Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 17. janvāris, 2018
LELB vēsture / Sieviešu kalpošana18.gs.
 

Pirmās, lai arī neordinētās, latviešu sievietes sludinātājas sastopamas 18. gs. Brāļu draudzēs
10.03.2010


Pirmās, lai arī neordinētās, latviešu sievietes sludinātājas sastopamas 18. gadsimta Brāļu draudzēs. Brāļu draudzes jeb Bohēmijas brāļu hernhūtiešu kustība, kuru 1727. gadā dibināja grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorgs, bija viena no piētisma atzarojumiem. Piētisms bija atjaunošanās kustība vācu luterānismā, kas, pretstatā ortodoksālajam konfesionālismam, gribēja dot vietu subjektīvismam, individuālajam ticības apliecinājumam un veicināt draudžu locekļu personisko ieguldījumu baznīcas dzīvē. 1

Sievietes sludinātājas hernhūtismā

Sievietes kā sludinātājas hernhūtismā izriet no N. Cincendorfa teoloģijas, kurā Svētais Gars uzrunāts sieviešu dzimtē un dēvēts par māti. Interesanti, ka par piemēru Svētā Gara darbības raksturošanai N. Cincendorfs minējis Annu Nīmani, kura 1730. gadā tika ievēlēta par vecaju un par neprecēto sieviešu vadītāju. Un palika šajā kalpošanā  līdz laulībām ar Cincendorfu 1756. gadā. Viņa, piedaloties sieviešu ordinācijas dievkalpojumos, valkāja purpura apģērbu, kas tradicionāli simbolizē episkopālo kalpošanu.

Hernhūtiešu dibinātājs arī mācīja, ka visu cilvēku dvēseles ir sievišķas — tas ļāva viņam pamatot paradoksālo mācību, ka vienīgais patiesais vīrietis ir Kristus, un visi vīrieši, tāpat kā sievietes, mistiskā vienotībā tiks "apprecēti" ar savu "mūžīgo laulāto draugu". 2

Pateicoties Brāļu draudžu kustības popularitātei Baltijā, kā arī zviedru laiku izglītības reformām, meiteņu izglītības līmenis jau 18. gs. bija augstāks nekā Krievijas guberņās. Meiteņu izglītošana pamatskolās Vidzemes un Kurzemes guberņās 19. gs bija pašsaprotama lieta. Gan pilsētās, gan laukos meitenēm pamatskolās, elementārskolās vai mājas skolās bija iespēja apgūt lasīt un rakstītprasmi, katehismu un rēķināšanas pamatus. 3

Tāpat kā citviet pasaulē, latviešu hernhūtiešu kārtu sistēmā katrai pēc dzimuma un ģimenes stāvokļa diferencētai grupai bija savi vadītāji un vadītājas. Lilija Brante latviešu sievietei veltītā grāmatā atsaucas uz Brāļu draudzes unitātes arhīvā atrodamiem rakstiem, kuros kāds Vācijas hernhūtiešu vadītājs veltī cildinošus vārdus latviešu sievietei. Brāļu draudzes darbinieks K. Freitāga 19. gs. sākumā rakstītā pārskatā stāsta par meitu kārtu svētkiem Lintenē (pie Korvas muižas), kur 400 līdz 500 sieviešu sestdienu vakaros pulcējušās, lai lasītu garīgās autobiogrāfijas un pārrunātu savu pieredzi. Tad pēc īsa naktsmiera jau divos naktī tās modinātas kopīgai dziedāšanai, lūgšanām, svētrunas uzklausīšanai. Lai arī 19. gs. hernhūtisma institucionalizācijas un luteriskās Baznīcas spiediena rezultātā šīs savdabības pamazām izzuda, kārtu svētku tradīcija saglabājās vēl ilgi. Matīss Kaudzīte 19. gs. 70. gados rakstīja, ka saiešanas namos turpina svinēt kārtu svētkus un sapulces. 4

1 Balodis A. "Piētisms un hernhūtiešu kustība" pie "Latvijas un latviešu tautas vēsture" (Kabata, 1990), 113. lpp.
2 Tēraudkalns V. "Ceļš uz luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā", LU TF izdevums "Ceļš" nr. 57/2006 Klints, 34.-35. lpp.
3 Koroļova I., Trapenciere I. "Īss vēsturisks ieskats: daži dati un skaitļi par sievietēm Latvijā" pie sast. Trapenciere I. "Sieviete ceļā" (LZA Filozofijas un socioloģijas institūts, 1992), 236. lpp.
4 Tēraudkalns V. "Ceļš uz luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā", LU TF izdevums "Ceļš" nr. 57/2006, Klints, 34.-35. lpp.

Dr. phil. Valdis Tēraudkalns "Ceļš uz Luterāņu sieviešu ordināciju Latvijā" no LU TF izdevuma Ceļš nr. 57 (Klints, 2006)




      Atpakaļ