Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 17. jūlijs, 2018
Studentu pētījumi / Studentu pētījumi
 
85099

Sieviete un reliģija, teoloģija, baznīca
30.03.2018


      Jautājums par sievieti šodien nav atdalāms no teoloģijas, ētikas, hermeneitikas[1], sociālajiem pieņēmumiem vai attieksmi pret sievieti kā autoritāti, viņas raksturu, domām un darbību. Elizabete Klārka un Herberts Ričardsons savā grāmatā “Sieviete un reliģija” raksta, ka patriarhāts bija vienā vai otrā veidā visnospiedošākā un visdestruktīvākā manifestācija necilvēcībai cilvēces vēsturē. 1Moz 3 autors, aprakstot Jahves sodu Ievai par viņas grēku – nepakļaušanos Ādamam, ir devis ieganstu Dievu uzskatīt par patriarhāta piekritēju. Līdz ar sabiedrības struktūru izveidošanos tika piešķirti arī reliģiski simboli, tāpēc ir nepieciešama kristietības kritiska analīze. Sievietes emancipācija[2] pieprasa jaunu izpratni par Dievu[3], raksta autori.

      Šodien patriarhāts kā sabiedrības, reliģisko institūciju pārvaldīšanas un kontroles modelis ir neatbilstošs un novecojis, jo mūsdienu intelekts ir tam ticis pāri, tāpēc reliģiskās institūcijas, kuras piekopj šo modeli, ir kaitīgas un degradējošas ne tikai sievietei, bet arī visai cilvēces attīstībai. 

      Reliģija tiecas būt patriarhāla – vīriešu pārvaldīta, pēc Tēva parauga. Lielākās pasaules reliģijas radījuši vīrieši, un vīrieši tajās arī turpina dominēt. Reliģija radās ar sociālo sistēmu, kurās jau sākotnēji dominēja vīrieši. Jebkura budistu mūķene statusa ziņā atrodas zemāk par jebkuru jaunāko budistu mūku. Islāmā lūgšanu vienmēr vada vīrietis. Kristietībā dažās denominācijās ir sievietes bīskapes un mācītājas, bet tās arvien ir zem vīriešu augstākās autoritātes kontroles. Reliģiskās institūcijas lieliski atspoguļo esošo sabiedrības kontroles modeli, kurā vīrietis kontrolē jeb valda pār sievieti. Pastāv uzskats, ka sieviete jau no dabas ir garīgā ziņā nevienlīdzīga. Ir sievietes, kuras to pieņem, samierinās un uzskata, ka tā tam jābūt. Citas cīnās pret to, ieņemot vadošus reliģiskus amatus, lai tiktu sadzirdētas. Bet fakti pierāda, ka lielākoties vīrieši ir tie, kas diktē, ko sieviete drīkst un ko nedrīkst darīt reliģiskajās institūcijās. Nerunājot par to, kā tiek uztvertas sievietes ar citu ādas krāsu: uzreiz tās klasificējot pēc izcelšanās, piederības sociālajam slānim un kultūrai, piemēram, uzskats, ka sieviete, kurai ir tumša ādas krāsa un kura nāk no mazāk attīstītas valsts, nevar pateikt neko prātīgu salīdzinājumā ar vīrieti, kas ir ar gaišu ādas krāsu un nāk no augsti attīstītas valsts.[4]


[1] Hermeneitika pievēršas saprašanas būtībai, interpretējamam objektam tā vēsturiskā, sociālā kultūras kontekstā. Tā uzsver vēsturiskās tradīcijas nozīmi mūsdienu kultūrā.  Tradicionālā hermeneitika saistīta ar rakstīta teksta interpretāciju, īpaši literatūras, reliģijas un jurisprudences jomā. Laimdota Velde. Hermeneitiskā teorija. Informācijas un bibliotēkzinātnes nodaļa, SZF, LU, Rīga, Latvija [skatīts 28.10.2017.]. Pieejams tiešsaistē: doingresearch.pbworks.com/f/Velde.doc

[2] Atsvabināšana no pakļautības, atkarības vai aizbildniecības. Sieviešu emancipācijas kustībaCīnīties par emancipāciju. Vārdnīca.lv. [skatīts 28.10.2017.]. Pieejams tiešsaistē: https://www.vardnica.lv/svesvardu–vardnica/e/emancipacija

[3] Elizabeth Clark and Richardson Herbert, Women and Religion, A feminist Sourcebook of Christian Thought, (USA, New York: Harper&Row, 1977), preface.

[4] Mary Pat Fisher, Women in Religion (Upper Saddle River.New Jersy: Person Longman, 2007), p. 13.

 

SIEVIETE UN RELIĢIJA

Temats par sievieti pasaules reliģijās ir bezgalīgi plašs, fascinējošs un reizē sarežģīts un pilns ievērības cienīgu personību. Reliģijas nav izolēti, vienoti caurumi; tās atšķiras cita no citas ne tikai ārēji, bet arī iekšēji – cauri laikiem, vietām un funkcijām.[1]

      Sieviete Rietumu reliģijas tradīcijā, kas ir nepārprotami patriarhāla un var būt gan attīstīta, gan nevēlami graujoša. Agrīnā sievietes identificēšana tikai ar fiziskā ķermeņa funkcijām un vīrieša kā garīguma simbola pacelšana tai pāri ir pretrunā ar kristietības dziļāko jēgu, trūka sievišķā Dieva attēla un uzsvara. Šo uzsvaru lika uz vīrišķo mesiju, kas tika vēlāk koriģēts ar modernajām reliģiskajām kustībām, kuras ne tikai iedomājās Dievu kā sievišķo, bet arī atzina sieviešu reliģisko līderību, ieskaitot sievišķo mesiju.[2] Tālākais laiks ienes vairāk paskaidrojumu par sievietes vietu reliģijā, bet tas notiek ļoti lēni un saasināti. Arvien pastāv jautājums: vai vispār matriarhāts[3] jebkad ir pastāvējis, vai sieviete jebkad ir valdījusi pār vīrieti? Pārliecinošu pierādījumu par matriarhāta eksistenci nav, tāpēc uz viedokli par sievietes vietu sabiedrībā mēs varam skatīties tikai caur agrīno literātu patriarhālo vērtību skalu. Matriarhāta idejas savu popularitāti ieguva līdz ar XIX gs. beigu un XX gs. sākuma antropologiem, sociālajiem evolucionistiem un feministu teorijām.[4]

            Teoloģijā vīrišķais jēdziens pirmo reizi tika pakļauts analīzei galvenokārt feminisma teoloģijas ietekmē. Agrīnais feminisms pamatoti izgaismoja tādus aspektus kā seksisms[5] un patriarhija, saskatot vīrieša/vīrišķo problēmu lielākoties kā varas, dominēšanas un vardarbības problēmu.[6] Tikai pakāpeniski kristietībā nostiprinājās pārliecība, ka Dievs nav vīrietis un nav arī sieviete. Dievam nepiemīt dzimums, bet viņā ir gan sievišķais, gan vīrišķais aspekts. Teoloģiski Dievu var saukt gan par tēvu, gan par māti,[7] tas ir, pēc izvēles, kas labāk priekš katra raksturo visaptverošo mīlestību.


[1] Mary Pat Fisher, Women in Religion, preface.

[2] Ibid., 1.

[3] Matriarhāts (no sengr. μήτηρ, μάτηρ, māter – "māte" un ἀρχή, arch頖 "vara”, ginekokrātija (no sengr. γυναικοκρατία, angl. gynecocracy) jeb mātes ģints laikmets. Matriarhātu raksturo sievietes dominējošā loma sabiedrībā. Pastāvot grupu laulībai, droši zināma bijusi tikai māte. Sieviešu rokās bijusi visa ģints saimnieciskā un sociālā dzīve. Tikai attīstoties lopkopībai, sievietes loma pamazām mazinājusies un dominēt sākuši vīrieši (t. s. patriarhāts). Teorijas piekritēji uzskatīja, ka matriarhāts bijis sastopams "visām tautām bez izņēmuma". [skatīts 8.11.2017.]. Pieejams tiešsaistē: http://vesture.eu/index.php/Matriarh%C4%81ts

[4] Wiki Dot, antropoloģijas termini latviešu valodā –M, [skatīts 8.11.2017.]. Pieejams tiešsaistē: http://antropologubiedriba.wikidot.com/antropologijas–termini–latviesu–valoda–m

[5] Izcelsme – angļu sexism, pēc analoģijas ar racism ‘rasisms’. Attieksme, kas veicina sociālo lomu stereotipizāciju atbilstoši cilvēka dzimumam. Uzskats, ka paša dzimums ir pārāks par otra dzimumu. Dzimumdiskriminācija. Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca, Seksisms, Apgāds “Jumava”, 1999; Tilde, 2009 [skatīts 8.11.2017.]. Pieejams tiešsaistē:  https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1107&q=seksisms&id=1004589&g=1

[6] Mann Siegfried R. Dunde. In: Theologische Realenzyklopädie 22 (1992), p. 51–56.

[7] Juris Rubenis. Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss (Rīga: Zvaigzne ABC, 2016), 111. lpp.

 

SIEVIETE UN TEOLOĢIJA          

Tradicionālajā jūdu ticībā sievietes uzskatīja par otrās šķiras cilvēkiem. Īpaši tas attiecas uz reliģisko dzīvi, kur viņas tika nobīdītas malā, piemēram, Jeruzālemes templī, kur viņas nedrīkstēja ieiet tālāk par sieviešu pagalmu. Sievietēm nebija atļauts pieskarties Bībelei, lai to nepadarītu nešķīstu, kā arī viena no vīriešu ikdienas lūgšanām bija pateicība Dievam par to, ka neesi piedzimis par sievieti. Ārpus mājas jūdu rabīns pat nesarunājas ar savu sievu. Tomēr pretstatā tam Jēzus Kristus uzskatīja sievietes par līdzvērtīgām vīriešiem[1], piemēram, Jņ 4:5, kur Jēzus sāk sarunu ar kādu vietējo sievieti, kamēr mācekļi aizgājuši uz pilsētu pēc pārtikas, un saruna ievirzās no ikdienas dzīves jautājumiem līdz teoloģiskajam pestīšanas jautājumam. Šāda rīcība ir asā pretrunā ar tā laika situāciju. Kristietība, kas māca, ka mēs visi esam viens Jēzū Kristū, darīja iespējamu asociāciju starp vīrieti un sievieti, jo tā laika jūdaisms to uzskatīja par nepiemērotu.[2]

            Ebreju kopienas Bībeles laikā ir fiksētas kā patriarhālas. Privātajā dzīvē ar vārdu “patriarhāls” parasti saprot, ka īstie cilvēki ir vīrieši, turpretī sievietes atrodas vienu pakāpi zemāk vai vispār netiek uzskatītas par personām – tām nav publiskas identitātes. Vīrieši izdod likumus, ievieš vērtības un kontrolē to dzīvi, kas viņiem ir pakļauta – ne tikai sieviešu, bet arī bērnu un no valdošās grupas izslēgto vīriešu dzīvi. Sievietes iespējas aprobežojas ar mājsaimniecību,[3] kas seno laiku izpratnē bija daudz plašāka nekā moderno Rietumu izpratne par mājsaimniecību. Draudzība starp sievieti un vīrieti bija neiespējama, tāpat sievietes nevarēja iegūt līdzvērtīgu izglītību, viņām vajadzēja samierināties ar cita veida apmācību.

            Liela uzmanība tika pievērsta tam, ko sieviete dara ar savu ķermeni, kad izmanto savu prātu, jo sievietes seksualitāte tika uztverta kā bīstama, tāda, kuru nepieciešams kontrolēt un ierobežot. Priekšstats par sievieti kā kārdinātāju, kas pavedina nevainīgu vīrieti uz seksuālām pārmērībām, bija valdošais uzskats patriarhātā.[4] Ebreju tekstos varam lasīt, ka sievietes tika izslēgtas no reliģiskās vadības pozīcijas un no kulta funkcijas, tāpat menstruāciju laiks un bērna dzimšana sievieti padarīja nešķīstu. Sievietes tika izslēgtas no varas un ietekmes sfērām, viņas tika degradētas, bet pretēji tam tika paaugstināta sievietes seksuālā, mātes un mājsaimnieces vērtība.[5] Garīga vienlīdzība dzimumiem, savstarpējas rūpes vienam par otru vēlāk kristietības attīstībā nozīmēja, ka draudzība starp vīrieti un sievieti tagad ir iedomājama jeb pilnīgi normāla parādība. Agrīnā kristietības ēra ir liecība par vīrieša un sievietes savstarpēji nesaistītu līdzāspastāvēšanu. IV gs. baznīcas tēva Hieronima Eusebija rakstu liecības vēsta, ka viņš esot pulcinājis ap sevi sievietes un skaidrojis rakstus, ka arī mācījis ivritu.[6] JD apliecina, ka sievietes sludinātājas un diakones bija ieguvušas zināšanas un izglītību agrīnajā kristietībā, savukārt III un IV gs. Austrumu kristietībā sievietes tika ordinētas ar roku uzlikšanu un tam bija sakramentāls raksturs.[7]

            Baznīctēvu rakstos ir tendence vilkt paralēli starp gnosticismu kā herēzi un sievieti kā herēzes iemiesojumu. Viņi raksta, ka sieviete ir zemāks radījums, jo tā rakstīts Bībelē (1Moz 1 Kor, 1Tim). Piemēram, Tertuliāns uzskatīja, ka sieviete ir nekad neizsīkstošs grēka avots, Irenejam likās, ka pirmās sievietes dēļ visa radība ir nolemta nāvei, Augustīns uzskatīja, ka sieviete ir atbildīga par iedzimto grēku un viņa ir zemāks radījums nekā vīrietis, savukārt Zeltamute domāja, ka sieviete nemaz nav radīta pēc Dieva līdzības, un Origens bija pret to, ka sievietes pravieto.[8] Sievietei senajā pasaulē mājsaimniecība bija vienīgais nodarbošanās jeb karjeras veids. Laulība labi parādīja sievietes pakļaušanos un beztiesību – principa “Muti ciet!” ievērošanu, jo vīrietis ģimenē bija tas, kurš noteica un regulēja grūtniecību skaitu, kontracepciju, abortus. Šķīsts dzīvesveids un celibāta pieņemšana bija vienīgā iespēja, kā nepakļauties vīrietim, un tas sievietei deva iespēju vēl vienai karjerai dzīvē – mūķenes karjerai. Ar to sievietes neaizbēga tikai no vīrieša dominēšanas un daudzo bērnu radīšanas, bet viņām parādījās iespēja uz pašizaugsmi, piedzīvojot bagātāku garīgo dzīvi.[9] Ja sievietes emancipācija ir saistīta ar iespēju paplašināšanu, tad šis ir būtisks aspekts.

            Agrīnajos viduslaikos patriarhāta ērā sievietes celibāta princips tika formāli īstenots institūcijās (monasticisms), proti, sieviete savu vēlmi dzīvot celibātā varēja īstenot institucionāli. Kopš IX gs. sievietes sāka pulcēties klosteros. Sievietes, kuras izvēlējās mūķenes lomu, bija māsu radniecības saišu aizsācējas (sisterhood). Šis vārds vēlāk tika sekularizēts un uzskatīts par mūsdienīgu feminisma izpausmi. Izveidotie viduslaiku klosteri, kas turpināja attīstīties, kristiešu sabiedrībā bieži kļuva par ietekmīgu spēku. Otrs solis prom no klasiskā patriarhāta sākās viduslaikos un turpinājās puritāņu ērā. Šajā laikā augsti tika cildināta ideja par romantisku mīlestību. Erotiskie ideāli no grieķu homoseksualitātes pārfokusējās uz heteroseksuālām attiecībām. Tālaika romantiķi savos mīlestības dzejoļos sievietes aprakstīja kā tikumības nesējas, kas kalpo kā vīriešu drosmes un kaujas iedvesmotājas. Izsmalcinātās mīlestības fenomens vilka paralēles ar citu zīmīgu kulta attīstību, un tas ir Marijas kults.[10]

            Zīmīgs ir erotiskais misticisms viduslaiku piētismā kā Dieva dedzīgā mīlestība uz Līgavu – ar to domājot kristiešu kopienu. Attiecības starp transcendento Radītāju un mirstīgo radību, jēdzieni atvasināti no mīlestības dzejoļu virknes, kas uzskatāmi par erotisko dzeju Sālamana Augstajā dziesmā. Tādā veidā kristiešu kopienas un arī vīrieši individuāli sevi var likt Līgavas lomā. Pastāvēja arī uzskats, ka sievieti uztvēra kā Dieva glāstošo mīlestību, kas liecina par feminizācijas pietāti (dievbijību).[11]

            Laulības koncepta maiņas dēļ sievietei pārmaiņas sociālajā dzīvē ienesa protestantu reformācija. Luters laulību saprata kā partnerattiecības, kurās pāris brīvi ieiet savas dzīves bagātināšanā, kas attiecas arī uz bērnu radīšanu un seksuālo ekspresiju. Lutera teorija bija, ka katrai kristietei, neskatoties uz to, vai tā ir zemkope vai mājsaimniece, piemīt aicinājums jeb laiks, kurā viņa var pierādīt savu kristīgo vērtību, ka viņas dzīvei ir tieši tāda pati svēta nozīme kā katoļu mūķenes dzīvei.[12]

            Trešais solis tālāk no klasiskā patriarhāta bija impulss no spirituālisma un sociālā perfekcionisma, kas radās laikā starp VII un XIX gs. Augsta individualitātes izjūta noveda pie iesaistīšanās sektās, kuras izveidojās šajā laikā; tās bija īpaši labvēlīgas sievietēm, jo izaicināja uz tādām aktivitātēm, kuras agrīnajā kristietībā nebija iespējamas. Šīs sektas veicināja uzskatu, ka sievietes kā gara nēsātājas ir līdzvērtīgas vīriešiem un ir saucams par reliģijas vadītājām, ka tradicionālā sieviešu loma un attiecības laulībā jāaizstāj ar Dieva dotu vienlīdzību starp dzimumiem. Un pēdējais virzības posms, kas ienesa dzimumu vienlīdzību, ir androgēna cilvēka ideja – vīrišķā un sievišķā apvienojums. Arī hellēnismā cirkulēja mīts par pirmatnējo cilvēku androgēnu, kas tika plaši izmantots radīšanas stāsta tradicionālajās jūdu interpretācijās, savukārt grieķu medicīniskajā literatūrā sievietes bija vienkārši ‘apvērsti’ vīrieši.[13]

      Koncepts par androgēnu cilvēku tika apstiprināts franču romantisma laikmetā un atdzīvināts XX gs. ar svaigu skatījumu kā mūsdienu feminisms.[14] Vēl XIX gs. parādījās kustības, kas krietni paplašināja sociālo brīvību sievietēm un padarīja iespējamu sieviešu piedalīšanos vēlēšanās un izglītošanos – parādījās pirmās sievietes juristes, zinātnieces, ārstes un ministres, kuras saņēma tādu pašu intelektuālo apmācību kā vīrieši. Feministes bija tās, kuras iestājās par aicinājumu Bībeles tekstus kristiešiem pārskatīt ar jaunu, svaigu skatījumu. Kā arī zīmīgs notikums bija XIX gs. otrā pusē, kad kontracepcija piedzīvoja savu lielāko izrāvienu, tas pirmo reizi pasaules vēsturē deva iespēju sievietei regulēt savu bērnu skaitu.[15]


[1] Egīls Grīslis. Sievietes un Pirmkristīgā baznīca. Gadagrāmata 1993. gadam, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, LELB konsistorijas un LELBĀL baznīcas virsvaldes kopīgais izdevums.

[2] Elizabeth Clark and Richardson Herbert, Women and Religion, A feminist Sourcebook of Christian Thought, (USA, New York: Harper&Row, 1977), p. 5.

[3] Elizabeth Clark and Richardson Herbert, p. 3.  

[4] Ibid., 3.

[5] Ibid., 5.

[6] Ibid., 6.

[7] John Wijngaards, The Ordination of Women in the Catholic Church, Unmasking a Cuckoo’s Egg Tradition, (NewYork:Continuum, 2001), p. 26.

[8] J. Kevin Coyle, “The Fathers on Women and Women’s Ordination” in Studies in Early Christianity, Vol. XIV, Women in Early Christianity, ed. David M. Scholer (New York & London: Garland Publishing, Inc., 1993), p. 43–45.

[9] Elizabeth Clark and Richardson Herbert, Women and Religion, A feminist Sourcebook of Christian Thought, (USA, New York: Harper&Row, 1977), p. 8.

[10] Ibid., 8.

[11] Ibid., 9.

[12] Ibid., 10.

[13] Mozus Majordomo Marians, no angļu val. tulk. Anta Filipsone, Vīrišķības konstruēšana antīkajā periodā un agrīnajā kristietībā, LUTF teoloģisks un kultūrvēsturisks izdevums, Nr.58 Ceļš, (Rīga; LU Akadēmiskais apgāds, 2008), 33.

[14] Ibid., 11.

[15] Ibid., 12.

SIEVIETE UN BAZNĪCA

      Kontrole un ierobežošana sievietes garīguma izpausmei un dalībai kopienā ir pastāvējusi vienmēr.  Lielākoties sievietes vienmēr ir tikušas izslēgtas no autoritatīvām lomām, lai gan dažās reliģijās sieviete var pildīt šādu lomu. Pasaulē varam redzēt, ka sievietes parasti uzkopj svētās vietas, iededz rituālu sveces, gatavo mielastus, apkalpo cilvēkus ikdienas mesās, māca bērnus un apmeklē svētnīcu, lai lūgtu par savu ģimeni. Sievietes var būt arī sekretāres un biroja menedžeres reliģisko kopienu namos, bet tām parasti neļauj apmācīt vai vadīt kopienas rituālus. Sievietēm atļauts piekopt reliģiskos rituālus mājās, kur viņu autoritāte ir neapšaubāma, tomēr mājas rituālus sabiedrībā uzskata par mazāk nozīmīgiem nekā baznīcā, kur vadītājs ir reliģiska autoritāte.[1] Kristiešu sieviešu loma institucionālajās baznīcās ir komplicēta. Pareizticīgo baznīca un Romas Katoļu baznīca sievietes neordinē, sievietēm ir iespēja kļūt par mūķenēm, ziedojumu vācējām, saņemt medicīniska rakstura izglītību, dzīvot lūgšanās un padevībā. Tomēr daudzās katoļu baznīcās situācija mainās, arvien retāk vīrieši gatavojas priestera amatam un arvien biežāk parādās pastorāla darba veicējas sievietes, kuras veic līdz šim priestera pildīto funkciju. Kā zināms, lielākā daļa protestantu denominācijas patlaban atzīst sieviešu pilna laika kalpošanu, kā arī sievietei ir iespēja kļūt par arhibīskapi. Protestantu semināru programmās trešdaļa vai pat puse studentu pašlaik ir sievietes. Ir sievietes, kuras pieticīgākā veidā kalpo un māca bērnus Bībeles klasēs, palīdz sociālajā darbā un labdarības darbā baznīcās.[2]

            Iniciatīva, kas ieveda sievieti kalpošanā, datējama ar 1666. g., kad Mārgareta Eskjū Fella Foksa ar kvēkeru (Quakers) kustību iestājās par sievietes garīgo vienlīdzību un līdzdalību kalpošanā par to, ka Svētais Gars vienlīdz ir apveltījis ar attiecīgām spējām gan vīrieti, gan sievieti pravietiskai kalpošanai. XIX gs. beigās kristiešu misionāres sabiedrībā izplatīja evaņģēliju gan dzimtenē, gan ārzemēs un cīnījās par balsstiesībām visā Ziemeļamerikā, kā arī dažas sievietes atsevišķās denominācijās izcīnīja tiesības uz apmācību kalpošanai. Protestantu sieviešu kalpošana realitātē sāka izplatīties XIX gs. 70. gados, liekot akcentu uz kontekstuālām, vēsturiskām un literārām Bībeles studijām, arī feministu hermeneitiku, kas palīdzēja nostiprināt sievietes nozīmību Bībelē un pamatoja protestantu principus visu ticīgo priesterībai.[3]


[1] Mary Pat Fisher, Women in Religion (Upper Saddle River. New Jersey: Person Longman, 2007), p. 13–14.

[2] Mary Pat Fisher, Women in Religion, p. 210.

[3] Ibid., 211.

Secinājumi

            Lai arī patriarhāts nesis lielu postu un gandrīz vienmēr šis jēdziens lietots nicinošā nozīmē, nebūtu pareizi to uztvert tik viennozīmīgi. K. Vilbers uzsver, ka vīrieši un sievietes kopīgi radīja savas sadzīves formas. Patriarhāts izveidojies par sadzīves uzbūves formu, kas palīdzējis izdzīvot. Patlaban šāda forma vairs nav nepieciešama, jo esam sākuši veidot citu formu, kurā pastāv vīrieša un sievietes vienlīdzība.[1] Patriarhāta problēma ir saistīta ar to, ka šis uzskats ir ļoti noturīgs un tik dziļi iesakņojies, jo tam ir gara vēsture un tāpēc tas tiek postulēts kā kaut kas dievišķs, kā Dieva iecelta pārvaldīšana. Juris Rubenis saka:

            “Mums nav nepieciešama dzimumu vienādošana, bet līdzsvarošana.”[2]

            Visi darbā minētie aspekti veicināja mūsdienu sievietes statusu, kad sieviete var izvēlēties gan partneri savām seksuālajām attiecībām, gan to, cik bieži tajās iesaistīties, gan to, vai un cik daudz bērnus radīt, viņa var izvēlēties profesiju un būt garīgi vienlīdzīga ar vīrieti. Sekulārā sabiedrība ir daudz progresīvāka šajos jautājumos nekā valdošās baznīcas, kas nes līdzi agrīnos stereotipus un aizspriedumus. Vēl joprojām tūkstošiem sieviešu no mazotnes visā pasaulē saskaras ar diskrimināciju un vardarbību savā dzīvē, kas liecina par patriarhāta ietekmi un sekām. Tomēr jāatceras, ka tādas iespējas kā sievietei mūsdienās līdz šim vēl pasaules vēsturē nekad nav bijušas. Arī Latvijā netrūkst vīriešu, kas aizstāv patriarhāta ideju, kā, piemēram, Viesturs Rudzītis, kurš intervijā saka:

            “Cilvēktiesības un sieviešu tiesības ir mazāk svarīgas kā nācijas un bērnu tiesības. Tur, kur vīrietis un sieviete ir kopā, ir stress. Nenormāls stress! Laime ir tikai medusmēnesī. Visu pārējo laiku ir jādomā, kā šo dzimumu naidu, šo stresu, kas ir starp vīrieti un sievieti, samazināt.”[3]

            Sievietēm, kuras izvēlējušās pārstāvēt baznīcu, kalpojot vadošā amatā, bieži nākas saskarties ar patriarhāta institucionālo struktūru stereotipiem. Draudzes parasti ir tās, kas dod priekšroku tradicionālam ģimenes modelim, un šo uzskatu dēļ sievietēm ir grūti nodrošināt sev pilna laika kalpošanu. Mācītājām sievietēm bieži vien atalgojums ir mazāks nekā mācītājiem vīriešiem; protams, šī algu nevienlīdzības tendence novērojama arī citās profesijās. Ir gadsimtiem garš, sāpīgs un lēni noiets ceļš sievietes vietas meklējumos reliģijā, teoloģijā, baznīcā un sabiedrībā kopumā. Bet tikpat garš ceļš vēl priekšā, jo tas, kas notiek tagad, ir labs iesākums tam, uz ko cilvēka inteliģence ir spējīga attīstīties, lai lauztu rāmjus, un paskatīties uz sievieti ar mūsdienu acīm modernajā pasaulē, vairs nebalstoties uz novecojušām sistēmām, modeļiem un notikumiem.


[1] Juris Rubenis. Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecība. Sekss. (Rīga: Zvaigzne ABC, 2016), 103. lpp.

[2] Ibid., 103.

[3] Viesturs Rudzītis.  Kas sagājis šķērsām Latvijas vīriešu un sieviešu attiecībās. “Kas Jauns”, Nr. 44 (615) 31. oktobris–6. novembris, 2017, 24–25. 

 

IZMANTOTIE AVOTI

1.      Clark, Elizabeth and Richardson, Herbert. Women and Religion. A feminist Sourcebook of Christian Thought. USA. New York: Harper&Row. 1977.

2.      Coyle, J. Kevin Coyle. “The Fathers on Women and Women’s Ordination” in Studies in Early Christianity. Vol. XIV. Women in Early Christianity. ed. David M. Scholer. New York & London: Garland Publishing. Inc. 1993.

3.      Dunde, Siegfried R. Mann. In: Theologische Realenzyklopädie 22. 1992.

4.      Fisher, Pat. Mary. Women in Religion. Upper Saddle River. New Jersy: Person Longman. 2007.

5.      France, R. T. Women in the Church’s Ministry. A test – case for the biblical interpretation. USA. Michigan: Grand Rapids. 1995.

6.      Grīslis, Egīls. Sievietes un Pirmkristīgā baznīca, Gadagrāmata 1993. gadam, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, LELB konsistorijas un LELBĀL baznīcas virsvaldes kopīgais izdevums.

7.  7.     Marians, Mozus Majordoms. No angļu val., tulk. Anta Filipsone. Vīrišķības konstruēšana antīkajā periodā un agrīnajā kristietībā. LUTF teoloģisks un kulturvēsturisks izdevums, Nr. 58 Ceļš. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2008.

8.      Rubenis, Juris. Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss. Rīga: Zvaigzne ABC. 2016.

9.  9.    Rudzītis, Viesturs. Kas sagājis šķērsām Latvijas vīriešu un sieviešu attiecībās. Žurnāls “Kas Jauns”. Nr. 44 (615) 31. oktobris – 6. novembris. 2017.

10.10. Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca. Seksisms. Apgāds “Jumava”. 1999; Tilde. 2009. [skatīts 8.11.2017.]. Pieejams tiešsaistē: https://www.letonika.lv.

11. Vēsture.eu. Matriarhāts. [skatīts 8.11.2017.]. Pieejams tiešsaistē: http://vesture.eu

12. Vārdnīca.lv. [skatīts 28.10.2017.]. Pieejams tiešsaistē: https://www.vardnica.lv

13.13. Velde, Laimdota. Hermeneitiskā teorija, Informācijas un bibliotēkzinātnes nodaļa. SZF. LU. Rīga. Latvija [skatīts 28.10.2017.]. Pieejams tiešsaistē: doingresearch.pbworks.com

14.14. Wijngaards, John. The Ordination of Women in the Catholic Church. Unmasking a Cuckoo’s Egg Traditio. NewYork:Continuum, 2001.

15.15. Wiki dot. [skatīts 8.11.2017.]. Pieejams tiešsaistē: http://antropologubiedriba.wikidot.com

16. Witherington III, Ben. Women in the Earliest Churches. Great Britain: Cambridge University Press, 1988. 




      Atpakaļ