Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 22. jūnijs, 2018
LELB vēsture / SO 1945.-1982.
 

Ceļš uz sieviešu ordināciju Latvijā
11.04.2010


Ž. Priede,  bakalaura darbs "Sieviešu ordinācija Latvijā arhibīskapa Jāņa Matuļa laikā", LU TF, 2007.

60. gadu beigās un 70. gados Teoloģiskajos kursos mācījās Helēna Valpētere, Berta Stroža, Aleksandra Dombure un Vaira Bitēna, kuras visas bija kalpojošas studentes diakones pakāpē.

1975. gada 28. jūlijā Konsistorijas paplašinātajā sēdē arhibīskaps J. Matulis aktualizēja jautājumu, ka visās Baznīcās jau ir sieviešu ordinācijas. Iespējams, viņš bija domājis, ka sievietes jau tiek ordinētas lielākajās luterāņu zemēs kā Vācija un Zviedrija. Arī mūsu kaimiņi igauņi jau bija uzsākuši sieviešu ordināciju. Bet svarīgākais arguments varēja būt, ka ordinēt sievietes bija jau sākusi Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas. 1974. gadā jau tika ordinēta Agnese Pone, kura bija LELBĀL pirmā ordinētā sieviete. Vēl viena latviešu sieviete tika ordinēta Zviedrijas Baznīcā 1974. gadā, bet LELBĀL tikai uzņemta 1975. gadā.  Kaut arī rakstiski vēsturiskas liecības nav, tomēr Ēriks Mesters intervijā atklāj, ka arhibīskaps J. Matulis tikās ar ordinētajām sievietēm. Pieļauju iespēju, ka J. Matulis kādā no ārzemju komandējumiem tikās ar kādu no šīm vai arī citām ordinētajām sievietēm. Uz tā pamata viņš izteica domu, ka arī Latviešu Baznīcai ir vajadzīga šāda ordinācija. Balsotāji bija Konsistorijas plenārsēdes prezidija locekļi: V. Ozoliņš, R. Priede, J. Liepiņš, K. Martinsons, J. Luksis, A. Vecmanis, J. Vēgers, V. Ozols, V. Begholds, V. Augstkalns.

Pēc jautājuma aktualizēšanas katram bija tiesības izteikties. Diskusiju iesāka Akadēmisko Teoloģijas kursu rektors Roberts Priede.  Spriežot pēc visām liecībām, kas saņemtas gan no literatūras avotiem, gan no V. Bitēnas, rektors R. Priede bija par sieviešu ordināciju. Tas rada pārliecību, ka viņš arī centās pārliecināt par sieviešu ordināciju komisijas locekļus. Pēc tam izteicās profesors V. Augstkalns un doc. A. Vecmanis, mantzinis V. Plamsis, prāvests V. Ozols, J. Liepiņš un V. Ozoliņš.

Kad visi bija izteikuši savus viedokļus par šo tēmu, tad beigu vārdus teica arhibīskaps J. Matulis: "Ja jūs būsiet pret, tad izsludināšu ārkārtas Ģenerālo Sinodi un Sinode dos sieviešu ordinācijas atļauju."  Ģenerālajai sinodei varēja atļauju dot Reliģijas kultu lietu padome Maskavā.

Pirms nobalsošanas J. Matulis teica: "Tāda ir mūsu nepieciešamība – iesaistīt sievietes mācītāja darbā."  Šeit gan J. Matulis nepaskaidro, kāda gan ir tā "nepieciešamība". Šo vārdu šeit var traktēt dažādi. Varbūt motivācija tam bija, ka LELBĀL jau bija sākusi ordinēt sievietes un J. Matulim vajadzēja to akceptēt arī Latvijā, lai saglabātu vienotību. Varbūt tas bija diezgan vienkāršs izskaidrojums, ka tā bija reāla iespēja mācītāju trūkuma risinājumam. Tas bija risinājums jebkurā gadījumā, bet kāpēc nevarēja palikt tā, kā ir, jo šīs pašas studentes H. Valpētere, B. Stroža, V. Bitēna jau kalpoja draudzēs. Lai gan viņš saka "iesaistīt sievietes mācītāja darbā", bet nav teikts, ka ordinēt. Vārdi "ordinēt" un "iesaistīt" nav sinonīmi.

"Ierosinu nobalsot: vai lietu izlems tagad vai Sinodē."  Šie pēdējie arhibīskapa J. Matuļa vārdi konkrēti norāda, ka viņš panāks, lai sievietes tiek ordinētas. Abi teikumi, ko viņš pateica pirms nobalsošanas, liecina, ka viņam ir stingrs mērķis šī jautājuma izlemšanai. Tā kā viņš to saka pirms pašas balsošanas, tas izklausās pēc spiediena uz balsotājiem vai pat šantāžas. Domāju, ka viņš pats bija pārliecināts, ka neviens ar šo lietu līdz Ģenerālai Sinodei negrib nonākt, jo tad ir iesaistīta Maskava un tas rada papildus neērtības. Iespējams, ka plenārsēdes dalībnieki arī negribēja, lai Maskavā sāktu izskatīt, ka LELB nav vienota un savus jautājumus nespēj atrisināt pašu spēkiem. Kā stāstīja Ē. Mesters, tajā laikā nenotika nekādas īpašās sarakstes ar Reliģijas un kultu lietu pilnvaroto par to, ka sievietes tiks ordinētas.  Ja analizējam šos vārdus saistībā ar iepriekš teikto, tad, ja jau necentās to pārāk uzsvērti likt priekšā Reliģijas un kultu lietas departamenta vadītājam Latvijas PSR, vēl mazāk viņi šajā jautājumā būtu vēlējušies iesaistīt Maskavas galveno pārvaldi. Ne arhibīskaps, ne konsistorijas darbinieki to necentās "iznest ārā". Domāju, ka J. Matulis bija pārliecināts, ka, ja šis jautājums netiks pieņemts šajā sēdē, tad Sinodes balsojumā viņš panāks, ka balsojums ir tāds, kādu viņš vēlas. Spriežot pēc visiem arhibīskapa raksturojumiem, ko ir rakstījuši viņam tuvi un ne tik tuvi cilvēki, kā draugs Ē. Mesters un kultu lietu pilnvarotais A. Saharovs, viņš bija gudrs, apdāvināts un pārliecinātas par to, ko dara.

Pēc arhibīskapa izteiktajiem vārdiem notika balsošana. "Plēnums ar balsu vairākumu nolemj šo jautājumu izšķirt šinī sēdē."  Kā stāstīja Ē. Mesters, tad balsošana notikusi bez starpgadījumiem, nobalsojuši "par" sieviešu ordināciju, lielākoties tā bijusi vēlēšanās noklusēt šo ordinācijas pastiprinājumu, un lielā cieņa, ko izjutuši pret arhibīskapu J. Matuli.  Pēc Ē. Mestera vārdiem gan neizklausījās, ka komisija to darījusi ar pārliecību, ka ordinācija ir nepieciešama, bet gan to virzījuši absolūti citi aspekti. Bet lēmums tika pieņemts: teoloģijas studentes V. Bitēna, B. Stroža un H. Valpētere tiks ordinētas mācītāja palīga amatā.

Valsts attieksme pret notiekošo Baznīcas iekšienē bija neitrāla. Tā necentās risināt pašas Baznīcas iekšējās problēmas, ja tās neskāra valsts intereses. Valsts iejaucās tikai brīdī, kad tikai runāts par valsti un varu.  Kā stāsta V. Bitēna, valsts nebija pret "un lepojās ar to, ka Padomju Savienībā ir vienlīdzība garīgās lietās, un kā pierādījums tam - es tiku sūtīta delegācijā uz Čatoku, kur tieši no laicīgās puses tika pieprasīts, lai būtu viena sieviete. Mēs braucām desmit mācītāji un no valsts puses tika noteikts, lai būtu arī sievietes un lai to tā parādītu. Mesters teica, ka tas ir rīkojums - desmit mācītāji katoļi un es no luteriskās Baznīcas; Maskavā pareizticīgie, visu konfesiju mācītāji un mēs. Man šķiet, ka tajā laikā pret sievietēm pretestība nebija, jo viņi lepojās, ka mums ir vienlīdzība. [..] Tā bija valsts politika. Viņiem pasaules priekšā vajadzēja parādīt, ka ir vienlīdzība. Viņiem varbūt likās, ka mēs kā sievietes būsim vājākas un ka tāpēc būs vājāka Baznīca. Bet patiesībā bija otrādi. Gan Berta Stroža, gan Helēna Valpētere bija ļoti spēcīgas mācītājas. Tajā laikā bija vecās paaudzes mācītāji, kuri jau bija noguruši un stipri gados… Un visi ir tikai cilvēki… Bet mēs bijām jaunas un gājām ar jaunu degsmi. Dievs mūs bija aicinājis, un mums bija ko teikt. Un nu viņi redzēja, ka mēs ceļam Baznīcu."

V. Bitēna atceras: "Mani pieprasīja laukos Viļķenē viena draudze, un tur bija tā: vai nu mani laidīs un viņi turēs atslēgas, bet, ja mani nelaidīs, viņi atdod valstij atslēgas un likvidējas, jo baznīca bija avārijas stāvoklī. Mācītājs vīrietis atteicās un teica: te nav ko darīt - nav ne draudzes, ne baznīcas." Tā kā arhibīskaps J. Matulis cīnījās par katras baznīcas saglabāšanu, studentes ielikšana par draudzes mācītāju bija izeja. Tā 1972. gadā V. Bitēnai tika piešķirta draudze Limbažu rajona Viļķenes pagastā. Baznīca bija katastrofālā stāvoklī un prasīja kapitālatjaunošanas darbu. Ar enerģisku rīcību un daudzu draugu un draudzes atbalstu Vaira Bitēna šo darbu veica.

1 Ēriks Mesters, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture 1944-1990, (Rīga: Klints, 2005), 149.
2 Red. Zilgme Eglīte, Marijas dziesmas un stāsti, (Rīga: Klints, 2005), 190.
3  Konsistorijas plenārsēžu protokols Nr. 21, 150.
4  Ibid.,
5  Ērika Mestera atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 18. maijā
6  Ērika Mestera atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 18. maijā
7  Konsistorijas plenārsēžu protokols Nr. 21, 150.
8  Konsistorijas plenārsēžu protokols Nr. 21, 150.
9  Ērika Mestera atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 18. maijā
10  Ibid.
11  Konsistorijas plenārsēžu protokols Nr. 21, 150.
12  Ērika Mestera atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 18. maijā
13  Konsistorijas plenārsēžu protokols Nr. 21, 150.
14  Ērika Mestera atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 18. maijā
15  Vairas Bitēnas atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 7. maijā
16  Ērika Mestera atmiņas personīgā intervijā, 2007. g. 18. maijā




      Atpakaļ