Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
svētdiena, 18. novembris, 2018
Jaunumi
 
   
102616

MĒNEŠA PĒTNIEKS DACE BALODE – SAPŅI UN ZIŅKĀRE MŪS DZEN UZ PRIEKŠU (Intervija ar Andru Čudari)
17.10.2018


Ar Latvijas Univeristātes Komunikācijas un inovāciju departamenta un intervijas autores Andras Čudares atļauju pārpublicējam 2018. gada 21. septembra interviju ar profesori, LU Teoloģijas Fakultātes dekāni Daci Balodi. 

Intervijas avots: Latvijas Univeristāte

MĒNEŠA PĒTNIEKS DACE BALODE – SAPŅI UN ZIŅKĀRE MŪS DZEN UZ PRIEKŠU

 

09/21/2018                   Andra Čudare

Vēl bezrūpīgajā augustā uz sarunu aicinājām Teoloģijas fakultātes dekāni Daci Balodi. Tiekoties nedēļu pirms mācību gada sākuma, fakultātē valdošais miers ir mānīgs, jo aiz durvīm švīkst rosība. Dace Balode atzīst, ka viņas sirds ir mierīga, jo budžeta vietas gan bakalaura, gan maģistra studiju programmai ir aizpildītas. Viņas sirds ir arī patīkama satraukuma pilna, jo jūnija beigās Daci ordinēja kā mācītāju Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL).

Kā pavadījāt atvaļinājumu, vai izdevās nedomāt par darbu?

Izbaudīju laiku kopā ar ģimeni – daudz ceļojām, peldējāmies un sauļojāmies, tomēr uznāca arī upura sajūta un pieķēros darba lietām. Bet ir tik patīkami palasīt, papētīt un nesteidzīgi iedziļināties kādā teoloģiskā jautājumā! Gribētos kaut vairāk būtu tādu brīžu, kad varu sekot akadēmiskajām interesēm un izbaudīt interesantu grāmatu. Mācību gadu gaidu, jo lielu baudu man sagādā diskusijas ar studentiem.

Nav iespējams baudīt tikai radošos brīžus, nepieciešamas arī atskaites un garlaicīgi papīru kalni.

Arī strupceļš pieder pie lietas – kad liekas, ka viss jau ir pateikts. Es negribu sūdzēties, jo mēs varam bezgalīgi vaidēt un runāt par nebūšanām. Ir svarīgi ne tikai izdzīvot, bet patiešām dzīvot, priecāties, baudīt un sajust, ka esi dzīvs, ka dzīve ir dzīvošanas vērta. Viena no lietām, kas mani atdzīvina, ir riteņbraukšana, jāatzīstas, ka klusītēm klausos austiņās mūziku, tad slīdējiens uz velosipēda rada sajūtu, ka pasaule tajā brīdī ir kārtībā.

Ko klausījāties, braucot ar riteni šorīt?

Grupas „Pērkons” dziesmu „Mākslas darbi rodas mokās”. Nupat ielādēju vācu mūziķa Maksa Rābes dziesmas, viena no tām ir par braukšanu ar riteni, kur teikts –  kad esi uz velosipēda, viss ir labi. Jūtos ļoti līdzīgi.

Kādas ir gaidas šim mācību gadam?

Šis būs mans ceturtais gads dekānes amatā un, ja godīgi, tikai tagad esmu sapratusi, kas jādara, lai fakultāte attīstītos. Šīs zināšanas, kur sajūdzas intuitīvais un pragmatiskais, nāk ar laiku, jo fakultāti veido cilvēki, kas nemitīgi mainās.

Strādāt ar tik atbalstošiem un zinošiem kolēģiem ir patiesa laime. Vēlos, lai viens otrā turpinām saredzēt iedvesmu, stipro plecu. Mēs esam ļoti dažādi, kas ir gan pluss, gan patīkams izaicinājums. Ir lietas, par kurām zinu – te mēs nebūsim vienisprātis, bet tas ir tikai normāli! Teoloģijā daudz runā par pārliecību, patiesību un tās meklējumiem. Es gribu domāt, ka par spīti mūsu atšķirībām, spējam rast kopīgu valodu.

Teoloģija nav par deķa vilkšanu uz savu pusi, bet konstruktīvu sarunu.

Tieši tā! Es nevarētu to definēt labāk. Tur, kur sākas viedokļa uzspiešana, beidzas brīvība. Ticība nedzimst tur, kur cilvēks ir ierobežots. Jā, mēs esam ielikti kaut kādā rāmī, no kura mēs daudz ko iemācāmies un pārņemam, bet nereti pēc laika tas jāatmet, jo sevis meklējumos ejam uz priekšu. Tas, ko es saucu par ticību, ir paļaušanās. Tā ir pilnīga uzticēšanās, var pat teikt – savas dzīves uzticēšana. Atļaušos salīdzināt dzīvi ar torti – ticība nav putukrējums, ko uzpūš uz daudzkārtainas tortes, lai to padarītu glītāku. Ticība ir kā rums, kas izsūcas cauri visām kārtām un piedod garšu, tā ir esence, kas visu caurvij.

Teoloģija ir sevis meklējumi, mēģinājumi saprast, no kā sastāv šī torte, to ēdot.

Tik tiešām, tā varētu būt kūkas ēšana. Teoloģija neizriet no ticības, tā palīdz saprast, kas ir ticība, izvērtēt to.

Teoloģijas fakultātē ir arī cilvēki, kas netic Dievam.

Nereti cilvēkiem ir priekšstats, ka sagatavojam mācītājus, ko tiešām mēs arī darām. Pēc absolventu sarakstiem spriežot, mēs pavisam noteikti esam iestāde, kas Latvijā sagatavojusi visvairāk garīdznieku. Turklāt dažādu konfesiju! Attiecīgi tas ir viens no mūsu uzdevumiem. Bet tikai viens no! Es vēlētos redzēt labāku sadarbību ar baznīcām, uzskatu, ka mums jāveic kritiskā funkcija, ziņojot, ja baznīcā kaut kas nenotiek, kā vajag. Tāpat kā žurnālists nevar klusēt par notikumiem sabiedrībā, teologiem jākalpo baznīcai. Plašāks uzdevums, kas novērojams arvien vairāk visur pasaulē – teologi pievēršas reliģijpētniecībai, analizē reliģijas nozīmi sabiedrībā, pēta reliģiskus fenomenus un to, kā mainās reliģijas identitāte. Šobrīd cilvēki arvien mazāk iesaistās institūcijās, samazinās interese par klasisko kristietību baznīcā.

Kas nāks vietā? Varbūt apziņa, ka baznīca nav Dieva pieņemšanas filiāle, bet vari sēdēt mežā un tur runāt ar Dievu.

Ir skaidrs, ka Dievs nav baznīcas privātīpašums un Dievs ir mums visapkārt. Baznīca ir kopiena. Augstākais bauslis ir mīlēt Dievu un savu tuvāko, baznīca ir treniņu lauks, kur mīlēt. Jo tīri abstrakti runājot, varam mīlēt cilvēci, bet reāli to mācāmies attiecībās. Dzīvot vienam pašam ir gan vieglāk, gan grūtāk. Tu sev vari likties ļoti labs, bet tikai otrs cilvēks var izvilināt citus aspektus.

Cilvēks kļūst individuālāks, tāpēc institucionālā reliģija samazinās. Agrāk saime dzīvoja vienā istabā, kur ēda, gulēja, mīlējās, bet tagad cilvēkam nereti ar trīs istabām nepietiek. Ceru, ka tuvības meklējumi atgriezīsies. Jā, mēs izbaudām savu brīvību, bet reizē arī ciešam no tās. Baznīca un draudze rada sajūtu, ka neesi aizmirsts, tā ir vieta, kur mācīties cilvēcību un atcerēties, ka esam dažādi, bet mums visiem nepieciešama mīlestība un piedošana.

Modernās tehnoloģijas nepalīdz, jo viss radīts tā, lai būtu pēc iespējas mazāk cilvēciskā kontakta – pašapkalpošanās kases, ēdiena piegāde uz mājām. Ir viegli kļūt vientuļam.

Man tīri labi patīk iegrimt virtuālajā vidē, es no tā negribu atteikties. Daudzas skolas pieņem radikālus lēmumus, aizliedzot lietot telefonus, nenoliedzami, tur uzplaukst daudz radošuma. Tehnoloģiju progresu nav iespējams apturēt, tas nav vajadzīgs! Pesimisti varbūt teiktu, ka viss iet uz slikto pusi, ka cilvēks ir tik augsti attīstīts, ka nevajadzētu notikt kariem un katastrofām. Tajā brīdī Dievs kļūst par palīgu, man ir svarīgi zināt, ka pasaule tiek nesta vai turēta rokās, ka neesmu te viena. Man nav atbilžu par ciešanām, kas cilvēcei bijis jāpiedzīvo – kari, holokausts, deportācijas – kā var attaisnot šādu ļaunumu un saredzēt tajā jēgu. Šādas katastrofas ir neizbēgamas tāpat kā gadalaiku maiņa, bet man ir cerība, ka pēc tam nāk augšāmcelšanās, jauns rīts vai neapturams asns – ka nāk jaunas paaudzes, kas nes ko labu.

Nav iespējams labais bez ļaunā. Nevar visi augi būt ēdami, daži ir indīgi.

Eshatoloģiskais skatījums, ko pārstāv vairākas reliģijas, apgalvo, ka aiz šīs pasaules ir sakārtotāka vieta. Nezinu vai tāda ir, bet prātā nāk dziesma, ko dzirdēju pusaudzes gados – “Es nezinu, kas ir ap stūri, bet es zinu, ka tu tur esi, Dievs.” Man ir līdzīgi – ej nu sazini, kas notiek pēc nāves, bet man ir svarīgi, ka tur, Nirvānā vai paradīzē, vienalga kur, ka tur ir Dievs. Nezinu vai man patīk doma par paradīzi, kur viss ir ideāli, vai tik nebūs pārāk garlaicīgi. Bet kad ir ciešanas un cilvēki tiek noslaucīti no zemes virsas, gribas vietu, kur nav asaru. Kad nomirst tuvs cilvēks, sāp tā, ka gribas balto, perfekto pasauli.

Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot.

Visi apraksti reliģiskajos tekstos ir sapņi. Tā ir cerība, ka pat nāvē tu neesi atstāts viens.

Vai tad sapņi var kaitēt? Sapņi un vēlmes dzen uz priekšu, liek piecelties no dīvāna.

Cilvēku vēlme atrast pasaulē jēgu, mudina uz mēģinājumiem, liek domāt par nākotni. Ja cilvēks neko negrib, viņš ir miris. Dažiem ir grūti ļauties, citiem par daudz gribas sapņot, bet sapņi ved uz priekšu, tāpēc mēs esam nonākuši pie tehnoloģijām. Cilvēkā iekšā ir baigais spēks – tā ir interese. Kamēr cilvēkam nenogriež galvu nost, ziņkārība dzīs uz priekšu.

Teoloģijas fakultātē ir kurss par ciešanām un allaž ar studentiem atduramies pret jautājumu – mēs attīstāmies vai regresējam? Daudzi teologi uzskata, ka visa pasaule joprojām ir lielā radīšanas procesā, tādēļ jāpiedzīvo ciešanas, jo no tā mēs mācāmies un kļūstam humānāki. Tikai šādā procesā varam iepazīt Dievu, jo cilvēks nevar uzreiz nākt pasaulē ar zināšanām un pārliecībām, jo tad zūd izšķiršanās brīvība – vai es vēlos būt ar Dievu.

Varbūt ja būtu atvēlēts dzīvot 500 gadus, tad mēs varētu spriest par to?

Arī tad to nevarētu pateikt! Reiz kāds lektors fakultātē jautāja – vai 7. klase bija kļūda? Tā vienkārši bija 7. klase, kas tajā brīdī jāpiedzīvo. Bet vai esam kopš tā vecuma progresējuši? Varbūt daudz ko esam zaudējuši?

Iespējams, drosmi. Vai atceraties, cik viegli bērnībā bija sadraudzēties?

Iedodiet bērnam šīs lapiņas, tā būs lidmašīna, kuģis, māja, bet es zināšu tikai to, ka uz tām var uzrakstīt darāmo darbu sarakstu. Hēgelis ir teicis, ka mēs attīstāmies pa spirāli, bet vai tā virzās uz augšu?

Varbūt labāk nezināt? Tā ir vieglāk?

Iespējams, ka šī spriedze arī rada kustību un virza uz priekšu. Ja mēs zinātu atbildi, tad nebūtu motivācijas veidot labāku nākotni.

Apsveicu ar viena sapņa piepildīšanu – ordinēšanu, kas notika 29. jūnijā!

Sajūta, ka vienu dienu tas notiks, ir bijusi ilgi. Likās svarīgi šo soli spert tieši tagad gan personīgu iemeslu dēļ, gan dekānes amata dēļ. Mani priekšteči ir bijuši mācītāji un ir labi, ka universitātē uz vietas ir mācītājs. Sapņa īstenošanu ir kavējusi Baznīcas izšķiršanās neordinēt sievietes, vispirms tas bija vadības lēmums, bet 2016. gadā sinodē pieņēma lēmumu mainīt Satversmi. Uzskatu, ka tolaik šis lēmums netika pietiekami izdiskutēts un līdz galam nav skaidrs, kādu iespaidu tas atstājis. Jāatzīst, ka vīriešu attieksme pret sievietēm ir citāda. Reiz kāda dāma man stāstīja par kolēģi, kurš neatbalstīja sieviešu ordināciju, tomēr par spīti tam viņi spējuši veiksmīgi sadarboties. Bet pēc oficiālā lēmuma attieksme mainījusies. Uzskatu, ka šis lēmums ir zaudējums vīriešiem kā cilvēkiem un viņu dvēselēm.

Esmu ordinēta ārpus Latvijas, bet Latvijas iecirknī, tā ir interesanta situācija. Joprojām piederu divām baznīcām un neizstāšos no LELB, lai gan savu kalpošanas solījumu esmu devusi ārpus Latvijas baznīcai. Man ir daudz darba fakultātē, tāpēc neuzņemšos darbu draudzē, bet tā kā esmu vikāres statusā, varu aizvietot iecirkņa prāvestu.

Luteriskajā tradīcijā iesvētīt vakarēdienu uzticēts mācītājam, lai gan manā izpratnē ikviens kristīts cilvēks būtībā ir priesteris un pats par sevi atbild Dieva priekšā. Tomēr baznīcas kārtība ir šāda un man ir svarīgi, ka varu iesvētīt mielastu. Tas ir Dieva viesmīlības simbols, kas aicina visus pie galda sakramentālā veidā. Īstā Dieva viesmīlība gan parādās cilvēku attiecībās ikdienas dzīvē, bet kopīgais vakarēdiens ir simbols, kas palīdz tiekties uz labo.

Nav apnicis iet cīnīties, ka sievietes vieta ir baznīcā?

Ir! Un jūtu, ka daži norūc: “Ai, atkal viņa sāk malt savu!“ Bet ko lai citu dara? Es redzu, kā diskriminācija izpaužas dzīvē, kad sievietes tiek izstumtas un saskaras ar augstprātīgu attieksmi. Es par to nevaru klusēt! Tā ir tāda pati vardarbība kā sitiens pa seju. Man liekas, ka Jēzus tā negribētu. Viņš mēģināja parādīt, ka hierarhija attiecībās nav svarīga, ir liecības, kur viņš ar sievietēm runā kā līdzvērtīgām un viņa mācekļi par to brīnās.

Priecājos, ka man ir iespēja tikt ordinētai tepat Latvijā, ceru, ka tas būs iedrošinājums citām sievietēm.

Diskriminācija, manuprāt, ir bailes no sieviešu spēka.

Jā, vīrietis nereti jūtas apdraudēts, palikusi tikai apziņa, ka viņš ir pārāks. Akvīnas Toms teicis – Dievs radījis sievieti vīrietim par palīgu. Un ne jau intelektuālā ziņā, tur var iesaistīties tikai vīrietis. Sieviete derīga tikai bērnu radīšanai. Kā var par to necepties?

Teoloģija palīdz apzināties savu vērtību. Jā, Ieva bija pirmā, kas plūca augli, bet tas nenozīmē, ka sieviete ir zemāk stāvoša! Dievs tā neskatās uz sievieti, ka tā ir zemāk stāvoša! Ir divi radīšanas stāsti – Dievs rada vīrieti un sievieti, un abi radīti Dieva līdzībā. Sieviete nav ne zemāka, ne pārāk par vīrieti. Latvijā baidās no vārda „feminisms”, jo domā, ka tā ir vīriešu apkarošana, sieviešu dominēšana. Sieviete vienkārši jāatzīst kā pilnvērtīgs cilvēks, tas arī viss! Brīvība un cieņa pret sievieti rada ieguvumu visiem, vīrietis neko nezaudē, tikai iegūst – krāsainu un interesantu cilvēku.

Esam dikti aizrunājušās, lūgšu noslēgt sarunu ar pēdējo domu kā mēneša pētniekam.

Aicinu sekot savai ziņkārei, ļauties dzīvības vilkmei un nedzīvot bailēs. 

 




 
      Atpakaļ