Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 24. novembris, 2017
Diskusiju vietne
 
Atpakaļ

Aicinājums diskusijai



Divdesmit  gadus kopš LELB arhibīskaps ir Jānis Vanags, sievietes par mācītājām netiek ordinētas. Šo divdesmit gadu laikā sarunas par sieviešu ordināciju ir piedzīvojušas dažādas peripetijas. Tēlaini runājot attiecības starp ordinācijas piekritējiem un pretiniekim ir savu laiku bijušas atklāta kara stāvoklī, tad aukstā kara stāvoklī, kā rezultātā vieni ieņēmuši varas pozīcijas, bet otri nogājuši pagrīdē. Desmit gadus jau oficiāli sarunas par sieviešu ordināciju nenotiek.

Jau otro gadu LLSTA mājas lapā tās sievietes, kuras kalpo garīgos amatos kā evaņģēlistes vai ordinētas mācītājas, kā arī tie, kas mūs atbalsta mūsu pārliecībā kalpot, visi kopā esam ienākuši publiskajā telpā, lai runātu ne vairs čukstus, kā tas bija līdz šim, bet rimtā, pārliecinātā un korektā balsī par to, ka mēs esam aicinātas kalpošanai, ka mēs kalpojam saskaņā ar Rakstiem un to darām pēc pilnas pārliecības nevienu brīdi nešauboties, ka mēs būtu atkāpušās no Rakstu pamatpatiesībām.

Jau turpat divus gadus sarakstē ar LELB vadību mēs aicinām  Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kurā arhibīskapu Jāņa Matuļa un Kārļa Gailīša laikā tika ordinētas sievietes, atjaunot diskusiju par sieviešu ordināciju. Sarakste aplūkojama mājas lapā.Taču atbildi mums tik svarīgā jautājumā neesam saņēmušas. Neuzņemos spriest vai tā ir nevēlēšanās, nespēja, augstprātība, vai arī kāds cits iemesls, kas mūsu amata brāļiem liek tā rīkoties. Arī šajā situācijā mēs paliekam pacietībā, mīlestībā un joprojām pārliecībā, ka mēs kalpojam mūsu Kungam tāpat kā mūsu brāļi, kuri ar mums nevēlas atklāti runāt par ordinācijas jautājumu.

Taču līdzās šim oficiālajam sarunu līmenim vai slānim ir kāds „paslānis”, kurā sarunas tomēr notiek. Sarunas notiek domubiedru grupiņās, ja tās tā var nosaukt, piedaloties gan ordinētiem mācītajiem, gan arī draudžu locekļiem. Kādās no grupām tiek intensīvi mācīts pret sievietēm garīgajā amatā, citās ir amatabrāļi un it īpaši draudžu locekļi, kuri atzīst sievietes mācītājas. Un šo sarunu atskaņas pārstāstītā veidā klejo no mutes mutē. Visnotaļ šāds sarunu veids „paslānī”  nav ne saskaņā ar kristīgo mācību, ne saskaņā ar cilvēka cieņu ārpus Rakstu izpratnes. To var salīdzināt ar paslēšanos kopējās mājas pagrabtelpā, kur biezākas sienas, lai citi mājas ļaudis nevarētu ne dzirdēt par ko tiek runāts, ne arī zināt kāds ir sarunu rezultāts. Tāda veida diskusijas nekādā gadījumā nevarēs vienot. Pieļauju, ka šādas sarunas pagrīdē kādiem zināmu laiku varētu būt nepieciešamas, iespējams lai definētu savu viedokli. Taču reiz pienāk laiks pamest vēsās pagrabtelpas un iznākt saulītē.

Tāpēc izmantojot šo virtuālo telpu, kurā līdztekus dzīvojam, mēs ieaicinām savas mājaslapas „augšistabā” –diskusiju vietnē, kurā atklāti, bet korekti un cieņpilni varam atjaunot sarunas par un pret sieviešu ordināciju. Līdzīgi, kā mācekļi pēc Jēzus uzņemšanas debesīs: „Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu. Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls.  Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.”(Apustuļu darbi 1:12-14)

 Mēs ieaicinām gan tos, kuri ir par sieviešu ordināciju, bet joprojām kaut kādu iemeslu dēļ to neuzdrošinās paust, gan tos, kuri vēl šaubās, gan arī pašus niknākos ordinācijas pretiniekus un protams tos, kuri ir pārliecināti, ka sieviešu ordinācija garīgā amatā ir saskaņā ar Rakstiem. Mūsu nama augšistabas durvis ir atvērtas. Laipni lūdzam!

LLSTA valdes vārdā

priekšsēdētāja Rudīte Losāne,

evaņģēliste, Mag.Theol.

 


Rakstu ievietoja: Administrācija
     Komentēt ->
1   2    3    4    5    6    -->    
Aivars Lapšāns
Datums: 2011-09-07

Sveikas mīļās māsiņas !
Jūs esiet Jēzum pie kājām un dziļā mīlestībā klausaties Viņu. Aptekšņiem diemžēl nav laika , viņi kaut ko istabā ieskrienot saklausa, bet ar to ir par maz. Viņiem galvenā rūpe ir par galda klāšanu. Un tā ir dziļa traģēdija.
Tādi cilvēki noteikti bēgtu no mājas pa gabalu, kurā četras māsas pravieto. Un viņi bēg šajā, sevišķi gudrajā gadsimtā. Kāda tumsonība! Ar to ir par maz, viņi pavedina jaunos mācītājus bezkaunīgā veidā darīt tāpat. - Apteksnēt galdu.

,,Nākamajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā, un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa.
Viņam bija četras meitas, jaunavas, kuras pravietoja.,,
Apustuļi dziļā degsmē gribēja klausīties ko Jēzus saka. Viņi iespējams nosēdās māsām pie kājām zemē un klausījās un slavēja To Kungu, ka četras māsas vienā namā ,,ar Viņa muti,,runā. Kāds prieks !
Tagad cilvēks skatās uz sievieti , ne uz Jēzu, un šim cilvēkam ir lielas problēmas. Viņš negrib Jēzu savā sirdī uzņemt ne par ko. ...Tā jau Jēzus pravietoja - Kad nākšu , vai es jūsu starpā redzēšu mīlestību?
Parēķināsim cik cilvēki nav saņēmuši Dieva vārdu no sievām , kurām ir aizliegts sludināt? 1000 iem. Protams , ka par to būs jāatbild. Piedodiet, jau atbild.

Alesja
Datums: 2011-09-27


Ja reiz runājam par Jēzu un aptekšņiem, der atcerēties Jaunās derības notikumu. Lasām no Lūkas evaņģēlija 10.nodaļas:
"Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos.
Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz."
Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.
Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta."

Marta uzņēmās tipisko tā laika sievietes lomu - būt par apteksni, bija aizņemta ar rūpēm, kā Jēzu apkalpot. Marija, turpretī, uzņēmās tā laika tipisku vīriešu lomu - viņa sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa mācībā. Kurš šeit neatradās savā vietā?
Pareizi, Marija.
Tāpēc Marta, piegāja pie Jēzus un lūdza, lai Jēzus beidzot tak parāda tam sievišķim viņas apteksnes vietu -"Saki jel viņai, lai viņa man palīdz". Jēzus atbilde bija atteikšanās visas sievietes klasificēt pēc sava laika stereotipiem. Viņš izturējās pret Mariju vispirms kā pret cilvēku, kas varēja izvirzīt savas pašas prioritātes, un konkrētajā situācijā bija "izraudzījusies labo [vai "labāko"] daļu". Marija bija izmantojusi savu autonomiju, intelektu un garu, lai pati pieņemtu lēmumu, kur viņai atrasties. Un Jēzus uzteica viņas izvēli - "tā viņai netaps atņemta"! /D. Strickland/
Grūti iedomāties vēl skaidrāku situāciju un Jēzus nostāju. Ņemot vērā kultūru, kurā sievietēm bija aizliegts intelektuāli sevi pilnveidot, kaut ko reliģiski izzināt, Jēzus reakcija minētajā kontekstā ir revolucionāra /L. Swindler/.
Tas, ka esam dzirdējuši nostaļģiskajā sprediķī par šo jauko vienu lietu - atrasties tuvu Jēzum, diez vai mums atklāj patieso pirmā gadsimta notikumu, bet Turcijas, Tuvo Austrumu un daudzu citu pasaules daļu lasītājam pirmajos gadsimtos līdz par šodienai šis notikums runā par vienu - fakts, ka Marija sēdēja pie Jēzus kājām vīriešu mājas nodalījumā, nevis atradās tālākajās istabās, kas bija savienotas ar virtuvi. /N.T. Wright/
Marija "sēž pie viņa kājām" - citās Jaunās derības vietās, kā piemēram, apustuļa Pāvila un Gamaliēla notikumā "sēdēt pie kāda kājām" nozīmē uzņemt skolotāja gudrību, mācību, dzīves pieredzi un mācīties no viņa. Un pirmā gadsimta ļoti praktiskajā pasaulē, kāds vai kāda nesēdētu pie skolotāja kājām, tik vien, lai intelektuāli izglītotu savu prātu un sirdi, bet gan, lai pats/pati kļūtu par skolotāju vai rabīnu.

Jānis Lūsis
Datums: 2011-09-29

Ievietošu arī, viena no labākajiem Latvijas teologiem Aleksandra Bites, rakstu:

Dažas garīgas kalpošanas amata vadlīnijas Svētajos Rakstos

Garīgās kalpošanas amata izpratne Kristus Baznīcā vienmēr ir būtiski saistīta ar tādiem nozīmīgiem un plašiem bibliskās doktrīnas jautājumiem kā radīšanas kārtība, antropoloģija, kristoloģija, soteroloģija, eklezioloģija u.c. Šo daudzo aspektu apjoma dēļ garīgās kalpošanas amata kopība nevar būt pamatota ar kādu atsevišķu un bieži no kopsakara izrautu Bībeles pantu eksegēzi, bet gan vienīgi ar šo lielo biblisko kopsakaru apzināšanos, to hermenētisko analīzi. Kādreiz ārēji nesaistītos Bībeles fragmentus nevar patvaļīgi kombinēt vai aranžēt Aristoteļa vai neotomisma filozofijas ietvaros, tāpat vēl bezcerīgak ir tos “sadrāklēt” kopā daudz nekorektākajos modernā eksistenciālisma kopsakaros vai arī liberālteoloģijas sloganu kompendijos, kā to bieži dara doktrinālajos karos ap garīgās kalpošanas amatu. Šīs nepieciešamās pārejas starp atsevišķajiem bībeliskajiem tekstiem nevar nodrošināt ari Baznīcas patristika, kura gan var kalpot mums par godīgu un akurātu ilustratīvo materiālu Bībeles pašas lielajām kopsakarībām.


Šajā gadījumā arī mans primārais uzdevums nav sistematizēt visus Svēto Rakstu izteikumus par garīgās kalpošanas amatu, bet palīdzēt saskatīt to asi, ap kuru šie izteikumi centrējas.

Bībeles tekstā, kur tas tieši attiecas uz garīgās kalpošanas amatu, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā mēs atrodam ne vien kādus ierobežotam svētvēstures slānim atbilstošus norādījumus, bet arī konsekventus, viengabalainus un nemainīgus principus, ap kuriem šie uz attiecīgu svētvēstures laika slāni attiecināmie norādījumi pieņem redzamu veidolu un funkcionē katram laikmetam atbilstošajā veidā, organizējot Dieva tautu- Kristus Miesu - derības attiecībām ar Dievu. Šie principi saglabājas stabili un nemainīgi arī mainoties derības veidam,- pārejot no Vecās Derības uz Jaunās Derības attiecībām. Pie šīs pārejas gan mainās garīgās kalpošanas būtiskais saturs, taču tās pamatprincipi paliek nemainīgi.

Apustulis Pēteris, uzrunādams Kristus Baznīcu, pielīdzina to Dieva uzrunātajam Israelim caur sacīto vārdu: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā (..)” (1.Pēt.2:9). Tas vistiešākajā veidā atsaucas uz 2.Moz.19:5-6: “Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.”

Šīs svētības un izredzētības sākums pie Vecās Derības Israēļa ietiecas bībeliskajā senvēsturē pirms Sīnaja derības, kad Israēlis, būdams vēl Ābrahāma klēpī, top pārlaicīgās kalpošanas nesēja Melhisedeka svētīts, kā mēs to lasām 1. Moz. 14. nodaļā, un kas tiek iztirzāts dziļāk Vēstulē Ebrejiem 7.nodaļā. Šīs nošķirtās un īpaši izredzētās Dieva tautas derības attiecības ar Dievu kultiski tiek organizētas caur visu pirmdzimto īpašo piederību un atšķirtību tam Kungam, kuru personificē un īsteno Ievītu vietnieciskā kalpošana visu Israēla pirmdzimušo vietā, kā mēs to lasām 4. Moz.3:12-13a: “Redzi, Es sev izraudzīju no Israēla bērnu vidus Ievītus visu to vietā, kas atver mātes miesas kā pirmdzimušie no Israēla bērniem, lai Ievīti Man piederētu. Jo Man pieder visi pirmdzimušie (..)” Šī pirmdzimušo kultiskā kalpošana Vecajā Derībā, deleģēta Ievītiem, ietiecas Jaunajā Derībā kā Dieva tautas, Kristus Baznīcas īpaši aicināto kalpošanas kārtā, kā mēs to atrodam Rom.8:29: “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimušais daudz brāļu starpā.” Tieši šajā vietā sastopas un centrējas tādi būtiski aspekti kā Kristus reprezentācija garīgās kalpošanas amatā, kas izteikta ar vārdiem “Dēla tēls”, un garīgās kalpošanas amatam un visai kristoloģijai īpaši nozīmīgais bibliskās antropoloģijas aspekts par “Dēla pirmdzimtību” vispār un par “Dieva Dēla pirmdzimtību” īpaši.

Pirmdzimtības īpašais un augstais izcēlums citu bībelisko faktu vidū nav nejaušība, bet ietiecas dziļi radības kārtībā un antropoloģijā, kur tā atklāj un personificē no vienas puses - antropoloģiskās kontinuitātes un nepārtrauktības ķēdi no tēva uz dēlu, kā mēs to redzam Vecās Derības un Jaunās Derības ģenealoģijas sarakstos, bet no otras puses - pirmdzimtība līdztekus atklāj un personificē arī šīs antropoloģiskās ķēdes izvērsumu, kur pirmdzimtība īpaši iniciē kādu būtisku un nozīmīgu aspektu, kurš tālākajās ģenealoģijas tiek, attiecīgajās robežās tikai reproducējot, nodots tālāk. Pirmdzimtības vīrišķums vai dēliskums, kā mēs to varētu saukt, atklāj un personificē dzimumu lomas antropoloģijā. Sīnaja derības kalpošana “debešķīgo lietu līdzībai un ēnai”, kā mēs to lasām Ebr.8:5a, iegūst substanciālu piepildījumu Kristū - Viņa kā Dieva Dēla pirmdzimtībā un Augstā Priestera kalpošanā, kurā tiek līdzi ietverta , Melhisedeka debešķīgā un pārlaicīgā kalpošana un Kristus - no cilvēku vidus ņemtā Augstā Priestera - kalpošana. Viņa Cilvēka Dēla kalpošana nāk pilnīgā vienotībā ar Viņa Dieva Dēla kalpošanu, kalpošanu pēc Melhisedeka kārtas, “kurš Dieva Dēlam līdzināms, paliek priesteris mūžam” (Ebr.7:3b). Melhisedeks, Dieva Dēla ēna un līdzība, svētī caur Ābrahāmu tos, kuri bija izredzēti kalpošanai debešķīgo lietu ēnai un līdzībai. Bet Kristus, patiesais Dieva Dēls, ir svētījis savu draudzi, kā mēs to lasām Jaunajā Derībā Vēstulē Efeziešiem, kura vairs nav kalpone ēnai, bet Ābrahāmam doto apsolījumu piepildījumam. Kristus to ir ne tikai svētījis, bet arī palicis par tās Galvu un tā par Viņa Miesu. Kristus Baznīca, atbrīvota no visa, kas tiešā kultiskā veidā saistīts ar kalpošanu ēnai bauslības derībā, visā atziņas dziļumā, pilnumā un nopietnībā nolikta to nemainīgo principu priekšā, kuri nosaka kalpošanas kārtību patiesajai būtībai, saskaņā ar mūžīgo Dieva kārtību un gribu. Nesalīdzināmi pārākā atziņa kura dota Kristū, noliek arī pārākas atbildības priekšā. Tik pārākas, cik mūžīgais ir pārāks par laicīgo, būtība pārāka par ēnu. Romas bīskaps Klēments I gadsimta beigās savā 1. Vēstule Korintiešiem 40. - 41. nodaļā raksta: “Mums, kas esam pārliecināti par to, iedziļinoties dievišķās atziņas dziļumos, kārtīgi jādara tas, ko Valdītājs pasludinājis piepildīt noteiktos laikos. Viņš pavēlējis pienest upurus un pildīt kalpošanas ne kā pagadās, nekārtīgi, bet īpašos laikos un stundās. Tāpat Viņš noteicis to, kur, kam un kad to jāpilda. Viņš pats ir noteicis pēc savas visaugstākās gribas, ka visam jānotiek svēti un labprātīgi, kā tas Viņam ir labpaticies. Tā nu tie, kuri izpilda upurēšanas noteiktos laikos, ir Viņam patīkami un svētīgi, jo, sekodami Valdītāja baušļiem, tie neapgrēkojas. Augstajam priesterim noteikta sava kalpošana, priesterim noteikta viņa vieta, savukārt Ievītiem uzlikti viņu pienākumi, laicīgais cilvēks saistīts ar laicīgiem noteikumiem. Katrs no jums, brāļi, pēc noteiktās kārtības esiet patīkami Dievam, palikdami labā sirdsapziņā un cieņā, nesniegdamies pāri mums noliktajam kalpošanas mēram. Ne visur, brāļi, tiek pienesti nepārtraukti upuri, solījumi, upuri par grēkiem vai salīdzināšanās upuri, bet vienīgi Jeruzalemē. Un arī tajā ne kurā katrā vietā tiek upurēts, bet vienīgi tempļa priekšā uz upuru altāra, Augstā priestera un iepriekšminēto kalpotāju aplūkoti un pienesti. Bet tiem, kuri dara kaut ko pret Viņa gribu, tiek piespriests nāves sods. Uzlūkojiet, brāļi, cik daudzkārt pilnīgāku atziņu mēs esam iemantojuši, un līdz ar to, cik gan lielākai bīstamībai esam pakļauti.”

Šī augstā atbildības apziņa pret garīgās kalpošanas amatu ir nākusi no apustuļiem un no Baznīcas tēviem. Tā ir tā pati tradīcija un izpratne, kuru apliecina arī luteriskās apliecības raksti, neko īpašu negribēdami pielikt klāt. Ne velti Augsburgas apliecības visīsākais artikuls ir XIV - “Par garīgo amatu un ordināciju”, kurā ir rakstīts: “Par baznīcas amatu (oriģinālā - baznīcas pārvaldīšanu) mēs mācām, ka neviens nedrīkst baznīcā publiski mācīt, sludināt vai pasniegt sakramentu, ja tas nav uz to aicināts saskaņā ar likumīgo kārtību.”

Līdz ar to luteriskā tradīcija visā kopumā akceptē to kārtību, kāda bija noteikta kristīgajā draudzē agrāk. Un lai arī tā neakceptē pieņēmumu, ka ordinācija garīgajam amatam būtu sakraments (kā to neakceptē arī Baznīcas tēvi), tomēr Luteriskā Baznīca ir vienmēr akceptējusi garīgās kalpošanas amata kanoniskumu saskaņā ar Dieva gribēto kārtību Kristus Baznīcā, kādu mēs to redzam Svētajos Rakstos.

SIEVIEŠU ORDINĀCIJAS JAUTĀJUMS

No iepriekšminētā izriet, ka attiecībā uz šo jautājumu garīgās kalpošanas amata bibliskajā izpratnē ir trīs fundamentāli, savstarpēji saistīti, bet arī katrs par sevi pietiekami aspekti:

Radīšanas kārtība, kurā līdzi tiek apskatīta ari bibliskā antropoloģija. Šī kārtība nosaka arī vīrišķā un sievišķā funkcionālās atšķirības un dažādos uzdevumus. Pilnais cilvēks - “viena miesa”, kurā sievišķais atrodas vienlaikus saklautības un pakļautības attiecībās ar vīrišķo, kas ir izteikts ar Bībeles vārdiem Radīšanas stāstā: “palīgu, kas būtu ap to”; pakļautība kārtībā un sakļautība cieņā. Garīgās kalpošanas amata jautājums nav hierarhijas jautājums, bet gan kārtības jautājums, kalpošanas kārtības jautājums. Šeit varētu uzdot jautājumu par kalpošanas būtību vispār, tas ir jautājums, kuru uzdod ari pats Kristus: “Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo” (Lk.22:27).
Tā sauktā “Galvas teoloģija” (Ef.5:22 u.c.) arī tiek ietverta līdzi šajā bibliskajā antropoloģijā.

“Embrionālā baznīca”. Šeit mēs vēršamies pie Jēzus piemēra. Jēzus un apustuļi, Jēzus un Viņa mācekli. Evaņģēlijos mēs redzam izveidotu jau zināmu apustulāta institūtu. Mk.3:14 mēs lasām par apustuļu aicināšanu (burtisks tulkojums no grieķu valodas): “Un Viņš darīja tos divpadsmit.” Kā darīja, tas nav paskaidrots, taču nevis pasauca, bet darīja. Tālāk, kas attiecas uz šo aspektu, mēs redzam vīriešu un sieviešu lomu un darbību evaņģēlijos, kas ir visai atšķirīgas.

Jaunās Derības eklezioloģija, kuru mēs redzam apustuļu vēstulēs un Apustuļu darbu grāmatā, un kur attiecībā uz sieviešu līdzdalību garīgās kalpošanas amatā mēs pavisam vienkāršā kopsavilkumā lasām apustuļa Pāvila 1.Kor.14:34 un 1.Tim.2:12, kur apustulis šo līdzdalību noteikti noraida. Taču šie apustuļa izteikumi nebūt nav kāda īpaša atklāsme vai rēgula, kas iet pāri pār lielajiem Bībeles kopsakariem, bet ir šo kopsakaru loģiska konsekvence.

Bībelē nav sieviešu publiskās un institucionālās garīgās kalpošanas amata. Tāpat nav arī nekādas norādes uz tāda iespējamību Bībeles hermenētiskajā analīzē.

Feminīnā priesterība ir pilnīgi ārpus bībeliskajiem kopsakariem, un šis jautājums tā arī varētu palikt elementāras katehēzes līmenī kā līdz pavisam nesenai pagātnei, kad pilnīgi pietika ar svētā apustuļa Pāvila vārdiem, iemiesotiem Baznīcas tradīcijā, taču neticīgo un apmulsināto dēļ mēs esam spiesti meklēt dziļāk bibliskās garīgās kalpošanas amata būtību, par kuru Bībele pati liecina skaidrā veidā. Šī jautājuma pamatā nav neizpratne, bet pavisam nožēlojama neticība.

ILUSTRĀCIJAS

Kulturālie un sociālie apstākļi agrīnās kristietības laikā ir tādi, kuros mēs redzam lielu sieviešu lomu visās jomās. Sievietes ir ārstes, filozofēs, mācītājas dažādās filozofijas sistēmās. Sieviešu priesterība ir Ķibeles, Izīdas, Dēmetras, Artemīdas kultos. Turklāt Dēmetras un Artemīdas kulti nosaka pieeju pie vissakrālākajām vietām tikai sievietēm. Mistēriju kultu iniciācijās sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem visās iniciāciju pakāpēs, tās vada rituālus un māca. Piemēram, Dionīsa kultā tiek nivelētas visas vecuma un dzimuma atšķirības, un šī kulta rituāli pat prasa, lai šīs lomas tiktu mainītas un apgrieztas.

Baznīcas tēvi izrāda īpašu jūtīgumu attiecībā uz vīriešu un sieviešu līdztiesību. Gregors no Nazianzas, vērsdamies pret vīriešu šovinismu, raksta: “Lielākā daļa no vīriešiem ir slimīgi vērsti un neobjektīvi, šī iemesla dēļ viņi apspiež sievietes.”

Hrizostoms raksta: “Tikumības ziņā sieviete bieži ir pietiekami augstu, lai instruētu vīriešus. Kamēr tie klejo apkārt līdzīgi kovārņiem putekļos un dūmos, tikmēr sievietes lidinās līdzīgi ērgļiem tikumības augstajās sfērās.” Komentējot Priskillu, kura māca Apollu, Hrizostoms par 1.Tim.2:12 raksta, ka Pāvils neizslēdz sievietes pārākumu, kad viņa tiek iesaistīta mācīšanā tad, kad vīrietis ir neticīgais vai maldos. Tajā pašā laikā par garīgās kalpošanas amatu tas pats Hrizostoms raksta: “Bet, kad vajag stāties baznīcas priekšā un uzņemties atbildību par tik daudzām dvēselēm, tad visa sieviešu dzimta un lielākā daļa vīriešu netiek pieļauta pie tik nozīmīgas lietas.” Un citur: “Dievišķais likums ir liedzis sievietēm šo kalpošanu, bet viņas cenšas tajā ielauzties, taču tā kā viņām pašām nav dota vara, tad viņas to dara caur citiem.”

Tertuliāns II gadsimtā raksta: “Nav atļauts sievietei baznīcā runāt, nedz mācīt, nedz kristīt, nedz upurēt Euharistiju, nedz arī pieprasīt sev tādas funkcijas, kas raksturīgas vīrietim, un mazāk par visu - priesterības amatu.”

Epifāns IV gadsimtā raksta: “Nekad no pasaules iesākuma sieviete nav kalpojusi Dievam kā priestere.” Un citur: “Ja Dievs būtu devis sievietei norādījumus mācītāja amatam, tad šajā gadījumā Marijai tas būtu patiesi jāsaņem, taču viņai netika dotas kristīšanas tiesības.”
Potiuss, Konstantinopoles patriarhs, raksta “Normokanonā”: “Sieviete nevar kļūt par priesteri.”

Laodiķejas sinode 344.gadā pasludina, ka sieviete nevar ieiet altāra telpā, Nimesas sinode 394.gadā: “Sievietes nedrīkst ordinēt par mācītājām.”

Tajā pašā laikā ir pazīstamas ķecerības perifērajās grupās, kuras māca un dara savādāk. Irenejs II gadsimtā raksta par gnostiķi Markionu un viņa rituāliem, kur viņš kopā ar sievietēm konsekrēja žēlastības kausu, lai šīs sievietes iepilinātu šajā kausā savas asinis.

Epifāns IV gadsimtā raksta par kādu Quintillians sektu, kur bijušas sievietes - bīskapes un priesteres; kuras atsaukušās uz Ievu kā uz sievišķās priesterības prototipu (šeit būtu vietā atcerēties, ko pirmais Ādams saņēma no šī sievišķās priesterības prototipa, un kas no tā sanāca). Šī sekta jau tajos laikos atsaucās uz šodien tik populāro Bībeles pantu Gal.3:28.

Origēns uzstājās pret montānistiem, kuri apelē pie Vecās Derības pravietēm.

Arī agrīnajos viduslaikos spirituālistu un gnostiķu sektās ir sieviešu priesterība.

Inocents III (XII gs.) savā bullā pret sieviešu klosteru abašu sludināšanu un grēksūdzes pieņemšanu raksta: “Neko nenozīmē, vai augsti svētītā Jaunava Marija stāv augstāk un ir vairāk izcila nekā visi apustuļi kopā, tas tomēr nebija viņai, bet apustuļiem, kuriem Kungs uzticēja valstības atslēgas.”

IV gadsimtā “Apustuliskās konstitūcijas” raksta: “Jēzus darīja to, ko Viņš darīja, un Viņš neuzticēja savai Baznīcai norādījumus par sievietēm mācītājām. Viņš zināja radīšanas kārtību.”

Un Luters, apgalvodams, ka visiem ir spēks sludināt, piebilst, ka ne visiem ir dota publiskā kalpošana, un uzskata apustuļa Pāvila vārdus par normu. Luters ir arī sacījis: “Bauslībā Svētais Gars bija pakārtojis sievieti vīrietim, un apustuļos Svētais Gars nerunā pretī pats sev.”

[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums)

Jānis Derums
Datums: 2011-09-30

Pilnīgi pievienojos A. Bitem un J.Lūsim:

Bībelē nav sieviešu publiskās un institucionālās garīgās kalpošanas amata. Tāpat nav arī nekādas norādes uz tāda iespējamību Bībeles hermenētiskajā analīzē.

Feminīnā priesterība ir pilnīgi ārpus bībeliskajiem kopsakariem, un šis jautājums tā arī varētu palikt elementāras katehēzes līmenī kā līdz pavisam nesenai pagātnei, kad pilnīgi pietika ar svētā apustuļa Pāvila vārdiem, iemiesotiem Baznīcas tradīcijā, taču neticīgo un apmulsināto dēļ mēs esam spiesti meklēt dziļāk bibliskās garīgās kalpošanas amata būtību, par kuru Bībele pati liecina skaidrā veidā. Šī jautājuma pamatā nav neizpratne, bet pavisam nožēlojama neticība.

Edgars Bērziņš
Datums: 2011-09-30

1 Timotejam 2:11-12 ir teikts: „Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” Baznīcā Dievs vīriešiem un sievietēm ir paredzējis dažādas lomas. Tas tā ir tāpēc, ka tā cilvēce tika radīta (1. Timotejam 2:13) un tāpēc, ka tādā veidā grēks ienāca pasaulē (1. Timotejam 2:14). Dievs, caur apustuli Pāvilu, uzliek zināmus ierobežojumus sievietes kalpošanai baznīcā – viņai nebūs mācīt un būt atrasties garīgas autoritātes postenī pār vīriešiem. Šis ierobežojums nepieļauj sievietēm kalpot kā mācītājām, jo šis amats noteikti sevī ietver mācīšanu un sludināšanu vīriešiem, kā arī atrašanos garīgas autoritātes postenī pār vīriešiem.

Šim uzskatam ir arī daudz iebildumu no sieviešu mācītāju un kalpotāju puses. Viens no šādiem argumentiem ir tāds, ka Pāvils ierobežo sievietes, atturot tās no sludināšanas, jo pirmajā gadsimtā, kad tapa apustuļa vēstule, sievietes visbiežāk bija neizglītotas. Taču, 1. Timotejam 2:11-14 nekas nav minēts par izglītības līmeni. Ja tas būtu bijis noteicošais faktors, tad vairums no Jēzus mācekļiem arī nebūtu kvalificējušies šim darbam. Otrs iebildums jeb uzskats ir tāds, ka Pāvils šos ierobežojumus uzlika tikai sievietēm, kas dzīvoja Efezā (Timotejs tajā laikā bija Efezas draudzes mācītājs), jo šajā pilsētā atradās pagānu dievietes Artemīdas templis. Šajā templī sievietēm bija autoritāte pār vīriešiem šīs dievietes pielūgšanā. Taču, 1. Vēstule Timotejam nekur nepiemin ne Artemīdu, ne to, ka viņas pielūgsme būtu iemesls šiem sieviešu kalpošanas ierobežojumiem.

Trešais izplatītais iebildums ir tāds, ka Pāvils saka šīs lietas tikai par vīra un sievas attiecībām, nevis par vīriešiem un sievietēm vispārīgi. Grieķu valodā šeit lietotie vārdi it kā varētu nozīmēt to, ka tie ir teikti par vīriem un sievām, bet pamatnozīme šiem vārdiem tomēr ir vīrieši un sievietes. Šie paši vārdi tiek lietoti arī 8-10 pantā. Vai tad tas attiektos tikai uz vīriem, kas šeit ir rakstīts, „Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām”? Un vai tad tikai uz sievām attiecas 9-10 pantā teiktais par to, ka tām jāģērbjas pieklājīgi un jādara labi darbi, un jāpielūdz Dievs? Protams, ka nē. Šīs vēstules 8-10 pants attiecas uz sievietēm un vīriešiem vispār, ne tikai uz sievām un vīriem. No šīs vēstules konteksta neizriet nekas, kas varētu pamatot to, ka 11-14 pants attiektos tikai uz sievām un vīriem.

Vēl viens bieži sastopams iebildums no sieviešu mācītāju puses ir tas, ka Bībelē ir minētas sievietes, kas atradās līdera pozīcijā – Mirjama, Debora, Hulda, Priscilla, Foiba, utt. Taču, ir kādi svarīgi faktori, kas šajā iebildumā nav tikuši ņemti vērā. Debora bija vienīgā sieviete soģe 13 vīriešu soģu starpā. Hulda, savukārt, bija vienīgā sieviete praviete visu daudzo vīriešu praviešu starpā, kas ir minēti Bībelē. Mirjamas vienīgais sakars ar līdera pozīciju bija tas, ka viņa bija Mozus un Ārona māsa. Seno Izraēlas Ķēniņu laika divas prominentākās sievietes bija Atalja un Izebele, kas noteikti nav sieviešu līderu labākie piemēri.

Apustuļu darbu grāmatā 18. nodaļā Priscilla un Akvila ir minēti kā uzticami Kristus kalpotāji. Priscillas vārds tiek minēts pirmais, tā it kā norādot, ka viņai šajā kalpošanā bija „prominentāka” loma. Taču, nekur nav rakstīts tas, ka Priscillas kalpošana nebija saskaņā ar ierobežojumiem, kas ir minēti 1. Timotejam 2:11-14. Priscilla un Akvila uzņēma Kristus kalpu Apollu savās mājās un izskaidroja viņam precīzāk Dieva Vārdu (Apustuļu Darbi 18:26).

Romiešiem 16:1 ir minēta Foiba. Pat, ja Foiba tika uzskatīta par „diakoni” nevis vienkārši „kalpotāju” (kā tas ir minēts dažos Bībeles tulkojumos), tas tomēr nenorāda uz to, ka Foiba bija sludinātāja. „Spējīgs (izveicīgs) mācīšanā” bija prasība, kas attiecās uz vecajiem, nevis diakoniem (1. Timotejam 3:1-13; Titam 1:6-9). Vecaji / bīskapi / diakoni tiek aprakstīti kā „vienas sievas vīri”, „vīri, kam bērni ticīgi”, un „cienījami, nepeļami vīri”. Pie tam, 1. Vēstulē Timotejam 3:1-13 un Titam 1:6-9 vīriešu kārtas vietniekvārdi tiek lietoti tikai attiecībā uz vecajiem / bīskapiem / diakoniem.

1. Timotejam 2:11-14 struktūra atklāj šo ierobežojumu iemeslu. 13. pants sākas ar „jo” un atklāj iemeslu tam, kas ir rakstīts 11-12 pantā. Kāpēc sievietes nedrīkst mācīt un valdīt pār vīriešiem? „Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā.” (1. Timotejam 2:13-14) Tas ir pirmais iemesls. Dievs no sākuma radīja Ādamu, un tad Ievu, kā „palīgu” viņam. Šī radīšanas secība atbalsojas arī ģimenē (Efeziešiem 5:22-33) un baznīcā. Fakts, ka Ieva tika pievilta, arī tiek minēts kā iemesls tam, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas vai valdīt pār vīru. Daži cilvēki domā, ka sievietes nedrīkst mācīt, jo tās ir vieglāk pieviļamas. Par to gan var diskutēt... bet, ja jau sievietes ir vieglāk pieviļamas, tad kāpēc tad tās drīkst mācīt bērnus (kuri arī ir viegli pieviļami) un citas sievietes (kuras arī it kā ir vieglāk pieviļamas)? Bet tas nav tas, ko šis teksts mums saka. Sievietes nedrīkst mācīt vai valdīt pār vīru garīgā ziņā, jo Ieva tika pievilta. Tā rezultātā, Dievs ir uzticējis vīriešiem tiesības mācīt baznīcā.

Sievietes izceļas ar tādām garīgām dāvanām kā viesmīlību, žēlsirdību, pamācīšanu un palīdzēšanu. Liela daļa no draudzes kalpošanas ir atkarīga no sievietēm. Sievietēm baznīcā nav aizliegts publiski lūgt vai pravietot (1. Korintiešiem 11:5), viņām ir liegtas tikai tiesības mācīt vīriešus un valdīt pār tiem garīgā ziņā. Nekur Bībelē sievietēm nav aizliegts lietot un attīstīt Svētā Gara dāvanas (1. Korintiešiem 12 nodaļa). Sievietes, tieši tikpat daudz, kā vīrieši, ir aicinātas kalpot citiem, demonstrēt Gara augļus (Galatiešiem 5:22-23), un pasludināt Evaņģēliju neticīgajiem (Mateja ev. 28:18-20, Apustuļu Darbi 1:8, 1. Pētera 3:15).

Dievs to ir tā iekārtojis, ka tikai vīrieši var atrasties postenī, kas ietver garīgu autoritāti pār draudzi. Tas nav tāpēc, ka vīrieši būtu labāki sludinātāji, vai tāpēc, ka sievietes būtu zemākas šķiras vai mazāk inteliģenti radījumi (kas tā, protams, nav). Tas vienkārši ir tas veids, kā Dievs iekārtoja draudzi un tās pārvaldi. Vīrieši ir tie, kam ir jārāda garīgas vadīšanas paraugs – gan savā dzīvē, gan ar vārdiem. Sievietēm ir jāieņem mazāk autoritatīvas lomas. Sievietes tiek iedrošinātas mācīt citas sievietes (Titam 2:3-5). Bībele arī neierobežo sievietes bērnu mācīšanas sfērā. Vienīgā darbība, ko Bībele ierobežo, ir vīriešu mācīšana un garīga valdīšana pār tiem. Tas diezgan loģiski attiecas uz mācītāja / sludinātāja posteni. Tas nekādā gadījumā nepazemina sieviešu nozīmi kalpošanā, bet iedrošina tās koncentrēties uz kalpošanu jomās, kurās Dievs tās ir apveltījis ar īpašām garīgām dāvanām.

Sievietes lūdzu to pārdomājat......

Alfrēds Vanags
Datums: 2011-09-30

Slēdzat šo lapu un meklējat Dieva izlīgumu un savas lepnības nožēlu.

Dace Saulīte
Datums: 2011-10-01

Vispār esmu katolis, un tā sieviešu ordinācija ir brāļu protestantu lauciņš- bet tā kā tika vaicāts viedoklis, tad...
Katoļu baznīcā ir arī tādi cilvēciņi, kas palīdz priesterim pie altāra- padod kaut ko, palīdz izdalīt izdalīt Svēto Vakarēdienu utt.- tos sauc par ministrantiem. Latvijā ministranti ir tikai puikas, bet, braukājot pa Eiropu, ir redzētas meitenes ministrantes. Un tur, kur ir šīs meitenes ministrantes, nav puiku. Viņi vnk uzreiz izgaist kā rīta migla. Bet praktiski visi RKB garīdznieki ir savulaik kalpojuši kā ministranti. Rezultāts ir, ka tur, kur jau gadus 20 ir meitenes pie altāra, šobrīd trūkst garīdznieku. Nezinu, ka tas varētu izpausties protestantu vidē, bet domāju, ka kaut kā līdzīgi.

Kaut kad lasīju par vienu mācītāju, kurš piedalījies kaut kādā seminārā, un viņam, nogurušam no piesātinātās programmas, vēl iedotas līdz anketas, kas vakarā mājās bija jāizpilda. Viņš sācis pildīt anketas, atbildēt uz jautājumiem, un tad, juzdamies pārguris, palūdzis līdz galam viņas aizpildīt savai sievai.

Nākošajā dienā viņam palūguši anketas aizpildīt velreiz-"Līdz šai vietai tu tās esi pildījis pats, bet tālāk- kaut kāda sieviete. Atbildes ir pārāk asas, spriedumi krasi, vīrieši tā nedomā. "

Alesja
Datums: 2011-10-01

... Kur daudz vārdu, tur rodas muļķigas runas...

Pirmkārt, Alfrēd Vanags, Tev nebūs pavēlēt citam, ko darīt, jo neesi cita cilvēka priekšnieks vai vergturis, jau 150 gadus kā verdzība ir tikusi atcelta, diemžēl Bībelē šis fakts vēl ir saglabājies;

Otrkārt, izlīgums ar Dievu ir Jēzū Kristū. Bet, Jēzū Kristū nav ne grieķa, ne jūda, ne verga, ne svabadā, ne sievietes, ne vīrieša;

Treškārt, nožēlot lepnību vajadzētu tam, kas meklē skabargu sava brāļa vai māsas acī, un savā baļķi nepamana.

Ceturkārt, izskaidrot vai interpretēt Bībeles rakstuvietas, kā to darījis E. Bērziņš, t.i., sametot visu vienā čupā, ir ekseģētiskais analfabētisms, kas neievēro nevienu ekseģētikas pamatprincipu;

Piektkārt, latviešu teologu zemais hermenētikas līmenis ir viarāk kā kliedzošs. Hermenētiski, grieķu autenthheō nozīme līdz šobaltdienai nav noskaidrota. Turklāt, Priscilla bija sieviete, Jūnija, Rom. 16:7 bija apustule.

Sestkārt, kungi, jūsu raksti it naida pilni. Jānis raktījis - "Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga"./1. Jņ 4:12/

Septīkārt, būtu vēlams, lai savas personīgās emocijas, brāļi, jūs pataupītu savai sajūsmai par savu pestīšanu un privātām sarunām ar savu Kungu, bet šeit diskutētu pēc būtības. Jūsu gudrību apliecinātu pieklājības normu ievērošana, savstarpējās cieņas parādīšana, kā arī teoloģiskas zināšanas Grieķu vai Latīņu valodā, ja reiz tiek diskutēts par Jaunās Derības tekstiem.
Nevajadzētu pazemot, ja jums nav pilnīgu zināšanu par kādu jautājumu. Sieviete ir un vienmēr ir bijusi Imago Dei. Būtu vēlams sagaidīt Imago Dei atbilstošu attieksmi un savstarpēju mīlestību Kristū.

dace saulīte
Datums: 2011-10-01

Aļesjai

"Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū."

Iet runa par "brāļiem", tā ka Jūnija diez vai bija apustule- sieviete.

Runājot par Martu un Mariju, jau no «Маgnificat» ir redzams, ka, piemēram, jaunava Marija perfekti zināja Vecās Derības pravietojumus.Teoloģiskās zināšanas bija retums tā laika ebrejietei, bet ne neiespējams, jo jau tajā bija pravietes un teoloģiski izglītotas sievietes.

Jānis Derums
Datums: 2011-10-01

Tātad atbildiet pēc būtības, kur tas stāv rakstīts:

Aļesja - manā Bībelē nav tādas rakstu vietas - baltajiem vīriešiem ir jābūt varai par visiem citiem.

Kur ir minēta Bībelē ādas krāsa - arī tas mani interesētu

Kur minēts, ka verdzība ir laba?

Kas Jums ir Bībele - Dieva vārds vai grāmata kas satur Dieva vārdu.
Vai Bībele Jums ir nemaldīga, patiesa katrā vārdā - rakstu zīmē?

Indulis
Datums: 2011-10-01

Vai Aļesja arī vēlas kļut par mācītāju, priesteri, bīskapu Latvijā?

Alesja
Datums: 2011-10-02

dace saulīte runā par teoloģiskajām zināšanām tā laika ēbrejietēm, lieliski, kaut mūsdienās būtu vairāk tādu sieviešu, kurām ir teoloģiskās zināšanas, un arī vīriešu, kuriem ir teoloģiskās, nevis ideoloģiskās zināšanas. Vajadzētu Jums, Dace, vēl painteresēties par grieķu valodu, kurā tika sarakstīta vēstule Romiešiem, tajā diez vai ir teikts "ciltsbrāļi".
Grieķu tekstā vārds συγγενής (singenēs), kas latviešu Bībelē iztulkots kā ‘ciltsbrāļi’, nozīmē tuvus radiniekus. Singenēs ir saliktenis, kas sastāv no diviem vārdiem σύν (sin – kopā, ar [kādu]) un γένος (genos – atvase, ģimene). Kopā šie vārdi veido terminu, kas apzīmē personas no tās pašas ģimenes, rases vai cilts. Šis vārds tieši nenorāda uz brāli vai brāļiem. Precīzāk, vārds singenēs ietver tās pašas pakāpes radiniekus, kas ietver brāļus un māsas. Angļu valodā šis vārds būtu siblings – vienu vecāku atvases.
Te būs arī pāreja uz atbildi uz pēdējo Jāņa D. uzdoto jautājumu - par kuru valodu mēs runājam, kad sakām "patiesa katrā rakstu zīmē"? Par kuru kanonu mēs runājam, jo kā zināms katrā laika periodā kopš 4.gs. kanons Rietumu un Austrumu baznīcai ir bijis atšķirīgs? Tas ir atšķirīgs arī šodien. Es domāju, ka mans uzskats par Dieva vārdu ir ļoti tuvs Mārtiņa Lutera uzskatam. Ja esat lasījis viņa darbus, nevis komentārus par viņa teoloģiju (kas katrā gadu desmitā atšķiras), tad tur arī būs mana atbilde par Dieva vārdu.

Jānis Derums
Datums: 2011-10-02

Alesja kad atbildes uz parejiem JAUTAJUMIEM?
Pārāk gļēva atzīt, ka samuldējās atkal savā muļķībā?:))
Jo ja apgalvo kas tas ir rakstits, tad gribu zinat kur, lai nav kaut gan parasta TF studenta muldēšana.

Aļesja - manā Bībelē nav tādas rakstu vietas - baltajiem vīriešiem ir jābūt varai par visiem citiem.

Kur ir minēta Bībelē ādas krāsa - arī tas mani interesētu

Kur minēts, ka verdzība ir laba?

Kas Jums ir Bībele - Dieva vārds vai grāmata kas satur Dieva vārdu

Indulis
Datums: 2011-10-02

Tas labs - alesja un valodu zināšanas - kur var būt viena sieviete tik iedomīga un paštaisna.

Alesja
Datums: 2011-10-02


Paldies par jūsu reklāmu un reitingu paaugstināšanu šai lapai, iespējams, to pat neapzinoties!

Mēs šeit runājam par tēmu; būtu jauki emociju uzplaiksnījumus paturēt pie sevis.
Ja nav kur likt, pakliedziet skaļi Alelluja kādas 50 reizes, varbūt tas palīdzēs.
Dievs vienīgais ir cienīgs saņemt karstu pielūgsmi un karstas emocijas!

Induli, ja runa ir par teoloģiskām lietām, kas saistās ar kādas frāzes interpretēšanu un pielietošanu mūsdienās, ir tikai korekti un teologa vai garīdznieka cienīgi ieskatīties Bībeles tekstā, kas ir maksimāli tuvāks oriģināltekstam. Oriģinālteksts nevienai Bībeles grāmatai saglabājies nav. Ir tikai kopijas, no kurām varam uzzināt, kāds ir bijis iespējamais oriģinālteksts.

Mājas lapas redaktore
Datums: 2011-10-02

Sveicināti Jāni Lūsīti, atgādinu, ka esat ienācis jaunā virtuālajā namā, kur esat bijis laipni ielūgts debatēt. Taču atsevišķi jūsu teksti satur draudus (...) un lāstus (...) un reālajā dzīvē šāda uzvedība tiktu kvalificēta kā huligānisms un tiktu izsaukta policija. Tādēļ, kā mājas lapas saimniece es izsaku jums vēl šoreiz brīdinājumu un aicinu debatēt izvairoties no draudiem un lāstiem.

Indulis
Datums: 2011-10-03

Lasīju Aļesjas rakstu.
Tas ir tik diletantisks, ka Mājas lapas redaktorei palūgtu to pārlasīt vai pakonsultēties ar kādu teologu. Ir tik daudz pareizrakstības kļūdas, svešvārdos, kurus zina jebkurš inteleģents cilvēks. (piem. vārda konformisms attēlojums rakstā:)))
Nākošais ir izdarīts pieņēmums pirms pētījuma:) un tad viss rakstelis tiek tam piedzīts.:)))
Tiek citēti kaut kādi uzvārdi, kurus lielāko daļu pat neesmu dzirdējis - jo tie atbalsta autorītes teoriju. Tiek pieminēts kaut kas par verdzību, balto cilvēku - nu pilnīgs bezsakars:)

Interesanti vai pasniedzēji to novērtēja vismaz kā vāju:)

Un paldies meitenei par centību, šo varētu ielikt kādā teoloģiskā izdevumā sadaļā - sieviete mācītāja, vai humors:))

Kā arī šis raksts ir apmierinošs 1. kursa 1. semestrim

Paldies autorei par labu garastāvokli jaunajai nedēļai, ceru, ka jūs to rakstu domājāt kā joku - kā nevajag kaut ko pētīt:))))

Labrīt!
Datums: 2011-10-03

"Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.
Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība."(Jņ.4:7-8)

Jānis Derums
Datums: 2011-10-03

Gal. 1,8: "Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!"

Alesja
Datums: 2011-10-04


Gal 1:8 "ἀλλὰ καὶ ἐὰν ἡμεῖς ἢ ἄγγελος ἐξ οὐρανοῦ εὐαγγελίζηται ὑμῖν παρ’ ὃ εὐηγγελισάμεθα ὑμῖν, ἀνάθεμα ἔστω".


Tieši tā, Jāni, labāk atstāj šo lietu Dieva ziņā. Vārds ἀνάθεμα apzīmē kaut kādu lietu vai objektu, kas tiek atstāts Dievam, atstāts Dieva ziņā - lai Viņš ar to tiek galā.

Kad cilvēki runā par lāstiem (jo īpaši dīvaini tas šķiet mūsu laikos, kad ticīgie ir vairākkārt Bībelē aicināti cienīt un mīlēt viens otru), bieži vien nedomā, ko tas nozīmē.
Tas nozīmē, ka Dievs pats tiks ar to galā, tāpēc - kas ir cilvēks (baltais vīrietis), kas uzņemtos spriest, kā Dievam būtu pareizi jārīkojas? Dievs pats gudrs.

Nevajag ignorēt grieķu valodu! : )


1   2    3    4    5    6    -->    

Atpakaļ

Komentēt:

vārds:

[b]text[/b] text; [i]text[/i] text [url]http://testlink.lv[/url] http://testlink.lv; [img]http://testlink.lv/bilde.jpg[/img]


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA