Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 23. novembris, 2017
Jaunumi / Citas baznīcas
 

Holandes četras protestantu baznīcas
22.10.2013


CITĀDAIS AMATS: Sieviešu ordinācija Nīderlandes protestantu Baznīcā
Kornēlija Vervāla-Hībnere (Cornelia Verivaal-Hubner), Pasaules Luterāņu federācijas Sieviešu nodaļas reģionālā referente, Nīderlandes Protestantu baznīcas mācītāja

Referāts nolasīts LLSTA konferencē, Rīgā, 2005. gadā

Ievads

Referātā stāstīšu par sieviešu ordinācijas ceļu Nīderlandes protestantu Baznīcā. Šim ceļam varbūt ir paralēles dažās citās Baznīcās Eiropā, bet tas bez daudzu sieviešu un vīriešu drosmes, izturības un cerības būtu bijis vēl grūtāks, nekā mēs to piedzīvojām. Šī ceļa vēsture, kad gatavojos kļūt par mācītāju, mani  saviļņoja un deva drosmi nepadoties grūtībām, ar kurām sastapos, veicot amatu draudzēs. Ceru, ka arī jūs saņemsit kaut ko no šī spēka un izturības.

1. Ceļš uz sieviešu ordināciju

a) Nīderlandes Protestantu baznīcā pēc gereformeerde Kerk piemēra

1969. gada 28. novembrī Nīderlandes (re)reformātu Sinode (gereformeerde Kerk), kas 19. gadsimtā nodalījās no Tautas Baznīcas reformētās "mātes Baznīcas", izlēma atļaut sievietēm ieņemt draudzes vecākā, diakona un mācītāja amatu.
Daudzi no jums droši vien zina, ka reformātu Baznīcā ir citādāka baznīcas amatu izpratne nekā luterāņu Baznīcā. Saskaņā ar reformātu amata teoloģiju Kristus pārvalda savu draudzi caur trīs amatiem: draudzes vecākais, diakons un mācītājs.
Amata pārstāvjus un pārstāves ievēl draudze. Amata "īpašnieku" uzdevums ir uzraudzīt patiesās Baznīcas un pareizā dzīvesveida robežas.
Diskusija par sieviešu ordināciju vienmēr ir bijusi arī viedokļu apmaiņa par sieviešu līdzdalību baznīcas padomē. Tas, kas šodien daudzām sievietēm ir pašsaprotami, proti, būt par locekli baznīcas padomē vai būt par mācītāju, Sinodei prasīja daudzu gadu darbu. Sievietes bija un joprojām ir atbildīgas par pamatdarbiem draudzē, viņas arī veidoja un veido dievkalpojuma apmeklētāju vairākumu, taču viņām nebija ļauts vēlēšanās pretendēt uz draudzes vecākā, diakona un mācītāja amatu.
Pirms 30 gadiem draudzes padomei kā uzraudzības orgānam reformātu draudzēs bija liela autoritāte. Tai bija un vēl aizvien ir uzdevums apmeklēt draudzes locekļus, lai atgādinātu viņiem pienākumus pret draudzi. Draudzes padomei bija amata vara un autoritāte draudzē. Sieviete ar "amata varu" pār draudzi un caur to arī pār vīriešiem pirms 50 gadiem nebija iedomājama (un arī šodien reformātu Baznīcas labējā spārnā nav iedomājama). Tas, ka sievietēm nedrīkst būt "amata vara" par vīriešiem, tiek pamatots ar Bībeles citātiem no 1. vēstules korintiešiem 14:34 un vēstules Timotejam 2:12-13: "Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka"; "Taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā. Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva."
Bībeles citāti bija skaidri, taču laika gaitā mainījās to interpretācija. Sieviešu vēlēšanu tiesību ieviešana politikā 1922. gadā bija arī pagrieziena punkts sievietēm Baznīcā. Taču sieviešu vēlēšanu tiesības reformātu Baznīcā ieviesa tikai 1952. gadā. Sieviešu tiesības vēlēt daudzu vīriešu acīs bija varas uzurpēša-na pār vīriešiem, kas bija pretrunā ar Bībeles tekstu: "Taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru." (Tim 2:12)
Tikai 20. gadsimta 50. gados vairākas teoloģes, skaidrojot Bībeles tekstus, tos redzēja uz sava laika un kultūras fona, un Pāvila pavēle "klusēt" vairs netika uzskatīta par derīgu 20. gadsimtā. Arī sieviešu emancipācija sabiedrībā pozitīvi ietekmēja Baznīcas attīstību.
Sieviešu vēlēšanu tiesību ieviešana reformātu Sinodē no jauna atdzīvināja diskusiju par sieviešu ordināciju. Fakts, ka sievietes studēja teoloģiju un nedrīkstēja vadīt dievkalpojumus un pārvaldīt sakramentus, izraisīja draudzēs jautājumus. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, tika iecelta reģionālā komisija, kura pārskatīja visus Sinodes izteikumus par sieviešu amatiem Baznīcā. Komisija atzina, ka Sinodes izteikumi balstās tikai uz nedaudziem Bībeles tekstiem, ar kuriem kopsakarībā būtu jāņem vērā arī citi Bībeles skaidrojumi. 11 gadus pēc sieviešu vēlēšanu tiesību ieviešanas Baznīcā diskusija ieguva citu virzienu. 1962. gada Sinodes komisijas ziņojumā tika no jauna apskatīti Jaunās Derības teksti, kuros tiek uzsvērts vīriešu un sieviešu līdzvērtīgums.
Tagad tiek akcentēts, ka visi Baznīcas locekļi caur kristību ir līdzvērtīgi, un Vasarsvētku dienā ir iesācies Svētā Gara laikmets. Pāvila vēstule galatiešiem 3:28 kļūst par pamattekstu vīriešu un sieviešu līdzvērtīguma atziņai: "Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū." Šis Bībeles teksts kļūst par galveno sieviešu ordinācijas jautājumā. Visi amati un kalpošana, kas pastāvēja pirmdraudzē, tagad tiek skatīti kā līdzvērtīgi gan sievietēm, gan vīriešiem.
Vīrieši un sievietes nav vienādi, taču iespējās uzņemties mācītāja amatu tie ir līdzvērtīgi — tāds bija 1963. gada reformātu Baznīcas Sinodes ziņojuma pamattonis.
Neatrisināts palika 1. vēstules Timotejam 2:12 skaidrojums, kur Pāvils aizliedz sievietēm valdīt pār vīriešiem. Tika ierosināts ordinēt sievietes, ierobežojot uzdevumus, lai viņas nevarētu "valdīt" pār vīriešiem.
Laika gaitā sievietēm atļāva darboties draudzes padomē, argumentējot, ka arī pirmkristīgajās draudzēs sievietes darbojās par līdzstrādniecēm.
Pozitīvu lomu sieviešu ordinācijā spēlēja Reformātu sieviešu savienība un Luterāņu sieviešu savienība, kuras atbalstīja sievietes ceļā uz amatu baznīcā.
1969. gadā reformātu Baznīcas Sinode nobalsoja par sieviešu ordināciju visos amatos: draudzes vecākā, diakone un mācītāja, bet ar atrunu, ka sievietēm nevajadzētu tikt aicinātām draudzes mācītājas amatā, bet labāk ar īpašiem uzdevumiem strādāt slimnīcās un veco ļaužu mītnēs. Precību vai grūtniecības gadījumā viņām būtu jākonsultējas ar draudzes padomi, kura galu galā varētu viņas atbrīvot no amata.
b) Nīderlandes reformātu Tautas Baznīcā (hervormde Kerk)

Reformātu Baznīcā jau 1967. gadā tika ieviesta sieviešu ordinācija. Reformētajā "mātes Baznīcā" (hervormde Kerk) diskusijām bija citi akcenti. Jau 1897. gadā hervormde Kerk tika pieprasītas vēlēšanu tiesības sievietēm, un 1923. gadā ieviesa aktīvas sieviešu vēlēšanu tiesības. Diskusija par pasīvām vēlēšanu tiesībām un sieviešu ordināciju ilga vēl 50 gadus. Sieviešu ordinācija ar dažādiem argumentiem tika noraidīta atkal un atkal. Visbeidzot, pateicoties dažu drosmīgu un izturīgu sieviešu darbam, šis jautājums nokļuva Sinodes dienaskārtībā.
Diskusijās kļuva skaidrs, ka runa bija ne tik daudz par teoloģiskiem, bet par sociāli kulturāliem elementiem.
Uz spēles tika likta Baznīcas vienotība — tā bija prioritāte. Viena no teoloģēm, kura parādīja lielu neatlaidību, bija Konstance Gerlingsa (Constance Gerlings). Viņa desmit reizes uzdeva reformātu Sinodei jautājumu par sieviešu ordināciju un aizvien no jauna tika noraidīta. Jāpateicas par viņas neatlaidību, kuras dēļ jautājums nepazuda no dienaskārtības.
No 1924. gada sievietes ciešā kopsadarbībā ar vīriešu kolēģi drīkstēja kļūt par palīgmācītājām. Viņām atļāva sprediķot un laulāt, bet nedrīkstēja pārvaldīt sakramentus. Taču drīz vien baznīcas dzīvi vairs nevarēja iedomāties bez palīgsprediķotājas devuma un zināšanām. Tā kā sievietes nebija ordinētas, viņām bija zems atalgojums un pensija. Finansiāli sievietes bija atkarīgas no mācītājiem vīriešiem, kuriem ienākumi bija jādala ar viņām.
Reformētās "mātes Baznīcas" Sinodē diskutēja par "amata varas" izpildīšanu jeb holandiski — par regerens.
Vai sieviete drīkst "valdīt", un kas amatā ir būtiskākais — valdīšana vai kalpošana? Baznīca vienojās par kalpošanu un kalpošanas darbu un 1958. gadā atļāva sievietēm ieņemt baznīcā amatus. Tādējādi reformātu Tautas Baznīcā sievietes drīkstēja kļūt par draudžu vecākajām un diakonēm un ar īpašu uzdevumu strādāt par mācītājām. Tikai 1967. gadā sievietes Baznīcā tika ordinētas ar visām tiesībām, tomēr ar emeritus nosacījumu precību gadījumā.

c) Nīderlandes luterāņu Baznīcā

Nīderlandes mazā luterāņu Baznīca ar savu patstāvīgo vēsturi kalvinistu zemē, kas kopš 2004. gada pieder Nīderlandes Protestantu baznīcai, ir gājusi sieviešu ordinācijas jautājumā citu ceļu nekā divas lielās māsu Baznīcas, kuras bija veidotas uz reformātu amata teoloģijas bāzes. 1874. gadā luterāņu Sinodē tika izteikta vēlēšanās, lai draudzes pašas ievēl savu mācītāju, un 1875. gadā tika uzdots jautājums par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Un jau pirms 1921. gada Nīderlandes luterāņu draudzēs sievietes strādāja par vecākajām un diakonēm.
Iespējams, ka šajā luterāņu Baznīcas patstāvīgajā rīcībā izpaudās pretestība pret reformētajām māsu Baznīcām, kurās draudzes padomei bija liela vara un ievērība, iespējams arī, ka mazajām baznīcas struktūrām bija savas priekšrocības.
Nīderlandes Luterāņu baznīca ir pirmā luterāņu Baznīca Eiropā, kas akceptēja sieviešu ordināciju bez lieliem sinodāliem šķēršļiem.
1922. gadā kādas teoloģijas studentes jautājums par viņas nākotni lika luterāņu Sinodei pieņemt lēmumu par sieviešu ordinācijas akceptēšanu, kā arī secināt, ka patiesībā pret sieviešu ordināciju nav nekādu svarīgu teoloģisku pamatojumu — varbūt, ka šeit sava loma bija Lutera mācībai par vispārējo priesterību. Sinodes ziņojumā teikts: "Tika iziets no tā, ka sievietei bija maz cerību tikt aicinātai kādā draudzē un viņai nebija izredžu Baznīcā taisīt panākumiem bagātu karjeru."
1925./26. gadā pēc Amsterdamas Baznīcas padomes pieprasījuma, kura bija pret sieviešu ordināciju, sieviešu ordinācijas jautājums vēlreiz nokļuva luterāņu Sinodes dienaskārtībā. Tika diskutēts par pazīstamajiem Bībeles citātiem pret sievietēm amatā. Šajā diskusijā izšķirošais bija citāts no vēstules gala-tiešiem 3:28: "Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū."
Daļa mācītāju gribēja redzēt sievietes kā palīgmācītājas, citi jautāja, vai sievietēm ir pietiekami daudz spēka vadīt draudzi.
Atšķirībā no 1922. gada 1925./26. gada Sinodes lēmums ir rūpīgi pārdomāts un izdiskutēts un kalpo par pamatu sieviešu ordinācijai.
Pagāja vēl trīs gadi, un draudzē tika aicināta pirmā sieviete. 1929. gadā Dienvidholandes pilsētā Verdenā (Woerden) tika ordinēta mācītāja Haumersena (Haumersen) — pirmā luterāņu mācītāja sieviete, viņai sekoja mācītāja Dufour, kura 1931. gadā kļuva par mācītāju Nīderlandes rietumu krastā — Groede in Zeeland an der Sued. 20. gs. pirmajā pusē mācītājām neklājās viegli, taču viņas tika labi pieņemtas mazajā luterāņu Baznīcā, kaut arī bija maz pārstāvētas vadošajās pozīcijās.
Patlaban puse no luterāņu mācītajiem ir sievietes. Tā ka mācītāja amats Nīderlandes sekulārajā sabiedrībā ir zaudējis autoritāti un nākotnē daudzās draudzēs darbs būs uz pusslodzi, tad tuvākajā laikā ir sagaidāms sieviešu mācītāju pieaugums.

d) Remonstranti un menonīti

Pie remonstrantiem (reformātu Baznīcas atzarojums predestinācijas mācības jautājumā) valda brīvāka amata uztvere. Pie menonītiem ikviens, kas ir kristīts, var kalpot amatā, un amatam ir funkcionāla nozīme.
Tāpēc nepārsteidz, ka šīs mazās Baznīcas jau 1905. gadā pieņēma lēmumu par sieviešu ordināciju un, iespējams, ka šī liberālā prakse iespaidoja arī Nīderlandes mazās luterāņu Baznīcas agro izšķiršanos par sieviešu ordināciju.
Tomēr arī mazajās Baznīcās sievietēm amatā bija uzlikti ierobežojumi.
Teologu apvienībā "Labās cerības rags", kas tika nodibināta 1925. gadā, reformātu, remonstrantu, menonītu un, iespējams, arī luterāņu sievietes varēja dalīties savā pieredzē, viena otru atbalstīt un iedrošināt. No 1925. gada un 1970. gada teologu apvienības protokoliem var secināt, ka sievietes bieži tika ieceltas draudzēs, kad bija par maz vai vispār nebija vīriešu, vai vīrieši šajās draudzēs negribēja strādāt. Tikai 1948. gadā sievietes tika ieceltas amatā arī lielākās pilsētās.
Daudzas teoloģes sevi novērtēja par vājākām vai par ne tik apdāvinātām salīdzinājumā ar kolēģiem vīriešiem. Viņām bija liela nozīme daudzu sieviešu ticības dzīvē. Vairākums mācītāju nebija precējušās, lai, tāpat kā luterāņu un reformātu kolēģes, netiktu atlaistas no darba. Pildot savu amatu sievietes bieži jutās vientuļas, un viņām bija sajūta, ka sevi ir dubulti jāpierāda.
20. gs. 90. gados sieviešu mācītāju skaits remonstrantiem un menonītiem bija diezgan liels — starp 40 un 50%.

2. Argumenti "par" un "pret" sieviešu ordinaciju Nīderlandes Protestantu baznīcas diskusijās

a) Teoloģiski eksegētiskie argumenti

Visbiežāk lietotie argumenti balstās uz radīšanas stāstu un Pāvila vēstulēm.
Sieviešu ordinācijas piekritēji citē radīšanas stāstu 1. Mozus grāmatā 1:26-27: "Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības."" Citēta tiek arī Pāvila vēstule galatiešiem 2:26-28: "Jūs jau visi, ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni." Piekritēji saka, ka ar vienlīdzību domāta ne tikai garīgā realitāte, bet mums ir arī uzdevums veidot dzīvi uz garīgās vienlīdzības pamata.
Tiek minētas sievietes no Vecās un Jaunās Derības, kurām dažādos notikumos bijusi vadošā loma, piemēram, Sara un Rebeka, Lea un Rāhele, Šifra un Pua, Mirjama un Debora. No Jaunās Derības tiek minētas sievietes, kuras sekoja Jēzum un bija augšāmcelšanās pirmās liecinieces. Sievietēm evaņģēlijā tiek dots uzdevums pasludināt labo vēsti. Pāvils daudzas sievietes nosauc par pirmo draudžu līdzstrādniecēm.
Argumenti pret sieviešu ordināciju arī balstīti 1. Mozus grāmatā 1:26-27 un Pāvila vēstulēs. No radīšanas stāsta tiek secināts, ka Baznīca ir vienība, kas būvēta uz ģimenes struktūras pamata, kurā sievietei ir pakārtota loma iepretim vīrietim. Šo argumentāciju pastiprina Pāvila teksti par pavēli sievietēm klusēt draudzē, piemēram, vēstulē korintiešiem 14:34. Atsaucoties uz radīšanas stāstu, sievietēm tika liegta jebkāda pieeja amatiem baznīcā.
Arī šodien Reformātu savienībā, Nīderlandes Reformātu baznīcas labējā grupējumā, ir argumenti pret sieviešu ordināciju — sieviešu un vīriešu vienlīdzība, par kuru tiek rakstīts vēstulē galatiešiem 3:26-28, ir "garīgā vienlīdzība", kura nerunā par sociālo un sabiedrisko kārtību.

b) Atšķirīgā amata izpratne

Sieviešu ordinācijas piekritēji Baznīcu saredzēja un saredz kā Kristus miesu. Ja sievietes netiek ordinētas, tiek ievainota Kristus miesas vienība. Draudzei ir uzdevums būt par Dieva ķēniņvalsts liecību uz zemes, par Kristus iemiesojumu uz zemes, kur atšķirības starp cilvēkiem tos nešķir un kur tiek runāts par līdzvērtīgu sadarbību. Kristība ir Dieva žēlastības simbols, kas tiek piešķirta katram cilvēkam — vīrietim un sievietei. Visu ticīgo priesterībā ikviens un ikviena ir aicināti kalpošanai un sekošanai Dievam.
Argumentos pret sieviešu ordināciju atspoguļojas amata izpratne, kurā liela loma ir autoritātei un amata varai. Pamatojumam tiek izvēlēti Bībeles teksti, kuri apšauba sieviešu amata varu pār vīriešiem. Izpildīt amatu nozīmē būt svētā un tīrā reprezentantam. Taču sievietes nevarot vienmēr būt tīras, viņu atšķirīgā ķermeņa dēļ — menstruācijas un dzemdības aptraipa svēto.
Bez tam Jēzus izvēlējās 12 vīriešus par apustuļiem, un tāpēc sievietes nevar piedalīties apustuliskajā
sukcesijā.

c) Antropoloģiskie argumenti

Kā arguments par sieviešu ordināciju tiek pieminēta sieviešu paraugfunkcija garīgās aprūpes darbā ar citām sievietēm. Sievietes var būt "pretsvars" vīriešu amata autoritātei, kura dziļi sakņojas vairākumā sabiedrības. Argumenti pret sieviešu ordināciju balstās uz stereotipiskiem lomu modeļiem: sievietes ģimenes aprūpes, grūtniecības un dzemdību dēļ vienmēr nav darba spējīgas, viņas arī morāli, fiziski un garīgi ir vājākas. Arī savas emocionalitātes dēļ viņas rīkojas mazāk racionāli un objektīvi nekā vīrieši.

d) Sociāli kulturālie argumenti

Sieviešu ordinācijas piekritēji norāda, ka sievietēm agrīnajā Baznīcā bija vadības funkcijas, kuras zaudētas hellēniskās kultūras ietekmē.
Ja Baznīca iestājas par cilvēktiesībām, tai jārīkojas konsekventi un jāatver savas struktūras arī sievietēm. Turklāt pozitīvā pieredze, ko devušas sievietes vadošā amatā un vadošās pozīcijās sabiedrībā, ir stiprinājusi Baznīcu pozitīva lēmuma pieņemšanā par sieviešu ordināciju.
Arī sieviešu ordinacijas kritiķiem sociāli kulturālie argumenti spēlēja lielu lomu, it īpaši vietās, kur amats saistīts ar varu un šī vara atrodas pretrunā ar zemē pastāvošo kultūru vai arī apdraud ekumeniskās attiecības ar citām konfesijām vai reliģijām.
Ļoti bieži diskusija par sieviešu ordināciju tika traktēta tāpat kā 1948. gadā Amsterdamas Baznīcas Ekumeniskās apvienības dibināšanā, kur ir teikts: "..jo, oponējot sieviešu ordinācijai, tika apdraudēts jautājums par sievietēm baznīcā, bet, no otras puses, — tā tika argumentēts — ir vēl citas nozares, kurās sievietes Baznīcā var uzņemties pienākumus."
Kopsavilkumā var secināt, ka sieviešu ordinācijas piekritēji vispirms balstās teoloģiskos pamatojumos. Pretinieki savukārt atbalstu gūst sociāli kulturālos un antropoloģiskos pamatojumos, bieži kombinācijā ar fundamentālu Bībeles izskaidrojumu.
Pārmaiņas parādās tad, kad Bībele vairs netiek lasīta kā vēsturiska grāmata, bet kā cerību grāmata, kuras centrā ir taisnīgums un līdzvērtīgums.

3. Sieviešu pieredze amatā

Ordinēto sieviešu pieredze ir ļoti atšķirīga, un tā nav vienāda arī katrai paaudzei.
Kad 1978. gadā Heidelbergā studēju teoloģiju, es pirmo reizi biju dievkalpojumā, kurā kalpoja sieviete. Mani paraugi bija vīrieši, bet man bija grūti ar šiem paraugiem identificēties. Daudzām manām studiju biedrenēm gāja līdzīgi — izšķiršanos kļūt par mācītājām viņas atlika un koncentrējās teoloģijas studijām.
Arī man līdz studiju beigām nebija skaidrs, vai man jākļūst par mācītāju. Es gribēju būt tuvu cilvēkiem, nevis sprediķot augstu kancelē. Domu apmaiņa ar pārējām meklējošām teoloģēm un vēlāk mācītājām man palīdzēja ieaugt mācītājas amatā. Apiešanos ar amatu un vadības uzdevumiem es vēl aizvien uztveru kā izaicinājumu, kamēr mācītājas amats un liturģija man ir ļoti pie sirds.
Dažādu paaudžu ordinēto sieviešu intervijas, kas Nīderlandē tika veiktas pirms dažiem gadiem, rāda, ka daudzas sievietes savu amatu piedzīvo savādāk nekā amata kolēģi vīrieši.
Dažas sievietes draudzēs tika uzņemtas ar atvērtām rokam, citas — ar neuzticību.
Dažas sievietes ļoti daudz ieguldīja, lai pārveidotu Baznīcas vadošās struktūras, citas pievērsās praktiskajai diakonijai un pastorālajam darbam.
Vadības uzdevumu zināšanas sievietes lielākoties ieguva sieviešu organizācijās.
Daudzu izvaicāto ordinēto sieviešu ideāls nav hierarhiska draudze, bet communio, kam raksturīgas savstarpējas attiecības, kurās ir vieta dažādām garīgām izpausmēm un kurām ir arī izstarojums uz ārpusi.
Kāda mācītāja raksturo savu sapni: "Es sapņoju par draudzi, kurā mēs esam ticības piedzīvojuma kopīgā meklējumu ceļā, ka Dievs ir klāt katram cilvēkam, kur katra un katrs nonāk pie savām tiesībām un kur dzimums, seksualitāte un sociālais stāvoklis nav noteicošais, es sapņoju par draudzi, kurā atspoguļojas Dieva sapnis par pasauli." Daudzas sievietes ir iedrošinātas iestāties par šo sapni savā amatā.
Daudzām izvaicātajām sievietēm bija un vēl joprojām ir grūtības ar Baznīcas struktūrām un ar vīriešu noteikto sapulču kultūru. Daudzu sieviešu pieredze bija un ir tāda, ka vīriešu runas uzklausa vairāk nekā sieviešu. Tāpēc dažas sievietes klusēja, atkāpās, vairs aktīvi nepiedalījās diskusijās vai vispār neapmeklēja draudzes padomes sēdes. Citas attīstīja stratēģiju, kā sapulču diskusijās atbalstīt sievietes. Sievietes, kuras protokolēja, protokolā ievērojami izcēla sieviešu teikto un rūpējās par to, lai sieviešu devums būtu pamanāms.
Arī pārsvarā caur vīriešu priekšstatiem veidotā liturģija un valoda daudzām mācītājām sagādāja grūtības. Bet bija arī mācītājas, kurām ar to bija mazāk grūtību un kuras piemērojās draudzēm. Beidzamajos gados tika strādāts pie dievkalpojuma kārtības jaunām liturģijām un inkluzīvas valodas. Sievietes dievkalpojumos ir vairākumā, tomēr viņām jācīnās, lai viņas ievērotu attiecībā uz valodu un priekšstatiem.

4. "Citādais amats" — vilšanas un cerības

Daudzās vietās protestantiskajā Holandē reformātu Baznīcās ordinētās sievietes nonāca draudzēs, kuru struktūras veidoja vīrieši ar izpratni par amatu, ko noteica autoritāte, disciplīna un morāles uzraudzība. Tur savu ceļu atrast nebija vienkārši, un arī šodien tas ir izaicinājums. Sievietes samazināja distanci starp amatu un draudzi. Sievietes mazāk runāja "no augšas uz leju", bet daudz vairāk par "vienlīdzīgu kopību" draudzē. Sievietēm vajadzēja atrast ceļu vīriešu Baznīcā bez vai arī ar nedaudzu sieviešu paraugiem. Tas deva sievietēm brīvību darīt savādāk nekā vīrieši, taču tas padarīja daudzas sievietes arī ļoti ievainojamas. Nākotnē sievietēm un vīriešiem būs ļoti svarīga jauna izpratne par mācītājām un jauns mācītāja amata funkciju apraksts.
Ne mazāk svarīgi ir un bija, ka sieviešu ordinācijai ir liela simboliska nozīme. Tā izskaidro, ka sievietes nav mazāk kā vīrieši aicinātas reprezentēt Kristu.
Jau ilgi pirms sieviešu ordinācijas ieviešanas sievietes bija aktīvas garīgā aprūpē, diakonijā un reliģijas mācības pasniegšanā, un draudzes vairs nespēja izprast, ka sievietes strādāja garīgā aprūpē, bet nedrīkstēja dalīt sakramentus.
Lai arī sieviešu pozīcija amatā ir nodrošināta Apvienotās protestantu Baznīcas kārtībā, Nīderlandē, tāpat kā visā pasaulē, pastāv harismātiskās kustības un bibliskais fundamentālisms, kurš ar konservatīviem priekšstatiem par sievietēm grib pagriezt atpakaļ to, ko sievietes šajos gados ir sasniegušas. Nīderlandes Protestantu baznīcā pastāv labējais atzarojums, kurš daļēji atšķēlās Baznīcas apvienošanās gadā — arī sieviešu ordinācijas jautājuma dēļ. Rūpes sagādā draudi slēgt Sieviešu un vienlīdzības nodaļu Rietumeiropā, kas gadiem ilgi strukturāli iestājās par taisnīgumu starp dzimumiem un atbalstīja sievietes amatā.
Kopsavilkumā vēlos teikt, ka, lai arī sievietes daudz ko ir mainījušas amata izpratnē Baznīcā un viņu amata praktiskajā darbībā, tas vēl nenozīmē, ka ir sasniegta pilnīga vienlīdzība. Daudz jāpateicas sieviešu izturībai un vīriešu aktīvajam solidārajam atbalstam ceļa uz sieviešu ordināciju. Tas ir process, kas norisinās luterāņu Baznīcās, Eiropas partnerbaznīcās un visā pasaulē un kas prasa modrību un solidaritāti, taču nes arī sevī cerību uz transformāciju.


No vācu valodas tulkojusi Jogita Mingina, Referāts publicēts
LU TF izdevumā Ceļš nr.57/2005


Izmantotā literatūra:
1. Bakema, Martine en Lies Sluis, red. Een ander ambt-25jaar vrouwen in het ambt der gereformeerde kerken in Nederland. Kok Kampen,1994.
2. Boendermaker, J.B. De vrouw in het ambt-lutheranisme in de lage landen 20 ste eeuw zusammengestellt. 2005.
3. Singh, Priscilla. WICAS update-presented at conference ofwomen bishopsl presidents with the ministry ofoversight 15-19 june 2005 in Geneva.
4. Probst, Enzner Brigitte. Pfarrerin lAls Frau in einem Mānnerberuf, Kohl-hammer, 1995.
Summary
Cornelia Venuaal-Hiibner,
Women's ordination in Europe using the Netherlands Protestant Church as an example
In the Netherlands in recent years three Churches — 1) the Rereformed Church, 2) the Reformed People's Church, and 3) the Lutheran Church — concluded a merger to create the Netherlands Protestant Church. At present women āre ordained in all three member churches. The road to women's ordination was in many ways similar in all three churches, būt there were also notable differences in the rights and restrictions given to women pastors. The relatively small Lutheran Church had already in its 1925-1926 Synod made the decisive vote for women's ordination, būt the two Reformed Churches voted positively in their 1967 and 1969 Synods.
Much of the discussions for and against women's ordination centered on interpretation of the Creation stories and Paul's letters. For a long time Paul's admonition in l Tini. 2 that "forbids women to rule over men" was a stumbling block. Tradi-tionally men had power over women. Dō women, if they become pastors, have the right to "rule" over men in their congrega-tions? What after all is the basie role of a pastor — is it to "rule" or to "serve"? Finallv all three Churches accepted Gal. 3: 28 as the basis for the equal worth of women and men.
The discussions involved theological-exegetical arguments, differing understanding of ministrv. anthropological and socio-cultural arguments, of which some examples āre given.
Having gained ordination, women continue to struggle in their work by trving to change the prevailing hierarchical church structures into a "communion" characterized by positive mu-tual relations, which allow for various kinds of spirituality. Work has begun to transform liturgies and to use more inclusive lan-guage to reflect that the fact that women represent the major-ity of churchgoers.
Although the ministry of women is assured in the United Protestant Church, in the Netherlands as elsewhere there āre char-ismatic movements and biblical fundamentālists, who with their conservative views want to turn around the gains that women have made in all these past years. In the Protestant Church there is a right wing group that split off in the year that the Churches merged because of the issue of women's ordination. In view of this, one can say that the road to women's ordination is a process which requires constant vigilance and solidarity.




      Atpakaļ