Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 17. janvāris, 2018
LELB vēsture / SO 1920-1940
 

20. gs. 30-to gadu debates sabiedrībā par sieviešu ordināciju un kalpošanu LELB
11.03.2010


Jau 20. gs. 30-tajos gados izskanēja viedokļi un debates par sieviešu vienlīdzīgām tiesībām reliģiskajās institūcijās.

Pirmo reizi aicinājums atzīt sieviešu tiesības uz visiem amatiem Baznīcā izskanēja Pirmajā vispārējā sieviešu konferencē 1925. gadā, kuru sasauca tā laika septiņas lielākās sieviešu organizācijas Latvijā.

1932. gadā 31. martā LELB Sinode pieņēma rezolūciju, kurā norādīts: "Atļaut sievietei runāt baznīcā no pults" (Latvijas Ev. lut. baznīcas Sinodes protokoli, 1932. g.). Sievietēm teoloģēm mācītāja amatā tika dota iespēja sprediķot, taču viņas nedrīkstēja to darīt no kanceles, bet gan no pults, jo kancele tika uzskatīta par sakrālu telpu. Sievietēm arī tika dota iespēja darboties misijas darbā ārzemēs un Latvijā. Sievietes baznīcā vairāk bija diakones, kuras aprūpēja slimos, apkopa bērnus un rūpējās par žēlsirdības darbu draudzēs, kuras tika izveidotas arī lauku rajonos.

Latvijas sieviešu teoloģu biedrība pēc Sinodes pieņemtā lēmuma vērsās pie Baznīcas Virsvaldes ar lūgumu ļaut teoloģēm baznīcā sprediķot no kanceles, jo baznīcas telpas nav paredzētas runāšanai no pults, tas rada papildus neērtības un nesaprašanu klausītājos, jo kancele ir tukša. (LVVA 2413. f. apr. 1., lieta 5., 34.) Vēl argumenti runāšanai no kanceles bija tādi, ka tas ir tehniski neērti. "Tehniskā nozīmē kancele stipri atšķiras no altāra, kas atdzīts par svētāko vietu, kur notiek liturģija un dievkalpojuma daļas, kas saistītas ar sakramentu. Tāpēc saprotams, ka altārī var ieiet tikai ordinēts garīdznieks, kamēr kancelē iet arī neordinētas personas. [..] Kancele nav nekas cits kā speciāla, runāšanai paredzēta vieta. Nekādas sevišķas konfesionālas nozīmes kancelei nav. [..] Klausītājiem var rasties iespaids, ka nekāds īstais Dieva Vārds tas nav, ka to neatļauj sludināt no kanceles." (LVVA 2431. f., apr. 1., lieta 3., 55.)

V. Tēraudkalna pētījumi par tā laika diskusijām presē liecina, ka populārajā laikrakstā Jaunākās Ziņas kā aicinājums uz diskusiju 1932. gadā parādījās Saeimas deputātes Bertas Pīpiņas raksts, kurā autore garīdznieku negatīvo nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā saistīja ar bailēm no spēcīgas konkurences. Viņa kā pragmatisku argumentu vajadzībai pēc sievietes mācītājas izmantoja faktu, ka tolaik 35 luterāņu draudzes bija bez mācītāja.

Laikrakstā Zemgales Balss ievietotā rakstā izskanēja pārliecība, ka "nevar noliegt sievietēm to godu, ka reliģiozitātes ziņā viņas stāv augstāk par vīriešiem". Citā izdevumā, atsaucoties uz priekšstatu par sievietes īpašo būtību, rakstīts, ka tieši sievietes "vislabāk varētu izprast garīgus cietējus un sniegt tiem atbalstu". Kādā publikācijā izteiktais apgalvojums, ka "sievietes mācītājas nekad nekristu alkohola grēkā", skan naivi, bet jāņem vērā, ka tajā laikā daudzu valstu sieviešu grupās bija izplatīts uzskats par sievieti kā tradicionālo vērtību un tikumības glabātāju, īpaši šo misiju pretstatot vīrieša grāvēja tēlam. Šīs grupas nevis centās sievieti tēlot kā visos aspektos līdzīgu vīrietim, bet parādīt katram dzimumam raksturīgas iezīmes.

Sieviešu teoloģu sociāli politiskais aktīvisms kontrastēja ar daudzu draudžu Dāmu komitejās valdošo uzsvaru uz individuālu garīguma kopšanu. Šo realitāti labi ilustrē A. Zvirbules referāts "Šķēršļi sievietes garīgajā darbā", kas nolasīts Valmieras apriņķa Dāmu komiteju konferencē 1933. gada augustā. Referente kā ārējus šķēršļus min pienākumus pret ģimeni, neticīgus ģimenes locekļus un darba apstākļus.

Par nelielu soli pretī sievietes kalpošanai mācītājas amatā uzskatāmas teoloģēm dotās iespējas sprediķot. Taču arī šo atļauju aizēnoja gadsimtu gaitā veidojusies izpratne par sakrālo telpu un tajā darbojošos personu pozīcijām, kas simboliski parādīja, kas ir "augšā" un kas - "apakšā. Sievietēm bija ļauts runāt nevis no kanceles, bet pults. Viņām palika iespēja iekļauties misijas darbā ārzemēs (Anna Irbe) un Latvijā. Vācbaltu luterāņu draudzēs darbojās Sieviešu diakonijas veicināšanas biedrība. Vairākas latviešu sievietes bija garīgas darbinieces luteriskās Baznīcas paspārnē pastāvošajā biedrībā "Latvijas evaņģēliskā brāļu draudze", kura centās uzturēt regulāras aktivitātes palikušajos hernhūtiešu saiešanas namos. Sievietes bija neaizstājamas tādā iekšmisijas darba nozarē kā nakts misija (tā tika dēvēts darbs ar prostitūtām).

Edgara Ķiploka pētījumos lasām, kā teoloģēm bija ļauts strādāt par ticības mācības skolotājam skolās. Kāda teoloģe Ķiplokam atklājusi:  "Manā studiju laikā Mātes dienā aicināja teoloģijas studentes teikt dievvārdus no pults altāra telpā. Neaizmirstamā atmiņā ir daudzi Latvijas dievnami. Tāpat sievietes kalpoja ar dievvārdiem studentu organizācijās."

Avoti:
1) Ķiploks E. "Latviešu teoloģes" izdevumā "Ej un saki", Ogres Ev. lut. draudze, 1995
2) Dr. phil. Tēraudkalns V. "Ceļš uz luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā", LU TF izdevums Ceļš nr. 57
3) Priede Ž. LU TF bakalaura darbs "Sieviešu ordinācija Latvijā arhibīskapa Jāņa Matuļa laikā", Rīga, 2007




      Atpakaļ