai pļavai arvien vairāk attālinoties no zaļās. Bet, ak vai, domas lidoja tālāk un augstāk, kā Dievgosniņu spēja nest viņas spārni. Dievgosniņa paskatījās uz apakšējo pļavu, tad uz augšējo un apjuka. Viņa bija kaut kur starp divām pļavām. Nē, nē, Dievgosniņa tā negribēja. Viņa negribēja būt kaut kur pa vidu. Viņa gribēja būt vai nu vienā, vai otrā pļavā. Bet kurā no abām? Mazā sirds sāka pukstēt arvien straujāk, jo ilgas, kas krustojās tajā, bija vienādi stipras, kā pēc vienas, tā arī pēc otras pļavas. Šīs mirkļa pārdomas pārtrauca spārniņu nestspēja, un Dievgosniņa lēnām sāka piezemēties, līdz atgriezās zaļajā pļavā un nosēdās uz zāles stiebra, kas no pieskāriena viegli iešūpots, mierināja mazo lidotāju. Dievgosniņa cēlās spārnos katru dienu neskaitāmas reizes un vienmēr atgriezās.

            Tad kādu nakti, kad Dievgosniņa saldi dusēja un augšējā pļava mirdzēja vienos ziedos, šķiet,ka tas pats, kurš dienai austot mazos ziedus parasti savāca lielajā, apžēlojās par mazo sapņotāju un zilo pļavu nonesa zaļajai. Tas notika tā ap Ziemsvētkiem.

 

Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!

 

Rudīte Losāne

 

Foto: Bulgāru mākslinieka Georgi Petrova glezna eļļā




 
      Atpakaļ