Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 14. decembris, 2018
LELB vēsture / SO 1945.-1982.
 

Diakones pēckara periodā
14.04.2010


Pēckara gados bija izjūtams akūts mācītāju trūkums. Latvijā bija palikušas vairākas LU TF studējušas teoloģes. Reaģējot uz situāciju, padomju varas pēckara gados LELB Satversmē tika ieviests diakones amats. E. Ķiploks kā šī garīgā amata pildītājas min diakones Miliju Rozi (dzim. Freimani), Klāru Znotiņu-Pūliņu, Elīnu Ozoliņu, Johannu Osi un Jūliju Lapiņu.

Piemēram, kad 1951. gadā nomira Sātu un Zemītes draudzes (Kandavas prāvesta iecirknis) mācītājs Leopolds Roze, viņa vietā tūlīt stājusies viņa sieva Milija Roze, kas no 1921. līdz 1925. gadam bija studējusi LU Teoloģijas fakultātē, bet studijas nebija pabeigusi. 25 gadus viņa kopa abas draudzes līdz pat savai nāvei 1976. gadā. Saskaņā ar Baznīcas Satversmi Konsistorija viņu apstiprināja par diakonisu. M. Roze strādājusi Tukuma draudzes mācītāja Ustrupa vadībā. (Edgars Ķiploks, "Latviešu teoloģes", Ej un saki! red. I. Bērziņš (Ogre: Ogres Ev. lut. draudze, 1995,) 14.) Vēl šobrīd (2010. gadā) Sātu baznīcas draudzes namā "Šuvās" goda vietā ir likta fotogrāfija ar Miliju Rozi un viņas vīru. Draudzes atmiņā ir saglabājies šis fantastiskais stāsts.

Īpaši pieminama ir arī diakone Johanna Ose, kuru uzskatīja par vienu no "labākiem mācītājiem evaņģēlistiem". Viņa bija izcila sprediķotāja. Beigusi LU Teoloģijas fakultāti 1936. gadā. Par kalpošanas sākumu minēts 1941. gads. 1945. gadā viņa minēta Rīgas Pāvila draudzes darbinieku sarakstā kā draudzes māsa un palīdzējusi mācītājam L. Taivānam Jēzus draudzē un arī Mežaparka draudzē. Pirmajos pēckara gados arhibīskapa vietas izpildītājs Kārlis Irbe viņai piedāvāja ordināciju, taču saņēma noraidījumu, jo J. Ose domāja, ka, kļūstot par pirmo sievieti mācītāju, viņu pārņemtu lepnība. (Dr. Valdis Tēraudkalns "Ceļš uz luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā", LU TF žurnāls Ceļš nr. 57, 2005, 35-37. lpp.; Edgars Ķiploks, "Latviešu teoloģes", Ej un saki! red. I. Bērziņš (Ogre: Ogres Ev. lut. draudze, 1995,) 14. lpp.)

Ir zināms, ka  Klāra Znotiņa-Pūliņa, diakone, dzīvojusi Talsos, taču viņas kalpošanas vietas nav pētītas. Arī viņa bija LU Teoloģijas fakultātes absolvente (1929). (Edgars Ķiploks, "Latviešu teoloģes", Ej un saki! red. I. Bērziņš (Ogre: Ogres Ev. lut. draudze, 1995,) 14. lpp)

Diakone Elīna Ozoliņa kalpojusi abās pēckara Jelgavas draudzēs – Sv. Annas draudzē un Jāņa draudzē. LU TF apbsolvējusi vienlaikus ar Klāru Znotiņu - Pūliņu 1929. gadā. (Edgars Ķiploks, "Latviešu teoloģes", Ej un saki! red. I. Bērziņš (Ogre: Ogres Ev. lut. draudze, 1995,) 14. lpp.) Elīna Ozoliņa Pirmās republikas laikā bija darbojusies biedrībā "Latvijas Evaņģēliskā brāļu draudze" par lektori garīgo darbinieku kursos, pasniedzot praktisko teoloģiju, un sprediķojusi saiešanu namos rīkotos dievkalpojumos. (Dr. Valdis Tēraudkalns "Ceļš uz luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā", LU TF žurnāls Ceļš nr. 57, 2005, 35. lpp)

Diakones Jūlijas Lapiņas fotogrāfija (20. gs. 60. gadi).

LVA fonda "PSRS Ministru Padomes Reliģijas lietu padomes pilnvarotais
Latvijas PSR" lieta: LVA, 1419. f., 2. apraksts, 15. L, 55. o. p. lapa

Diakone Jūlija Lapiņa no 1910. gada strādāja Kristīgo biedrības trūcīgo bērnu patversmē Bauskā. Kad pēc Pirmā pasaules kara biedrība atjaunoja darbību, J. Lapiņa kļuva par tās garīgo vadītāju. Pēc tam darbojusies piētiski orientētajā Rīgas Atdzimšanas draudzē, Reformātu Brāļu draudzē un vēlāk — Jēzus draudzē. (Dr. Valdis Tēraudkalns "Ceļš uz luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā", LU TF žurnāls Ceļš nr. 57, 2005, 32. lpp) Viņa dzimusi 1888. gada 3. oktobrī, ar garīgo darbu iepazinusies Bukovīnā, Rumānijā (diemžēl tas arī viss, kas zināms par viņas izglītību). Pēdējos desmit gadus pirms savas nāves 1976. gadā kalpojusi Rīgas Jēzus baznīcā kā latviešu, tā vācu aprūpē. (Edgars Ķiploks, "Latviešu teoloģes", Ej un saki! red. I. Bērziņš (Ogre: Ogres Ev. lut. draudze, 1995,) 14. lpp)




      Atpakaļ