Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 27. jūnijs, 2019
Jaunumi
 
   
103780

Labais gans. Rudītes Losānes teoloģiska eseja
27.12.2018


 
 “Es esmu labais gans;
Es pazīstu Savas avis,
un Manas avis Mani pazīst.
Manas avis dzird Manu balsi,
Es tās pazīstu, un viņas Man seko.
Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību,
un viņas nemūžam neies bojā,
un neviens tās neizraus no Manas rokas.”
 /Jņ 10:14, 27–28/
 
Labais gans
 
Labs un ļauns – divi vārdi, divi jēdzieni, divas pieredzes, ar kurām mēs sastopamies savā dzīvē ik dienas. 
 
            Kopš apzinātas novēršanās no Dieva jeb kā to sauc citādi – grēkā krišanas – savā esības telpā cilvēks ir pavēris iespēju darboties nekontrolējamam ļaunumam. Līdz tam, kā mēs lasām radīšanas stāstā, viss, ko Dievs radīja, bija labs.
 
            Labais un ļaunais. Šīs divas ētiskās kategorijas ir tik ļoti sajaukušās, ka cilvēkam pašam bieži vien kļūst grūti tās atšķetināt – ļauno no labā un labo no ļaunā. Grūti, pat reizēm neiespējami, atrast šķīrējrobežu, jo cilvēks pats kļuvis par ļauna un laba sajaukumu vai, pareizāk sakot, sajukumu. Kamēr cilvēks dzīvo pasaules esības telpā, kamēr viņš ieelpo un izelpo, viņš ir ielikts cīņas viducī starp ļauno un labo.
 
            Šķetinot tālāk pārdomas par labā un ļaunā tēmu, mēs tiekam nostādīti jautājuma priekšā – kas tad ir labs un kas ir ļauns. Grieķu filozofi sofisti, kuru viedoklis ir ietekmējis tiesiskās un arī sabiedriskās domas attīstības vēsturi un kuru filozofijas ietekme ir jaušama joprojām, uzskatīja, ka to, kas ir ļauns un kas ir labs, nosaka paši pilsoņi, dzīvojot kopienā, un valsts, kuru viņi ir izveidojuši.
 
 
«Cilvēks bieži vien savā spēkā uzurpē garīgu varu, piemirstot, ka vara un spēks pieder vienīgi Dievam. Cilvēkam ir dota tikai Dieva pilnvara kalpošanai citiem»
 
            Bet, ja mēs atbildi meklējam kristiešu Svētajos Rakstos, Jaunajā Derībā Jēzus teiktajā par to, kas ir labs, tad atbilde skan šādi: “Neviens nav labs kā tikai Dievs.” Tas mums liek domāt par labo šādi – ja Dievs ir labs, tad tas nozīmē, ka Viņš ir labā avots, un, ja Viņš ir labā avots, tad viss, ko dara Dievs, ir labs. Un šādā veidā mēs labā jēdzienu no ētiskas kategorijas paceļam jau citā līmenī, ko var nosaukt par garīgu. Savukārt par ļauno var teikt, ka viss, kas nav Dievs, un viss, kas nav Dievā, ir ļauns.
 
            Uz šā apgalvojuma fona Jēzus sacītie vārdi par sevi: “Es esmu labais gans,” – mums izgaismo divus svarīgus vēstījumus. Vispirms par mums pašiem – to, ka mēs atrodamies vidē, kurā paši nevaram nošķirties no ļaunā un mums ir vajadzīgs kāds, kurš mūs vada dzīves laikā šajā laba un ļauna piestrāvotajā eksistences vidē. Otrkārt, Jēzus sacītais mums izgaismo izpratni par Viņu pašu – to, ka Viņš šajā pasaulē ir ienācis, lai kļūtu par šo kādu, kurš garīgi mūs vadīs. 
 
            Katram vārdam Jēzus apgalvojumā “Es esmu labais gans” ir dziļi ejoša un pāri plūstoša nozīme. Literatūrā šo izteicienu sauc par metaforu. Tas ir literārs instruments, kas palīdz pateikt citādi nepasakāmo. Metaforu parasti lieto gadījumos, lai kādu parādību raksturotu dziļāk un pilnīgāk, šajā gadījumā, lai dziļāk un pilnīgāk raksturotu Jēzus garīgo vadību.
 
            Bībeles pētnieki norāda, ka Jēzus vārdus “Es esmu” var uztvert kā kodētu valodu, kas ietiecas atpakaļ no Jaunās Derības Vecajā Derībā līdz pat notikumam, kad Mozus, Horeba kalnā degošajā ērkšķu krūmā izdzirdot Dieva balsi, Viņam jautāja: “Kā tevi saukt?” Dievs viņam no ērkšķu krūma atbildēja: “Es esmu, kas Es esmu.”
 
            Jēzus šos vārdus “Es esmu” atkārtojot, sevi identificē ar Dievu. Ar vārdiem “Es esmu labais gans” Viņš liek saparast, ka pienācis vēsturiskais brīdis, kad ir noticis Dieva pilnvaru pārnesums uz Viņu. Tas nozīmē, ka turpmāk visas cilvēku reliģiskās vajadzības un visas cilvēku garīgās ilgas piepildīsies Jēzū Kristū. Savukārt caur labā gana metaforu mums tiek atklāts, ko nozīmē laba vadība mums, cilvēkiem, kas esam sociālas būtnes, kuri dzīvojam un rosāmies, esot ar citiem attiecībās – gan tādi, kurus vada, gan arī tādi, kuri vada citus. Un šajos daudzslāņainajos attiecību labirintos, lai mēs nenomaldītos, lai mēs neiekristu ļaunuma lamatās, mums ir nepieciešama garīga vadība. Jēzus mums piedāvā Savu vadību, sacīdams: “Es esmu labais gans.”
 
            Pravietis Jesaja ieskicē labā gana īpašo vadīšanas raksturu, izceldams tā iejūtību, rūpes un mīlestību, sacīdams: “Kā gans Viņš ganīs Savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī, un sargās avju mātes.”
 
«Tas, kurš mīlēs, tam ganāmpulks būs sirdī. Viņš būs ieinteresēts ne tikai darba iznākumā, bet katra kopienas locekļa vajadzībās»
 
 
            Jēzus caur gana un ganīšanas metaforu ir atklāts kā labais vadītājs, labais līderis. Grieķu valodā vārds καλώς (“kalos”) ir daudz ietilpīgāks par latvisko “labais”. Tas sevī ietver nozīmes – “cēls, morāli tīrs, skaists, labs, pievilcīgs, tāds, kas visas lietas dara jaunas”. Vārda καλώς daudzās nozīmes norāda uz Jēzu kā personas un uz Viņa vadīšanas raksturu. No tā mēs varam secināt, ka Jēzus ir perfekts garīgais vadītājs. Bībeles pētnieks Viljams Bārklijs labu ganu salīdzina ar labu ārstu. Kad cilvēki runā par labu ārstu, Bārklijs raksta, tad viņi nedomā tikai par savu atveseļošanos iznākumu. Slimniekam ir svarīgi, lai ārsts ir līdzjūtīgs un laipns, lai viņš ir saprotošs un zinošs un lai viņam var uzticēties. Visas šīs Bārklija nosauktās ārsta īpašības var attiecināt arī uz Jēzu Kristu kā labo ganu. Tikai atšķirībā no ārsta Jēzum piemīt vēl divi atribūti, kas nav piemītoši cilvēkam. Tas ir garīgs spēks un garīga vara. Cilvēks bieži vien savā spēkā uzurpē garīgu varu, piemirstot, ka vara un spēks pieder vienīgi Dievam. Cilvēkam ir dota tikai Dieva pilnvara kalpošanai citiem, ko īpaši svarīgi ir atcerēties līderiem un vadītājiem. Šo pilnvaru nodošana Bībelē arhetipiski atainota Jēzus sarunā ar Pēteri pie Tibērijas jūras pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad Jēzus viņam saka: “Gani Manas avis!”
 
            Taču reizēm notiek citādi. Tā vietā, lai kalpotu kā Dieva pilnvarots līderis citiem, cilvēks uzurpē garīgu varu. Tāds līderis jeb vadītājs vairs nespēs ar savu darbu un kalpošanu prezentēt Kristus darbu. Tādu līderi jeb ganu bibliskajā tradīcijā sauc par derēto ganu. Iepretim labajam ganam viņš ir sliktais gans.
 
            Kā atšķirt šos abus ganus? Pazīt tos un atšķirt ir svarīgi. Pat ļoti svarīgi! Tik svarīgi kā dzīvot!
 
            Ir viena īpaša pazīme, pēc kuras tos var atpazīt. Labais gans ir tāds, kas dod, kas upurē sevi citiem, bet sliktais gans, gluži pretēji, ir tāds, kurš vienīgi ņem. Un, ja viņš arī kādam iedos, tad tikai tā iemesla dēļ, lai desmitkārtīgi saņemtu atpakaļ. Šāds gans nevis upurēs sevi kalpošanai, bet aiz sevis atstās upuru kaudzes.
 
            Uzdrīkstos apgalvot, ja kopienu vada derēts gans, tad tas ir pat sliktāk, nekā ja gana vispār nebūtu. Parasti sliktais gans rada ilūziju, ka uz viņu var paļauties. Viņam ir laba valoda, labas manieres, viņš prot radīt vidi, atmosfēru, spēj pārliecināt, prot vietā un laikā pateikt to, ko citi no viņa visvairāk gaida. Bieži vien viņš ir žilbinošs. Tikai vienas lietas viņam pietrūkst, un tā ir pati galvenā – viņš nav sevi nodevis kā upuri kalpošanai jeb, citiem vārdiem sakot, nav nodevies savai lietai. Šādam ganam viņa paša labums un ienākumi būs svarīgāki par avīm. Jēzus brīdina, ka derētam ganam avis ir vienaldzīgas. Kā teikts Vecajā Derībā Ecehiēla grāmatā, šādi gani “avis cērp un no viņām pārtiek, bet viņas nemīl”.
 
            Uz šo secinājumu fona šķiet skaidrāks kļūst jautājums, ko Jēzus sarunā ar Pēteri uzdod viņam, pirms saka: “Gani Manas avis!” Viņš tam jautā: “Vai tu Mani mīli?”
 
            Tāds līderis vai vadītājs, kurš mīlēs Dievu, mīlēs arī cilvēkus. Māceklis Jānis, patiesi mīlot Jēzu, šo domu attīsta tālāk, sacīdams: “Ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos un Viņa mīlestība kļuvusi pilnīga.”
 
            Ja ganam nav mīlestības uz avīm vai, citādi sakot, ja vadītājam, kuram uzticēts vadīt kādu kopienu, nav mīlestības uz kopienas locekļiem, kopienas locekļu dvēseles ir apdraudētas, jo cilvēks pēc Dieva nodoma ir radīts mīlestībai. To mums atklāj jau minētais māceklis Jānis evaņģēlijā, sacīdams: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”
 
            Tas, kurš mīlēs, tam ganāmpulks būs sirdī. Viņš būs ieinteresēts ne tikai darba iznākumā, bet katra kopienas locekļa vajadzībās, ko metaforiski ataino Jesajas teksts, kurš jau minēts iepriekš: “Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī, un sargās avju mātes.” Tāds gans, kurš mīlēs, pazīs katra ganāmā dvēseli. 
 
            Vai cilvēkam tas ir pa spēkam? Lai arī cik ļoti viņš tiektos būt labs, tomēr cilvēkam būt labajam ganam neizdosies viena iemesla dēļ – jo vienīgi Dievs ir labs. Ko tad darīt? Vai pretoties šim apgalvojumam, varbūt mēģināt atrast kaut kādu pamatojumu, ka tomēr cilvēkā ir kaut kas tāds, kas noder, lai viņš būtu labais gans. 
 
             Jēzus katram, kurš vēlētos kaut kādā mērā uzņemties labā gana pilnvaras, stingri un pārliecināti atbild: “Es esmu labais gans, Es pazīstu Savas avis.” Tas liek domāt, ka mums pietrūkst vēl kādas spējas, kas ir Jēzum, – pazīt savus līdzcilvēkus tik dziļi un pamatīgi, kā tos pazīst Jēzus. 
 
            Pazīt savas avis ir ļoti svarīga vadīšanas dimensija. Grieķu valodā te lietots vārds γiνωσκω (“ginosko), kas ne tikai nozīmē pazīt ārēji, bet ietver arī gana un ganāmā tuvas attiecības. Jēzum piemīt spēja pazīt ikviena cilvēka sirdi un domas un būt kopā ar katru, kas pazīst Viņu. 
 
            Jēzus kā Dieva Dēls kļuva par miesu un dzīvoja mūsu vidū, lai apgūtu cilvēka pieredzi. Viņš nāca cilvēka veidā, lai izdzīvotu cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei, visā tās amplitūdā, pieredzot pilnīgi visu, ko vien spēj pieredzēt cilvēks, – gan prieku, gan bēdas, gan ciešanas, gan pazemojumu, gan slavu, gan draudzību, gan nodevību. Jēzus pazīst cilvēkus un kā mūsu garīgais vadītājs spēj mums līdzi just, un spēj būt garīgi tik tuvs, kā nespēj būt neviens cilvēks, pat vislabākais draugs. Viņš pazīst Savas avis, Viņam ir pieredze attiecībās ar tām, un avis pazīst Viņu. Jēzus saka: “Manas avis dzird Manu balsi.”
 
 
                 Kristīga kopiena, kurai ideālā veidā vajadzētu būt kā jebkuras kopienas etalonam, tieši tā ir veidojusies – mūs visus sasaucot kopā. Dieva Dēls dziļi pazīstot mūs katru atsevišķi, ir ieinteresēts katrā personīgi, mīlot katru individuāli un visus kopā, mūs saucis, lai mēs Viņam sekotu kā ganam, kurš ved Savu ganāmo pulku, pats ejot pa priekšu un rādot ceļu. Tādēļ mēs varam droši teikt, ka kristīgā baznīca, kuru veido dažādas kristīgās kopienas, ir sakņojusies Kristus mīlestībā pret mums. Un pēc šīs pazīmes baznīcu vajadzētu pazīt. Tā tam vajadzētu būt ar nosacījumu, ja starp ganāmo pulku un labo ganu nav nostājies derētais gans.
 
            Iespējams, ka mūsdienu cilvēkam šis garīgās vadības arhetips, kurā izmantota ganīšanas metafora, nešķitīs īpaši veiksmīgs lietojums, jo līdztekus taču ir daudz saprotamākas, laikmetīgākas vadības teorijas. Taču uzdrošinos apgalvot, ka neviena no šīm jaunajām teorijām nevar pretendēt uz skaidrāku garīgās vadības modeli, kā to atspoguļo labā gana metafora.
 
            Labā gana metaforai ir vēl kāda cita perspektīva, kuru nekad nepieminēs tās vadības teorijas, kuras tiks veidotas, nerēķinoties ar garīgo realitāti. Jēzus to pasaka šādiem vārdiem:
“Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās nevarēs izraut no Manas rokas.”
 
            Ir daudz citu vadības teoriju, kuras ir vērstas uz cilvēka laicīgu dzīvošanu un uz laicīgu izpratni par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Vienīgi labā gana vadības teorija, kurā par vienīgi labo ir nosaukts Dievs, spēj mūs vadīt tālāk par šīs zemes dzīves robežām.      
 
 
Rudīte Losāne 
 
 
Attēls: "The Good Shepherd finding the Lost Sheep". Autors: Jeremy Sams 



 
      Atpakaļ