Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 11. decembris, 2019
Jaunumi
 
   
108881

Iedrošinājums māsām ticībā (PLF ziņas)
13.11.2019


Sievietes līderes pārvar dzimuma, kultūras un sociālā stāvokļa izraisītās robežas

Pasaules luterāņu informācijas centrs

Baznīcām jābūt drosmīgākām un līdzās vīriešiem vadošajos amatos jāievēl arī sievietes, jo “mums, sievietēm, arī pieder vadošie amati - kā māsām, sievām un mātēm”. Tas bija viens no secinājumiem, ko pauda dzimuma jautājumiem veltītās vasaras akadēmijas dalībnieki. Vasaras akadēmija norisinājās Hermansburgā un Hannoverē, Vācijā, un to organizēja Lejassaksijas Evaņģēliski luteriskā misija (LELM) 20.–25. augustā.

Pasākumā sanāca kopā desmit sievietes no septiņām valstīm (Brazīlija, Centrālāfrikas republika, Indija, Malāvija, Peru, Krievijas Federācija, Dienvidāfrika), kas kalpo savās draudzēs kā teoloģes vai neordinētas vadītājas. Konferences temats bija “Pārvarēt robežas”, pamatojoties uz Jēzus sarunu ar samariešu sievieti Jņ 4. nodaļā. Programma norošināja vietu pārrunām, lai atklātu “Viņas stāstus” – padarot sieviešu sasniegumus redzamus un ļaujot pārrunāt tādus jautājumus, kā, piemēram: kas ir mūsu personīgās pieredzes kā sievietēm mūsu atšķirīgajos kontekstos? Vai mums ir līdzīga pieredze ar vadību? Vai mēs esam par piemēru citiem, sevišķi citām sievietēm? Ko mēs varam darīt savās baznīcās, lai attīstītu jaunas iespējas un perspektīvas visiem? 

 

“Mums, sievietēm, arī pieder vadošie amati - kā māsām, sievām un mātēm,” mācītāja Sibila Četija, Dienvidāfrikas Evaņģēliski luteriskā baznīca.

 

Publiskās paneļdiskusijas laikā četras sievietes dalījās savā pieredzē un atbildēja uz klausītāju jautājumiem.

Dr. Kristija Poni ir Tamilu Evaņģēliski luteriskās baznīcas (TELB) ģenerālsekretāre Tamilnadā, Indijā. Viņa ieņem šo amatu līdzās profesora amatam TBLM koledžas zooloģijas departamentā. Viņa ir pirmā sieviete, kas ieņem šāda veida amatus. Poni uzsver, ka izglītība ir svarīgs solis pie tā, lai sievietes gūtu vienlīdzīgas tiesības gan sabiedrībā, gan baznīcā. Kaut arī viņas baznīca ordinē sievietes kopš 2006. g., Poni teic, ka, “salīdzinot ar citiem priekšmetiem, sievietēm ir sarežģītāk studēt teoloģiju”. Tāpat viņa teic, ka “vīrieši joprojām ieņem lielāko daļu no noteicošajiem amatiem”. 

Mācītāja Sibila Četija no Dienvidāfrikas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (DELB) ir kalpojusi kā mācītāja 21 gadu. Viņa bija pirmā sieviete, kas ieņēma amatu Dienvidaustrumu diecēzes Durbanas iecirknī pēc kalpošanas par misionāri. Četija atceras, ka “15 vīrieši mācītāji, kas kalpoja iecirknī, mani pieņēma itin labi, bet draudzē es sastapos ar vairākiem izaicinājumiem”. Viena no pārmaiņām, kas notika Dienvidāfrikā pēc pirmām brīvām un demokrātiskām vēlēšanām 1994. g., bija tas, ka cilvēki varēja brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu.

Ienākot kalpot draudzē, kas galvenokārt sastāvēja no angliski runājošiem indiešu izcelsmes cilvēkiem, Četija atklāja, ka liela daļa draudzes locekļu pieder zulu valodai un kultūrai. Viņa atceras, ka “būt pieņemtai tur bija liels izaicinājums, jo es nebiju vīrietis un es nebiju zulu”. Tāpat viņa atklāja, ka “bieži vien tās bija sievietes, kas vairāk pretojās sievietei mācītājai, nekā vīrieši.”

Uzdevums apvienot dažādās valodas un kultūras bija arī Dr. Zijandai Mgugudo-Selo no Dienvidāfrikas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (Keipa baznīcas). Viņa ir kalpojusi par neordinēto vadītāju savas draudzes sieviešu kalpošanā četru gadu garumā.

Mgugudo un viņas vīram ir atšķirīga izcelsme. Mgugudo nāk no bijušās Transkejas republikas, bet viņas vīrs ir Tsvana tautas pārstāvis. Viņu saziņas valoda ir angļu. Mgugudo atceras, ka “tas nozīmēja, ka mēs nevaram iet uz draudzi, kurā dievkalpojumi tiek noturēti valodā, kuru viens no mums nesaprot. Tāpēc mēs izlēmām iet uz kādreizējo “balto” Strendas ielas draudzi Keiptaunas centrā – tur dievkalpojumi notika angliski.” Tur Mgugudo, ārste pēc profesijas, atklāja savu aicinājumu “mobilizēt sievietes, lai tās ieņemtu savu vietu draudzē”. Viņa ir spējusi izveidot sieviešu tīklu, kurā sievietām ir izveidojušās ciešas attiecības, un kuras un atbalsta viena otru. “Mēs vienmēr nevaram tikties klātienē,” viņa saka, “bet mēs tik un tā varam palikt kontaktā.” Šodien pastāv aktīva “WhatsApp” grupa un sievietes gavē vienreiz nedēļā un dalās garīgajā atbalstā.

Dr. Margota Kasmane tika aicināta uz diskusiju Vasaras akadēmijā īpašās viešņas statusā. 1999. g. viņa tika ievēlēta par pirmo Hannoveres Evaņģēliski luteriskās baznīcas sievieti bīskapi, bet 2009. g. - par pirmo Vācijas Evaņģēliskās baznīcas padomes sievieti priekšsēdētāju. Atskatoties uz savu karjeru tagad, pensionējoties, Kasmane minēja vairākus šķēršļus, ar kuriem sastapās kalpošanas laikā.

Nākot no neakadēmiskās vides, viņai bija jātiek galā ar sociāliem stereotipiem, kad viņa nolēma uzsākt mācības universitātē. Viņas dzīvē arī nebija daudz sieviešu, kas kalpotu par priekšzīmi, kļūdamas par mācītājām. Kasmane atklāja, ka daudzi iemesli, kas tika dēvēti par “teoloģiskiem”, neizturēja kritiku. "Līdz 1977. g. ordinētās sievietes Vācijā precoties zaudēja ordināciju. Zambijā tas bija otrādi: sievietes nevarēja tikt ordinētas, ja nebija precējušās.”

Vaicātas par vīzijām, vēlmēm un sapņiem nākamo 20 gadu laikā viņu pārstāvētajās baznīcās, visas dalībnieces runāja, ka perspektīvā vajadzētu būt modelim, kas ietvēr gan vīriešus, gan sievietes. Gan Mgugudo, gan Kasmane gribētu redzēt, ka viņu baznīcas pieņem ieskatus, kas nāk no ārpuses: Mgugudo vēlas uzņemt daudzus tūristus, kas apciemo Keiptaunu, lai “pasaule būtu baznīcā”; Kasmane mudina migrantus, kas ceļo uz Vāciju, no kuriem daudzi ir kristieši, “uzdrošināties sajaukties” ar esošajām baznīcām tā vietā lai dibinātu atsevišķas draudzes. Četija un Poni mudina savas baznīcas ievēlēt sievietes līdzās vīriešiem vadošajos amatos, jo “mums, sievietēm, tas pienākas kā māsām, sievām un mātēm”.

Sieviešu tikšanās laikā, kas norisinājās jūnijā Ženēvā pirms PLF padomes sapulces, PLF viceprezidenti atzīmēja, ka, kamēr luterāņu sievietes Eiropā un Ziemeļamerikā ir sasniegušas augstākos vadošos amatus savās baznīcās, tās joprojām sastopas ar izaicinājumiem, kurus izraisa patriarhālā domāšana.

PLF ir veicinājusi sieviešu dalību ordinētajā kalpošanā un vadošajos amatos. Kopiena ir ieviesusi 40 procentu dzimuma kvotas 1984. g., kas attiecās uz visām tās komitejām un vadošajām institūcijām. PLF 12. asamblejas laikā tika pieņemta rezolūcija, kas mudina PLF piederīgās baznīcas īstenot rīcību, kas ir noteikta PLF dzimumu taisnīguma politikas dokumentā.


Lejassaksijas evaņģēliski luteriska misija (LELM) ir organizācija, kas pārstāv trīs vācu PLF piederīgas baznīcas – Hannoveres Evaņģēliski luteriskā baznīca, Braunšveigas Evaņģēliski luteriskā baznīca un Šaumburgas-Lipes Evaņģēliski luteriskā baznīca. Tā ir partnere arī citām PLF piederīgām baznīcām, kas ir minētas šajā rakstā: Dienvidāfrikas Evaņģēliski luteriskai baznīcai; Tamilu Evaņģēliski luteriskai baznīcai; Dienvidāfrikas Evaņģēliski luteriskai baznīcai (Keipa baznīcai).

 

Hannovere, Vācija / Ženēva

 29.08.2019. 

Avots: Pasaules Luteraņu Federācija 

Fotogrāfijas apraksts:  "Māsas ticībā" (no kreisās puses) māc. Sibila Četija (Dienvidāfrika), Dr. Kristija Poni (Indija), pensionēta bīskape Dr. Margote Kasmane (Vācija), Dr. Zijanda Mgugudo-Selo (Dienvidāfrika) un moderatore Gabriele Debona (LELM). Foto: LWF/A. Weyermüller.




 
      Atpakaļ