Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 17. oktobris, 2019
Jaunumi
 
   
42549

Mācītājas Ievas Puriņas pirmais sprediķis - Jūs esat zemes sāls
17.02.2014


Mateja evaņģēlijs 5:13-16 „Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu. Jūs esat pasaules gaisma: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

Esiet sveicināti, mīļā draudze un godātie viesi!

Man ir patiess prieks jūs sveikt šajā man tik nozīmīgajā dienā. Es pateicos Dievam, draudzei un baznīcai par man uzticēto mācītāja amatu un paļaujos uz Dieva un jūsu palīdzību tajā, lai es to pēc labākās sirdsapziņas pildītu par svētību cilvēkiem un par godu Dievam.

Zīmīgi, ka šodienas lasījumā ir ļoti skaists un iedvesmojošs teksts no Jēzus Kristus Kalna sprediķa, ko dzirdējām pirms brīža.

Kristus saka – jūs esat zemes sāls. Ko tas nozīmē? Kā mums tas jāsaprot? Ko dara sāls? Pirmās lietas, kas nāk prātā, pārdomājot sāls īpašības, – tā attīra, piešķir garšu un iekonservē, saglabā.

Tas nozīmē, ka mums kā zemes sālij ir uzdevums piešķirt garšu šai dzīvei, varbūt pat noteikt garšu šai dzīvei! Sāls klātbūtne ēdienā pastiprina arī visas citas garšas – tātad padara visu šo pasākumu krietni interesantāku.

Tad mums kā zemes sālij ir jāattīra šī pasaule – no sliktām domām, vārdiem un darbiem. Sākot katram pašam ar sevi, caur savu pārmainīto domāšanu un darbošanos ietekmējot cilvēkus mums apkārt un tā, līdz viss būs tīrs un Dievam tīkams. Un caur to mums jāpiedalās Dieva pestīšanas plānā.

Un trešais – saglabāšana – caur savu darbību mums ir jāpiedalās Zemes saglabāšanā, mums ir apzināti jādarbojas, lai uzturētu mūsu planētas veselību un nodrošinātu tās ilgtspējību.

Ja mēs to nedarīsim, mēs būsim nederīga sāls – mūs izmetīs kopā ar netīrumiem un atkritumiem. Mums nebūs vietas tīrajā, jaunajā, interesantajā pasaulē.

Jāņem vērā, ka Kristus sevi nekādi nesaista ar sāli. Tātad tas ir mūsu pienākums, kas mums ir jāpilda – jāparūpējas par mūsu vidi un planētu.

Kristus saka – jūs esat pasaules gaisma. Jāņa evaņģēlijā viņš saka: „Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Un šodienas tekstā no Mateja evaņģēlija mēs saņemam tālāko viņa pilnvarojumu: „Jūs esat pasaules gaisma. [..] Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

Kristus ir gaisma. Lai mēs kļūtu par gaismu, mums ir jābūt vienotiem ar Kristu. Varētu teikt, ka mēs katrs esam kā spuldzīte ar savu noteiktu potenciālu, bet mēs varam iemirdzēties tikai tad, kad caur mums plūst Kristus mīlestība. Un šī mīlestības gaisma ir vienīgais mūsu vērtības kritērijs. Diemžēl mēs bieži sākam vērtēt sevi un citus, skatoties uz abažūru, kāds nu kuram piešķirts. Tie ir daudzi un dažādi, patiesībā katram savādāks, cits funkcionālāks, cits greznāks, cits ar svārkiem, cits ar biksēm, bet ne jau no abažūra atkarīga izstarotās gaismas intensitāte. Un arī tas, kur mēs esam nolikti dot gaismu, nenosaka mūsu vērtību Dieva acīs.

Gaisma un mīlestība ir vajadzīga visur – gan baznīcā, gan parlamentā, gan skolā, gan veikalā, gan kūtī, gan kurtuvē.

Kristus mīlestības gaisma mums reizē ir dāvana un reizē – uzdevums. Neviens iedegtu gaismekli neliek zem pūra, bet lukturī. Tā arī mēs, saņēmuši Kristus gaismu, nedrīkstam slēpties, bet mūsu uzdevums ir to nest tālāk – kā siltu, gaišu, mirdzošu mīlestību.

Kad mēs pietuvojamies Kristus gaismai, tad daudz kas top redzams. Un ne vienmēr tikai tas labais. Un Dievs mūs pazīst, ne velti mums ir dots Kristības sakraments, kurā visus šos netīrumus mums ir iespēja nomazgāt Dieva žēlastībā.

Uzskata, ka šis esot mošanās laiks, jauna rītausma: tās staros mēs redzam, ka pa vecam vairs neder – ne mums pašiem personīgi, ne mūsu valstij, ne pasaulei. Varbūt arī baznīcai. Bet kā visu darīt pa jaunam, ar Kristus gaismu, mēs vēl skaidri nezinām. Tāpēc šis ir laiks, lai par to domātu un sapņotu. Lai mēs ar savām domām un spēku piedalītos Dieva radīšanas darbā. Mums ir jāapzinās, cik liela atbildība tā ir. No mūsu katra labajām domām un labajiem darbiem ir atkarīga nākotne.

Cilvēks ir starp debesīm un zemi. Cilvēks sevī apvieno debesis un zemi – mūsu gars ir Dieva gars, mūsu miesa ir zemes daļa, to mēs zinām gan no radīšanas stāsta, gan no citiem Bībeles pantiem, piemēram, Mācītāja grāmatas 12. nodaļā: „..pīšļiem atkal jāatgriežas zemē, no kuras tie cēlušies, un garam pie Dieva, kas to devis.”

No mums ir atkarīgs, kā mēs sevi saredzam, un no tā izriet – kā rīkojamies. Vai mēs sevi redzam kā fiziskas būtnes, kas reizumis piedzīvo garīgu atklāsmi, vai kā garīgas būtnes, kas izdzīvo un izbauda zemes pieredzi. Uz ko mēs liekam uzsvaru, un kas ir mūsu prioritāte?

  Ja mūsu saikne ar Kristu caur Dieva Vārda lasīšanu, caur lūgšanām, meditācijām un kontemplācijā, caur sakramentiem, caur draudzes kopības pieredzi ir gana cieša, ja mēs ļaujamies Gara vadībai, tad mēs nosliecamies sevi uztvert kā garīgas būtnes. Garīgām būtnēm tas būtu pašsaprotami, ka mēs esam šeit, lai darītu šo dzīvi, šo pieredzi, šo vidi labāku. Un ne tikai sev, bet visiem, katram – un to visu Dievam par godu.

Lai mūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz mūsu labos darbus un godā mūsu Tēvu, kas ir debesīs!

 

mācītāja Ieva Puriņa,

savā ordinācijas dienā 2014. gada 9. februārī

 

foto pa kreisi: Matthew Dent “Pictures of the day: 18 November 2011“, Telegrapgh.co.uk

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 





 
      Atpakaļ