Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 19. aprīlis, 2018
LELB vēsture / SO 1993.- 1999.
 

LELB gaisotnes un virziena maiņa pirmajos gados pēc arhibīskapa Kārļa Gailīša nāves
21.10.2010


NO VELLTA UZ LLSTA

LELB GAISOTNES VIRZIENA MAIŅA PIRMAJOS GADOS PĒC 

ARHIBĪSKAPA KĀRĻA GAILĪŠA NĀVES

 

Mācītāja Indra Skuja Grīslis

 sadarbībā ar teoloģi Aiju Zvirbuli

2010.05.11.

Atmodas laikā luteriskā Baznīca kļūst ļoti populāra, pateicoties tās aicinājumam uz cilvēku garīgo brīvību un tās darbam valsts neatkarības atjaunošanā. Arī LELB sievietēm plaši atveras ceļi uz visa veida kalpošanu draudzēs, un sabiedrībā pieaug interese par sievietēm Baznīcā.

Uz Teoloģijas semināra bāzes atjaunotajā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (TF) iestājas neparasts un radošs laiks: ir pieeja mācībspēkiem no Rietumiem un Austrumiem, ar luterāņu draudžu mācītāju ieteikumiem studēt sāk daudz talantīgu jaunu sieviešu, kas apzinās gan kalpošanas, gan mācīšanas aicinājumu un attīsta akadēmiskās intereses. Teoloģijas studenšu vidū tiek lolota ideja organizēties izglītojošā sieviešu apvienībā.

Šī ideja tiek beidzot īstenota 1993. gada pavasarī Rīgas YMCA telpās, kad, piedaloties teoloģei Erikai Mačai no ASV, kalpojošās teoloģijas studentes Aijas Zvirbules vadībā neformāli tiek nodibināta VELLTA (Vispasaules Evaņģēliski luterisko latviešu teoloģu apvienība). Tā iecerēta kā akadēmiska teoloģiska organizācija. Tās sākotnējas dalībnieces ir vairākas Latvijas topošās teoloģes no TF un arī latviešu garīdznieces no ārzemēm. Dibināšanas dokumentu paraksta 12 teoloģes, tai skaitā Aija Zvirbule, Austra Reine, Zilgme Eglīte, Māra Dzērve, Ivanda Ceiere, Inta Funknere, Dace Jaunzeme, Inese Žverelo, Sandra Rozenberga u. c. Dalībnieces ir dažādi uzskati par prioritātēm. Aijai Zvirbulei un domubiedrēm visvairāk interesē vietējo laju izglītošana un akadēmiskās teoloģijas veicināšana, bet dažas Rietumu māsas jaundibināto apvienību vairāk saredz kā cīņas organizāciju, jo tanī laikā jau ievēlēts arhibīskaps Jānis Vanags, kas publiski pasludinājis savu nostāju pret sieviešu ordināciju. Ar VELLTA tiek iepazīstināts plašāks studējošo teoloģu un arī potenciālo vīriešu atbalstītāju loks, nopietni cerot uz biedru skaita paplašināšanu. Šajā laikā sieviešu loma teoloģijā Latvijā vēl nav apzināta un definēta, feminisms, tai skaitā feminisma teoloģija, Latvijas kontekstā nav identificēts un skaidri izprasts.

Pirms VELLTA tiek oficiāli reģistrēta pēc toreizējām valsts prasībām un tās darbības prioritātes tiek attīstītas tālāk, teoloģijas studente Aija Zvirbule ir spiesta atkāpties no VELLTA vadīšanas un tālākas organizēšanas. Iemesls ir Aijas ļoti sarežģītā grūtniecība, kad viņa cīnās par nedzimuša bērna dzīvību. Diemžēl Aijas gaidāmā bērna legālais statuss ir raisījis apvienības biedru un veicinātāju starpā diskusijas par morāles un ētikas jautājumiem. Aija uzskata, ka aborts nav diskutējams, un nostājas dzīvības pusē, un, lai nekompromitētu pārējo māsu kalpošanu, norobežo sevi no VELLTA. Tas aizkavē VELLTA oficiālu reģistrēšanu, un darbība apsīkst.

LELB turpinās aizkulišu polarizēšanās par sieviešu ordinācijas jautājumu.

Kopš Jāņa Vanaga ievēlēšanas sievietes vairs neordinē. Viņa darbības laika sākumā teoloģijas studentes un TF absolventes vēl turpina kalpot draudzēs gan ar arhibīskapa Kārļa Gailīša komandējumiem, gan uz brīvprātības principa, kalpojot pie lielāku draudžu mācītājiem. Trūkst stabilas mācītāju vidējās paaudzes. Savukārt vīrieši, teoloģijas studenti, sakarā ar mācītāju lielo trūkumu tiek “paātrināti” ordinēti un komandēti kalpot LELB draudzēs pat jau TF pirmajā kursā. J. Vanaga laika sākumos sieviešu TF studenšu profesionālo kalpošanas kvalifikāciju draudzēs neviens vēl neapšauba; diemžēl sieviešu kalpošana ar klusām cerībām uz ordināciju nu turpinās saasinātā un neskaidrā atmosfērā. Polarizēšanās turpinās bez noteiktām teoloģiskām diskusijām. LELB/LELBĀL oficiālas komisijas paliek sēžu aizkulišu sarunu un ieceru līmenī. Arhibīskaps Vanags pauž sabiedrībā un presē savu feminisma skaidrojumu, aizņemtu no Rietumu konteksta. Viņa skaidrojums gan īsti neatbilst LELB kontekstam un socioģiskajai videi. Diemžēl arhibīskapa Vanaga publiski skaidrotais feminisma jēdziens un sieviešu ordinācijas kritika plašākā sabiedrībā sāk iesēt negatīvas noskaņas, jo viņš visu laiku sieviešu ordinācijai velk paralēles ar homoseksuālismu, un tā sieviešu ordinācijas idejas fons Latvijā tiek papildināts ar arhibīskapa sētām homofobiskām bažām. Jāpiebilst, ka J. Vanags vairāk runā par feminismu kā sociālu kustību, nevis par feminisma teoloģiju, kuras izcelsme, starp citu, sakņojas katoļu teoloģijā.

Paradoksāli, ka laju un mācītāju vidū vīrieši/sieviešu ordinācijas atbalstītāji publiski klusē. Nav skaidrs, kāpēc drīz pēc arhibīskapa Vanaga ievēlēšanas ir iesācies baiļu un neuzticības laiks publiski izteikt savu viedokli Baznīcā, ja tas atšķiras no priekšniecības viedokļa. Čeka taču nevienu vairs nevajā no 80-to gadu beigām, bet Atmodas kustības drosme mācītājos ir izčākstējusi... Mācītāji, ja tas neskar viņus personīgi, un, iespējams, baidoties kaut ko zaudēt, parasti publiski klusē. Turpretī teoloģēm, kurām nav draudzes un tiek atņemtas kalpošanas un ordinācijas iespējas, nav, ko zaudēt, un viņas uzdrīkstas izteikties. Tās, kas strādā draudzē, iespējams, daļēji jau sāk justies apdraudētas. Arhibīskapa Gailīša laika optimismu Baznīcā nomaina arhibīskapa Vanaga nelokāmais mugurkauls un privātā teoloģiskās pārliecības dominance. Kalpojošās sievietes teoloģes lielākoties turpina studijas, kā arī klusi un pazemīgi dara savu darbu draudzēs. Ir mutvārdu liecības, ka daudzas tiek privāti brīdinātas, lai nezaudētu kalpošanas iespējas, nemaisīties Baznīcas politikā, nešķelt Kristus Baznīcu, nepīties ar “feministēm” (kas jau arhibīskapam Vanagam piepalīdzot, ir tautā kļuvis negatīvs jēdziens).

Sākotnēji apvienībā ir pulcējušās sievietes (mācītājas, teoloģes, studentes), kurām interesē teoloģija un kalpošana draudzē, bet viņas pārstāv ļoti plašu teoloģisko uzskatu spektru – no liberālā līdz konservatīvajam. Abi virzieni sastopami dažādos iesaiņojumos un niansēs – respektīvi viņas vieno dzimums, bet ne vienmēr teoloģiskie uzskati. Varu droši apgalvot, ka LELB sieviešu vidū nav nevienas lesbiešu Baznīcas pārstāves. Īpaši jāpiebilst, ka nevar arī vienādi raksturot LELB kalpojošās sievietes, kā viņas pašas izprot sieviešu kalpošanu. Dažas no kalpojošām māsām ir tradicionālas ar samērā konservatīviem teoloģiskiem ieskatiem. Daudzkārt viņu ieskatus netieši nosaka draudze, kurā tā ticībā pieaugusi (jā, arī mācītājs). Ir neskaidras nostādnes par to, vai sievietes dzimums nosaka, kā tiek izprasta mācītājas loma. Dažas māsas ir vairāk harizmātiski noskaņotas. Ir nianses paaudžu, kultūras, izglītības atšķirībās. Vienīgais kopsaucējs drīzāk ir tas, ka visām šīm sievietēm ir unikāla kalpošanas aicinājuma izpratne. Viņas visas vieno apziņa, ka ir saņēmušas Dieva aicinājumu kalpot. Tomēr tā ir individuāla aicinājuma apziņa, kas jūtama vienatnē ar Dievu. Toreiz lielai daļai, iespējams, vēl nav pazīstami vai tikai virspusīgi teorētiski zināmi klasiskie bibliskā teoloģijā balstītie argumenti “par” vai “pret” sieviešu ordināciju vai arī mazpazīstami ir klasiskie feministu teoloģijas teksti. Feminisma kustība, par ko ir tā satraucies arhibīskaps Vanags, lielākoties nemaz nav pirmo sieviešu mācītāju prioritāte vai redzesloks tanī laikā. Matuļa un Gailīša laikā ordinēto mācītāju uzskati skaidri balstās Bībelē un tradīcijā. Draudzē un kancelē viņas vairāk vai mazāk neapzināti kopē vīrieša mācītāja lomu. Pat sievietes ordinācijas kārtība LELBA tā sauktā Lūša trimdas agendā liturģiski apraksta, ka sieviete ir izņēmums mācītājas amatā. Pat tie brāļi, kas atbalsta sieviešu ordināciju, tomēr kritizē sievietes emocionalitāti un privāti izsakās, ka tikai dažas izņēmuma kārtā var būt mācītājas. Tā šai laikā sievietes mācītājas lomu visvairāk definē vīrieši mācītāji, un liela daļa sieviešu tam it kā netieši piekrīt klusējot. Tāpēc nepārsteidz, ka daudzas kalpojošās mācītājas un teoloģes tanī laikā sevi visvairāk teoloģiski saredz kā Jēzus mācekles augšāmcelšanas rītā Jāņa evaņģēlijā, - totāla izolācija un vientulība ar To Kungu, kur mācekļi ir izklīduši, bet Jēzus saka Marijai Magdalēnai un sūta sievieti: “..ej un saki maniem brāļiem...”

Pamazām statistiski pieaug konservatīvi noskaņoto izglītoto brāļu skaits, daudzi ar saknēm Mežaparka draudzē. Viņu teoloģija ir doktrināra un tāpēc loģiski saprotama. Diemžēl jāpiebilst, ka virspusēji jūtamas paralēles ar veco komunistu ideoloģiju, mācību, disciplīnu un hierarhisku paklausību. Arī bailes no tiem, kas atrodas varas pozīcijās. Tā ir pazīstama un komfortabla situācija tiem, kas dzīvoja bijušajā PSRS. Vai tas būtu iemesls, kāpēc laji ir atsaucīgi konservatīvā luterisma autoritātei un kāpēc aizvien vairāk balsis paceļ doktrināri konservatīvas sievietes, kas ir pret sieviešu ordināciju, šo brāļu līdzgaitnieces un sekotājas? Tieši šo sieviešu lomu taču visskaidrāk palīdz definēt konservatīvie vīrieši. (Skat., piemēram, Solvita Šmite rakstā “LELSA dibināšana”.) Šī ir tikai fragmentāra pieskaršanās tiem dogmatiskās teoloģijas ideoloģiskajiem aspektiem, kas nav palīdzējuši veicināt sieviešu ordinācijas dialogu Latvijas kontekstā. Šādā atmosfērā VELLTA ideju un neformālu vadību pārņem Rietumu garīdznieces Austra Reine un Vija Klīve no ASV. Mācītāja Austra Reine ir ELCA (Amerikas Ev. lut. baznīca) misionāre Latvijā. Vija Klīve ir LELBA diakone. Abas darbojās arī draudzēs Latvijā. Viņu teoloģiskās nostādnes, ar laika distanci atskatoties, droši vien toreiz nebija identiskas. Kopīgais šīm māsām bija tas, ka abām ir vislabākie nodomi veicināt sieviešu ordināciju Latvijā. Diemžēl Reine un Klīve amerikāniskā ideālismā un naivumā pilnībā neizprot Latvijas un LELB toreizējo kontekstu – ka, neapzinoties un neidentificējot sievietes lomu Baznīca un neizglītojot lajus un plašāku sabiedrību, nevar popularizēt idejas. Reinei un Klīvei kā amerikānietēm, kas aktīvi un atklāti mēģina publiski runāt par sieviešu ordinācijas jautājumu, pretinieki visvieglāk var piekārt paviršu, virspusēju agresīva feminisma etiķeti. Latvijas brāļi pārprot kulturālos kontekstus, jo viņi Amerikā nekad nav dzīvojuši un labākajā gadījumā amerikāņu mentalitāti redz klišejās un aizspriedumos. Amerikāņu tradicionālā brīvprātīgā kalpošana (volunteer work) un ASV konstitūcijā pasludinātā vārda brīvība (Freedom of Speech)tiek negatīvi apzīmēta par agresīvu feminismu un par iejaukšanos LELB iekšējas lietās. Tā Reines un Klīves labi domātās aktivitātes, Vanaga bailēm no feminisma piepalīdzot, tagad kļuvušas par sieviešu ordinācijas idejas negatīvu mērauklu, un tā tiek vērtētas visas māsas, kas atbalsta sieviešu ordināciju.

Šajā laikā arhibīskaps Jānis Vanags turpina ļoti aktīvi jāt savus trīs jājamzirdziņus - feminismu, sieviešu ordināciju un homoseksuālismu, sabāžot tos vienā maisā neatbilstoši Latvijas kontekstam, argumentējot ar Rietumu liberālisma draudiem. Sieviešu ordinācijas ideja un feminisms (ne feminisma teoloģija) sabiedrībā tiek pamazām uzņemta un saredzēta Jāņa Vanaga interpretācijā, respektīvi, ne sievietes pašas, bet arhibīskaps definē lajiem Baznīcā un plašākai publikai, kā jāsaprot feminisms un kāpēc nedrīkst ordinēt sievietes. Redzot, ka atmosfēra LELB ir sagandēta, lielākā daļa kalpojošo sieviešu norobežojas no publiskiem izteikumiem un cer savu aicinājumu pierādīt ar darbu.

Sievietes uzticīgi turpina kalpot draudzēs un studēt, gaidot oficiāla teoloģiska dialoga un diskusiju sākumu Baznīcā, un cer piedzīvot brīnumu, ka arhibīskaps Vanags pieļaus izņēmumus. Šajā laikā sabiedrībā turpina pieaugt arhibīskapa Vanaga popularitāte kā ārēji godīgam, konservatīvam un nelokāmam cilvēkam ar godavārdu un cietu mugurkaulu. Uz Atmodas viļņa aizmugures viņam joprojām ir augsti Baznīcas uzticamības reitingi un autoritāte sabiedrībā, bet tanī pašā laikā notiek Baznīcas iekšējās polarizēšanas procesi.

Kad 1995. gadā tiek svinēta sieviešu ordinācijas 20 gadu jubileja Latvijā un tiek nodibināta un piereģistrēta LLSTA, kas būtībā ir VELLTA ideju mantiniece, arhibīskaps un dogmatiskie mācītāji, neiedziļinoties lietas būtībā, saredz LLSTA kā agresīvu feministu kaujas grupu. (Spilgta ilustrācija tam ir 1995. gada 10. septembra “Svētdienas Rītā” publicētais arhibīskapa Vanaga raksts “Ideoloģijas karagājiens pret veselo saprātu: feminisms”.) Nevis kalpojošās sievietes, bet arhibīskaps un dogmatiskie mācītāji un viņu sekotājas tagad “publiski pārvalda un manipulē” sieviešu ordinācijas teoloģiskos argumentus un definē sievietes lomu Baznīcā caur feminisma kritiku un atbilstošu Pāvila teoloģijas interpretāciju.

“Brīnumi” nenotiek - Vanaga sirds tā arī neatmaigst, tā mugurkauls paliek nelokāms. Cerību laiks ir beidzies, inteliģents dialogs par sieviešu ordinācijas jautājumu nesākas, un tāda dialoga iespēja ir saindēta uz daudziem gadiem.


 




      Atpakaļ