Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 17. oktobris, 2018
Jaunumi
 
   
65803

Kalpjot bēgļiem tolaik un tagad [stāsts par latviešiem]
24.04.2016


 Iedrošinājums no PLF vēstures ar Latvijas bēgļiem

Atbalsta un aizstāvības sniegšana bēgļiem ir bijusi centrālā Pasaules Luterāņu federācijas nodarbošanās kopš tās dibināšanas, gandrīz pirms 70 gadiem.

Otrā pasaules kara laikā, kā arī pēc kara, miljoniem eiropiešu tika izspiesti no savas dzīves vietas. Pēc atsevišķiem aprēķiniem bēgļu skaits no Eiropas lēšams tuvu 60 miljoniem. No tiem apmēram 10 miljoni cilvēku pēc konfesionālās piederības bija luterāņi. Uzreiz pēc kara beigām luterāņi visapkārt pasaulei mobilizējās atbalsta sniegšanai. Šis bija Pasaules Luterāņu federācijas dibināšanas konteksts 1947. gadā.

Pirmā Pasaules Luterāņu federācijas (PLF) asambleja, kas 1947. gadā notika Lundas pilsētā, Zviedrijā, aicināja pievērst uzmanību bēgļu situācijai un iedrošināja atsaukties šai vajadzībai jebkurā iespējamā veidā. Kopš tā laika atbalsts tiem, kas atrodas bēgļu gaitās, ir viens no fundamentālajiem PLF principiem.

Tas ietver sevī rūpes par pārvietoto cilvēku pamata vajadzībām, palīdzību ar izmitināšanu, viņu tiesību aizstāvību, kā arī to draudžu atbalstīšanu, kas kalpo cilvēkiem, kuri atrodas trimdā. Viena šāda draudze ir bijusi Latvijas Evaņģēliski luteriskā draudze trimdā. 

Mācītāji, himnu grāmatas un pielūgsmes telpas

Vairāk nekā 200 000 latviešu atstāja savu dzimteni pirms kara beigām. Tādējādi viņi tika izmitināti citur. 110 mācītāji uzņēmās atbalstīt tos 125 000 draudzes locekļus no Latvijas, kas pārcēlās uz Vācijas rietumu daļu un Austriju. PLF sniedza palīdzību gan draudzei, gan citiem, kuri atradās līdzīgā situācijā, palīdzot mācītājiem iegūt drošas ceļošanas atļaujas, iekārtojot pielūgsmes telpas, nodrošinot Svētā Vakarēdiena komplektus, kā arī papīru – himnu grāmatu drukāšanai.

Vairākas vēstules un dokumenti, kas glabājas PLF arhīvos, dod ieskatu par bēgļu situāciju un draudzes dzīvi pēckara gados, kā arī apliecina to, kādēļ intervence no PLF puses bija svarīga. PLF arhīviste Beatrise Bengtsone bija aizkustināta, izlasot PLF atbildi uz kāda latviešu mācītāja pieprasījumu. Atbildes vēstulē tiek apstiprināts, ka atbalsts tiks sniegts Bībeļu un himnu grāmatu drukāšanai un tiks pasūtīti arī Svēto Vakarēdienu komplekti. Tālāk no vēstules teksta:

“Mācītājs “X” ir jautājis par garīdznieku talāriem aptuveni 20 mācītājiem. Mēs atzīstam, ka pienācīgi talāri ir vēlami, bet mēs apzināmies, ka miljoniem cilvēku, kuri lūdz palīdzību Baznīcai, vispār nav apģērba. Tādēļ mēs jutām, ka mums šis pieprasījums ir jāatliek uz vēlāku laiku.”

Prioritātes bija skaidras: vispirms ir jāapģērbj tie, kam apģērba nav (Mateja evaņģēlijs 25).

Viens “Latviešu krusts” atgriežas uz kopienas biroju

Vēlāk pateicībā PLF par latviešu bēgļu izmitināšanu PLF ordinētajiem vadītājiem tika uzdāvināti īpaši krusti. Tā saucamais Latviešu krusts, kas tika sākotnēji pasniegts PLF ģenerālsekretāram (1951–1960) Dr. Kārlam Lundkvistam, nesen atgriezās Ženēvā. Luterāņu mācītājs Rons Svensons, kurš šo krustu nodeva tālāk tagadējam ģenerālsekretāram māc. Dr. Martinam Jungem, pastāstīja, ka krustu viņš saņēmis no Lundkvista māsas astoņdesmitajos gados. 

Junge pieņēma krustu PLF vārdā un sacīja:

„Tas bija brīnišķīgs iedrošinājums saņemt “Latviešu krustu”. Ar to mums tika atgādināts, ka kalpošana grūtībās nonākušajiem ir viena no fundamentālajām PLF nodarbošanās. “Latviešu krusts” iedrošina mūs turpināt šo aicinājumu šodienas pasaulē, kur sastopamies ar līdz šim nepieredzētu bēgļu kustību globālā mērogā. Visbūtiskākais, ko šis krusts atgādina mums, ir tas, ka gan tolaik, gan tagad cilvēki turpina meklēt aizsardzību, bēgot no kara un vardarbības, un ka draudzēm ir daudz ko piedāvāt šajā situācijā.”

„PLF kā draudžu sadraudzība turpina ievērot principu, ka mums ir pienākums aizsargāt bēgļus, neskatoties uz tautību, reliģisko piederību vai kādu citu apsvērumu. Tas, ko lietojām tolaik, pasargājot un izmitinot latviešus, piemērojams arī šodien, kad sniedzam aizsardzību un izmitināšanu sīriešiem un visiem citiem, kas bēg no vardarbības.”

 

 Dievkalpojumi notika regulāri bēgļu nometņu draudzēs, bieži tādās draudzēs kā šī – Valkas nometne Nirnbergā.

 

 

 Latviešu bērni Valkas nometnē Nirnbergā apmeklēja bērniem veltīto dievkalpojumu katru svētdienu.

 

 

 

 Vairāk nekā 100 Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trimdā [tagad – ārpus Latvijas] mācītāju tikās Berhesgadenes pilsētas mācību centrā 1948. gada oktobrī.

 

 

 Liels luterticīgo latviešu pūlis trimdā Eslingenes pilsētā seko procesijā aiz jauniesvētītājiem, ko vada arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

 

 

 Himnu dziedāšana bija neatņemama daļa no draudzes liturģijas.

 

 

 Pielūgsmes dievkalpojumos piedalās sieviešu dubultkvartets no Augustdorfas nometnes draudzes.

 

 

 Draudzes trimdā regulāri ievēlēja diakonus un oficierus, piemēram, tādus kā šī vadītāju grupa britu zonas Augustdorfā, Rietumvācijā. Centrā – mācītājs Edgars Ķiploks, blakus viņam (otrajā rindā pa labi) ir diakons J. Ozols un draudzes ērģelnieks.

 

 

 Latviešu krusts, kas tika uzdāvināts PLF ģenerālsekretāram (1951–1960) Dr. Kārlam Lundkvistam kā pateicības simbols par PLF pūlēm izmitināt latviešu bēgļus. Krusts, kas atgriezās uz PLF sadraudzības biroju, kalpo par piemiņu mūsu pienākumam pasargāt bēgļus, neskatoties uz viņu nacionālo vai reliģisko piederību, sacīja mācītājs Dr. Martins Junge. Foto: LWF/S. Gallay

 

 

 

 

 

 




 
      Atpakaļ