Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 11. decembris, 2018
Jaunumi
 
   
39644

Joprojām svinam reformācijas dienu!
Apskatīt komentārus (0)


31.10.2013


         Kas ir reformācija? Vai reformāciju var uzlūkot tikai kā pagātnes notikumu? Vai reformācija savā veidā turpinās? Šie jautājumi vēsturei veidojoties tika formulēti un pētīti ar katru nākošo paaudzi. 


         Reformācijas studijas, kā to uzskata pētnieki, aizsākās 1545.gadā ar Mārtiņa Lutera autobiogrāfisko ievadu saviem kopotajiem rakstiem. Vēstures gaitā ir analizēti gan reformācijas ieguvumi, gan arī reformācijas kļūdas. M.Flakius (Flacius) kaut arī kritizēja M.Lutera kļūdas, uzskatīja Luteru par visautentiskāko kristīgās ticības interpretu, kopš kristietības iesākuma. Laika gaitā reformācija no parastiem stāstiem, kuri sākumā interesēja galvenokārt pašus reformatorus, izauga par nopietnu pētniecības objektu. Vēstures pētnieki sāka runāt par reformācijas ēru, kura pēc dažu uzskatiem iesākās turpat simts gadus pirms vēsturiskā 1517.gada 31.oktobra notikuma un turpinājās vēl pēc tam un aptvēra visplašākās dzīves sfēras. Un tieši tādēļ nepietika vien ar teoloģisku pieeju šī notikuma, vai pareizāk šīs apgaismības kustības pētniecībā. Laika gaitā reformācija tika pētīta gan no politiskā, gan no sociālekonomiskā, gan no nacionālā, gan no konfesionālā aspekta.
         Ir vērts atgādināt izcilā reformācijas pētnieka protestantu teologa, baznīcas vēsturnieka Bernda Moellera (Bernd Moeller) uzstāšanos 1965. gadā Getingenes universitātē ar lekciju „Reformācijas historiogrāfijas problēmas”, kurā viņš norāda uz krīzi reformācijas pētniecībā. Lai arī vēstures gaitā reformācija tika pētīta no dažādiem aspektiem, tomēr 20.gadsimta sešdesmitajos gados reformācijas izpratne bija tik teoloģizēta, ka tā nokļuva izolētībā no vēsturiskās attīstības. Tā tika izprasta vienpusēji, vienīgi kā teoloģisks fenomens, ar sekām - izzust kā vēstures fenomenam. Moellers aicināja mainīt reformācijas pētniecības virzienu, atverot tās vēsturisko dimensiju no jauna. Jau ar 1962. gadā iznākušo eseju krājumu „Impēriskās pilsētas un reformācija” Moellers pats aizsāk šo jauno pieeju pētniecībā.


         Pēc 1965. gada  Moellera uzrunas, reformācijas pētniecības virziens sāka mainīties un uzplaukt. Vēsturnieki un teologi bija pārsteidzoši ieinteresēti pētīt reformācijas notikumus jaunā interpretācijā. Saskatīt to, kā reformācija savā veidā turpinās arī viņu laika notikumos, ieskatīties zinātnes atklājumos un izmantot tos savos pētnieciskajos darbos.
         Šo pagrieziena punktu reformācijas izpratnē, saista ar neoortodoksālās teoloģiskās ietekmes mazināšanos, kas uzskatīja, ka starp zinātni un teoloģiju pastāv dziļš kontrasts. 
         Līdztekus tam, parādījās jauni aktuāli sociālpolitiski jautājumi, kas bija saistīti ar tā saucamajām trešās pasaules valstīm un radīja bumbas sprādziena efektu sabiedriskajā domā un arī teoloģijā. Šīs valstis sevi pieteica ar nopietnām sociālām problēmām. Kā, piemēram, melno cilvēku un sieviešu paverdzināšanas problēmu, nabadzības problēmu utt. Arvien vairāk sāka aktualizēties jautājums par sociālo netaisnību un iepretim tam, jautājums kā no tās atbrīvoties. Veidojās atbrīvošanās kustības, kas laika gaitā iekļāva arvien plašāku izpratni par netaisnību. Daudzi teologi, kuri līdz šim bija orientēti teorētiskām akadēmiskām studijām, turpmāk ieinteresējas par sabiedrības procesiem, ar mērķi tos ietekmēt. Visa rezultātā rodas jauna teoloģijas nozare – Atbrīvošanās teoloģija. Tā ir vērsta uz apspiestajiem un nabadzīgajiem. Atbrīvošanās teoloģija, kas ir savā veidā uzskatāma par jaunu reformācijas izpausmi, ieņem nebijušu pagriezienu teoloģijas studijās.       Piemēram, atbrīvošanās teoloģijā pestīšana tiek sasaistīta ar atbrīvošanos ne tikai no grēka individuāli, bet arī ar atbrīvošanos no kādas šķiras, rases grupas vai dzimuma uzspiestās netaisnības, kas tādā veidā citus apspiež un paverdzina. Jaunā teoloģiskā pieeja risina plašā spektrā arī sieviešu diskriminācijas jautājumus. Lai arī atbrīvošanās teoloģijai ir vēstures gaitā bijušas savas radikālās izpausmes, tomēr klasiski tās ietvaros, sociālās pretrunas tiek skaidrotas teoloģiski un problēmu risinājums tiek meklēts kristīgajā ticībā. 
         Diskusija par sociālo netaisnību ienāca akadēmiskajā vidē. Attīstījās praktiskā teoloģija un joprojām sociālo jautājumu teoloģiska risināšana ir teoloģijas pētniecības objekts.
         Reformācija, kopš Lutera ir dažādi izprasta un dažādi skaidrota. Pašiem reformatoriem, tā ir bijusi kā pēdējā patiesība, iepretim tam Romas katoļu baznīcai ilgstoši tā nav bijusi saistoša, saprotamu iemeslu dēļ. Arī šodien par to, kas ir reformācija un vai tā tiešām ir bijusi kā lūzums vēstures gaitā un vai tai ir turpinājums, joprojām teologi un sociālie vēsturnieki nevar atrast vienotas atbildes. 
        

         Bet reformācija nenoliedzami bija, gluži tāpat kā bija Luters ar savām 95 tēzēm un citi tā laika notikumi, kurus mēs šodien saucam par reformācijas notikumiem. 
         Bet varbūt reformācija vispirms ir jāuzlūko kā Dieva inspirēts notikums, kā Dieva iejaukšanās sociālajā telpā, par kuru iespējams runāt arī metaforiski un mēģināt salīdzināt to ar dievišķās gaismas eksploziju, kas garīgā veidā bija tik spilgta, ka joprojām šis gaismas stars, kas nāk no reformācijas epicentra, apgaismo sabiedrību patiesības meklējumos, lai mēs ieraudzītu netaisnību, kuru citādi nespēj saskatīt tie, kuriem tas uzticēts. Un vienmēr būs kāds vai kādi, kas pa šo gaismas staru ies un kalpos reformācijai, kalpos ticības atjaunošanai. 
         Iespējams ir vajadzīga vēl lielāka laika distance, lai gaismas apžilbinātie reformācijas pētnieki varētu objektīvi bez strīdiem to izvērtēt.

Mag. Theol. Rudīte Losāne


Rakstā izmantotā literatūra:
Hans J. Hillerbrand Was There a Reformation in the Sixteenth Century?(articles)
Journal:  Church History: Studies in Christianity and Culture.September, 2003.

 


 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA