Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 03. aprīlis, 2020
Jaunumi
 
   
59075

Iedvesmots dzīves ceļš
17.06.2015


 

Iedvesmots dzīves ceļš

     Mācītājs Edgars Ķiploks reiz rakstīja ka modernais cilvēks pret brīnumiem ir rezervēts, un to nesen personīgi piedzīvoju. Kad gatavojos intervijai ar Arch. Laumu Zušēvicu, manās rokās negaidot nonāca grāmata, kuru bija paredzēts sūtīt uz Latviju 6. februārī, bet tas netika izdarīts. Tad puspakotā grāmatu kaste bija uz kādu laiku noklīdusi, bet to tad atkal atradu, kad nāca nākošā paku sūtīšana uz Latviju. Biju priecīga par atrastām grāmatām, un kad citi pakotāji bija aizgājuši mājās no baznīcas, apsēdos kamīna telpā un domāju apskatīšu atrastās grāmatas. Mana uzmanība pieversās grāmatai ar virsrakstu “Nāc man līdz!” (publicēta 1990. g.). Priekšvārdā E. Ķiploks paskaidroja, ka bija izsūtījis vēstules visiem ev. lut. mācītājiem, dzimtenē un ārpus tās, kuri stājušies darbā pēdējos 60 gados “lai sakopotu liecības par to, kā šis aicinājums saklausīts un īstenots.” No 234 vēstulēm, E. Ķiploks raksta, ka saņēma tikai 73 atbildes, un tās tika iespiestas minētā grāmatā. Nepacietīgi sāku šķirstīt grāmatu, kur redzēju pazīstamus vārdus: Arch. A. Lūsis, E. Putniņš, V. Vārsbergs, V. Bitēna, un Lauma Lazdiņš Zušēvics. Man grāmata noslīdēja klēpī, skatījos klusā, krēslainā baznīcā, un bija tāda dīvaina sajūta. Vai vārds “sagadīšanās” pareizi apzīmē notikušo? Kāpēc ir tik grūti lietot vārdu “brīnums”? 

     Gatavojoties uz interviju, vairākas reizes pārlasīju Arch. L. Zušēvicas liecību (jāpiemin ka Arch. L. Zušēvica bija tikai viena no četriem jaunākiem garīdzniekiem, kuri atbildēja E. Ķiplokam). Lieciba kuru Arch. L. Zušēvica uzrakstīja vairā kā 25 gadus atpakaļ dod ieskatu, cik agrā jaunībā viņa izjuta ticības spēku, un kādus stingrus pamatus viņa guva no viņas mātes, tēva, un baznīcas. Savā liecība, Arch. L. Zušēvica raksta, ka viņa jau bērnībā sākusi pierakstīt savas domas, cerības un sirdssāpes, un ka šie ieraksti kļuva par sarunām ar Dievu, ko jau toreiz Arch. L. Zušēvica apzīmēja kā “manu Mierinātāju, Pestītāju, Stiprinātāju, un Mīlestības Iedvesmotāju”, un tos pašus vārdus viņa lieto vēl šodien. Arch. L. Zušēvica piemin, ka māte bija tā, kura mācīja viņai ticēt no sirds un dvēseles pilnā paļāvībā. Tēvs bija tas, kurš ne tikai mācīja viņai, bet uzsvēra, ka “vārdi ir lēti”, un “piederība Kristum ir jāīsteno ikdienā un visā dzīvē, ne tikai baznīcā”. Jāpiemin, ka šie tēva vārdi, manuprāt, vislabāk raksturo to mācītāju, un tagad Archibīskapi, kuru esmu iepazinusi un cienījusi jau 30 gadus. Toreiz, kā tagad, Arch. L. Zušēvica apzīmē Bībeli kā savu dzīves ceļrādītāju un “rokas grāmatu”. Ja kādam šis apzīmējums neliekas pietiekoši cienīgs Bībelei, tad ir vērts pārdomāt, kā tieši šāds dēvējums atgādina mums, ka Bībelei vajadzētu būt tikpat svarīgai mūsu dzīvē pirmdienas rītā kā svētdienas rītā, kad to bijīgi klausāmies. Viens no Arch. L. Zušēvicas mīļākiem izteicieniem ir, ka cilvēki, kuriem Bībele "krīt čupā", ir [tie] cilvēki, kuru dzīves tik bieži "nekrīt čupā". 

     Savā liecībā Arch. L. Zušēvica stāsta, ka bērnībā Klīvlandes apvienotā draudze kļuva par viņas otro dzīves vietu un ģimeni.  Viņa izteica Dievam pateicību par to, kā arī par jauno draudzes mācītāju I. Gaidi, kas radīja “iespējas viņai augt un attīstīt savu ticību Dievam un sev”. Uz jautājumu, ko vārds “draudze” nozīmē viņai šodien, Arch. L. Zušēvica atbildēja “paplašināta ģimene”. Viņa lietpratīgi pieminēja, ka draudzē, tāpat kā ģimenē, ir reizes, kad cilvēki nesaprotās, bet ar Dieva palīgu, šādas nesaprašanās ir pārvarējamas, ja kopā pie tām piestrādājam.

     Visai intervijai cauri izskanēja Arch. L. Zušēvicas ticība un pateicība Dievam, un vēlēšanās dalīties ar šo svētību. Bija laiks kad Arch. L. Zušēvica nebija droša vai viņu, kā sievieti, ordinēs un ļaus kalpot latviešu baznīcā, bet tad nāca Arch. Lūša aicinājums kalpot. Arch. L. Zušēvica, savā liecībā, piemin ka ne mirkli nav šaubījusies ka Kristus nevēlētos, ka viņa par Viņu sludina, un balsta šo pārliecību ne tikai uz savu izjusto aicinājumu, bet arī uz Bībeli. Jāpiemin, kaut arī Arch. L. Zušēvica pati par to nerunā, ka viņa studijām izpelnīja pilnu Danforth stipendiju vienā no visieverojamākām universitātēm A.S.V. (Yale Graduate School), un ieguva M.A. un M.Ph. grādus, izvēloties kā savu specialitātes lauku Jauno Derību, un agrās kristietības vēstures lauku. Savās studijās viņa nāca pie slēdziena ka “…vienu interpretāciju vai domu kustību drīz vien nomaina citas, bet Dieva Vārds pastāv mūžīgi!” Jau 25 gadus atpakaļ Arch. L. Zušēvica izteica domu, ka visi viņas interpretācijai nepiekritīs, bet ka viņa no sirds ir jutusies kā Pēteris deklarējot “…mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši” (Apust. darbu gr. 4, 20). Jau 25 gadus atpakaļ Arch. L. Zušēvica arī apzinājās to, ka cilvēku domas nevar mainīt kādi teoloģiski argumenti, bet to var ar lielu pacietību un darbu. Tieši daloties ar savu ticību un nemitīgu darbu pedējos 30 gadus Milvoku draudzē, Arch. L. Zušēvica izpelnīja lielo, sajūsmu pilno atbalstu no draudzes viņas Archibīskapes kandidatūrei.

     Šodien Arch. L. Zušēvica uzskata par savu pienākumu vairot vienotību baznīcā, uzturot attiecības un atbalstot savus amatbrāļus un māsas. Tāpat ir cerība, ka, attistot LELBĀL missijas fondu, būs iespēja sniegt garīgu atbalstu tautiešiem, kuri šobrīd ir izkaisīti pa visu Eiropu – Londonu, Briseli, Dublinu, utt., – jo šo tautiešu skaits ir tūkstošos. Arch. L. Zušēvica uzsvēra, cik svarīgi ir palīdzet cilvēkiem atklāt Dieva mīlestību, gūt atziņu, ka dzīve ar Dievu ir daudz pilnīgāka, un ka Dieva vārdos atrodas mūžīga patiesība. Tikpat svarīgi ir ari piedalīšanās bērnu un jauniešu audzināšanā. Arch. L. Zušēvica atgādina, ka Dieva vārds mūs katrā laikmetā un vēl arvien uzrunā, un dod cerību, ka nožēlojot grēkus, var uzsākt jaunu dzīvi. Piederība Kristum ir jāīsteno ikdienā un visā dzīvē, ne tikai baznīcā vien. 

     Kopš viņa ir uzņēmusies savu jauno amatu, Arch. L. Zušēvica jau ir apceļojusi Lielbritāniju, Norvēģiju un Vāciju. Viņa devās uz Norvēģiju, lai piedalītos Pasaules Luterāņu Federācijas vadītāju sapulcē. Viņa stāsta, ka šodien ir jāapsver, kā mūsu baznīca iederas Pasaules Luterāņu Federācijā, kur sastrādājas Luterāņu baznīcas no visas pasaules. Viņa uzsver ka, liekot spēkus kopā ar šo lielo organizāciju, var nest svētību mūsu tautai un baznīcai. 

     Ticība, mīlestība un kalpošanas prieks raksturo mūsu Arch. L. Zušēvicu, un to vislabāk izsaka viņas pašas vārdi:  “var pietrūkt laika un līdzekļi, bet nedrīkst pietrūkt gribas spēks”.

Maija Strēlniece




 
      Atpakaļ