Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
pirmdiena, 28. maijs, 2018
Studentu pētījumi / Studentu pētījumi
 
85106

Fundamentālims protestantismā (ASV kontekstā un vispārīgi)
30.03.2018


Protestantiskais fundamentālisms ASV

Jēdziens

“Fundamentālisms” ir bieži apstrīdēts jēdziens, un ar to pašu vārdu tiek apzīmēti ļoti dažādi fenomeni (piem., karojošā organizācija Hesbollah un pacifistiskā amišu kopiena (Amisch))[1].

Vārds “fundamentālisms” mūsdienās tiek lietots saistībā ar atšķirīgiem fenomeniem, taču pirmo reizi tas parādījās 20. gs. sākumā angliski runājošajā pasaules daļā saistībā ar konkrētu rakstu sēriju “Pamati. Liecība par patiesību” (The Fundamentals. A Testimony to the Truth) (ASV 1910.–1915. g.)[2]. Tas tika minēts 1920. g. baptistu avīzē “Sargkareivja Pārbaudītājs” (Watchman Examiner), kur K. Līlo (LeeLaw)[3] centās apzīmēt konservatīvo kustību amerikāņu protestantismā, kuras nostāja bija parādīta šajā brošūru sērijā[4].

Īsi pēc tam šo rakstu izdevēji nodibināja Pasaules kristiešu pamatu asociāciju (1919. g.), un līdz ar to jēdziens “fundamentālisms” no sākuma tika saistīts ar šā veida Amerikas protestantisko kristietību[5].

Tas gan mazāk ticis lietots reliģiski teoloģiskā sakarībā, bet gan lai apzīmētu sociālo kustību (īpaši – pēc Pirmā pasaules kara), kas pazīstama Aizlieguma likumdošanas sakarā. Tās lielākais sasniegums bija Darvina evolūcijas teorijas mācīšanas aizliegšana skolās daudzos ASV štatos.[6]

Vārdam “fundamentālisms” mūsdienās bieži vien ir negatīva pieskaņa, taču sākotnēji tas bija pašapzīmējums ar pozitīvu nozīmi (“Pamati”).

 No Amerikas protestantiskā konteksta šis jēdziens tika pārnests arī uz citiem, līdzīgiem fenomeniem citu kultūru un vēsturiskos kontekstos (piem., uz islāmu)[7].

Zinātniskajā literatūrā paralēli terminam “fundamentālisms” rodams “integrisms” vai “integrālisms” – atsaucoties uz katoļu fundamentālisma variantu – antimodernistisko kustību katoļu baznīcā 19./20. gs. mijā[8], kas daudzos punktos saskan ar ASV protestantisko fundamentālismu (izņemot “hierokrātiskās varas intereses”)[9].

Vēlāk jēdziens “fundamentālisms” ir ticis lietots: 

1)       politikas jomā (īpaši, runājot par Zaļo partiju jeb alternatīvo zaļo kustību, arī marksismu)[10] – domāšanas formām, politikas konceptiem un izturēšanās veidiem, kas uzskatāmi par “civilizācijas kritiskām pozīcijām Rietumu industriālajā sabiedrībā”[11];

2)       runājot par reliģiski politisko “islāmismu” Irānā 70. gados (Khomeni), vēlāk arī citur, ko iezīmēja svēto tekstu absolūtās patiesības un to noteicošās lomas uzsvēršana visās dzīves sfērās un reliģijas un politikas apvienošana (reliģiskajiem likumiem un noteikumiem nosakot politisko likumdošanu un sabiedrisko dzīvi)[12];

3)       reliģiskajā jomā, apzīmējot antimodernās vai konservatīvās plūsmas dažādās reliģijās[13];

4)       kritiskie racionālisti (H. Alberts, K. Popers) 60. gados šo vārdu lietoja pret tiem, kas uzskatīja, ka “katrā izpētes jomā drīkst būt tikai viena patiesa teorija, kura neapstrīdami jāpierāda” (īpaši pret loģisko pozitīvismu)[14].

 

Protestantiskais fundamentālisms ASV

Rašanās, tā faktori

Jāpiezīmē, ka fundamentālisms kā vēsturiska kustība eksistēja jau pirms šā jēdziena rašanās. Kā to norāda E. Geldbahs, tā veidojās vairākās protestantiskajās konfesijās pēc pilsoņu kara (1861.–1865. g.) radītās krīzes un “nav identificējama ne ar vienu baznīcu, bet ir vērojama kā koalīcija jeb apvienošanās ar noteiktu nolūku (Zweckverband[15]. Fundamentālistisks domāšanas veids, gan bez šā nosaukuma, bet ar šīs kustības iezīmēm, ir pastāvējis arī agrāk.

Agrīnais fundamentālisms veidojās ASV austrumpiekrastes pilsētās (un nevis laukos kā pretstats pilsētu apgaismības domāšanai pret lauku tradicionālismu). Tam būtībā bija izziņas teorijas funkcija, uzsverot Bībeles faktiskumu (a store house of facts), tās autoritāti un zinātnisko pareizību.[16]

Tā laika Amerikas protestanti sastapās ar divu veidu izaicinājumiem: nepieciešamību atbildēt pasliktinātajai morālajai situācijai, no vienas puses, un no modernisma izrietošajai reliģijas modernizācijai (plurālisms, liberālā teoloģija), no otras puses.[17] Fundamentālisms bija “reliģiska kustība, kas centās identificēt visu to un pretoties visam tam, kas draudēja gāzt vecā veida evaņģēlija ticību”[18].

Fundamentālisma kā tradicionālistisko protestantu reliģiski teoloģiskas kustības organizēšanās un mobilizācijas iemesli bija trīs paralēli, vairākas ticības pārliecības apšauboši, procesi:

  1. Pasaules uztveres maiņa darvinisma un Nīčes pasaules relatīvisma iespaidā.
  2. Vēsturiski filoloģiskā Bībeles kritika.
  3. Kristīgās vēsts sociālās dimensijas un sociālo reformu nepieciešamības uzsvēršana. (Sociālais evaņģēlijs (Social Gospel) kā reakcija uz sociālām problēmām industrializācijas un urbanizācijas rezultātā)[19].

 

1.      Modernisms. Evolūcijas teorija. Liberālā teoloģija

Darvinisms apgāza līdz tam laikam pastāvējušo priekšstatu par pasauli. Tas nolika Bībeles radīšanas stāstu un ar to burtisko Bībeles interpretāciju zem jautājuma zīmes (sociāldarvinisms pat attaisnoja nabadzību, izmantošanu). Veidojās ateistiskās ideoloģijas[20].

19. gs. 70. gados lielākā Amerikas zinātnieku daļa bija pieņēmusi Darvina evolūcijas teoriju. (Tā tika ātri pieņemta, jo saskanēja ar amerikāņu valdošajām progresa un attīstības idejām.) Taču evolūcijas bioloģija izrādījās izaicinājums bibliskajai reliģijai: “Izglītotas personas bija spiestas atzīt, ka 1. Mozus (un līdz ar to jebkurš Bībeles teksts) nesatur [pareizu] faktuālu informāciju”[21]. Tas radīja pretrunas un nesaskaņas izjūtu starp divu uzskatu pretendēšanu uz “patiesības tiesībām ne tikai attiecībā uz informāciju par dzīvības sākumiem, bet arī starp zinātnes un bibliskās reliģijas spriešanas metodēm”. Daudzi tā rezultātā atzina, ka zinātniskā metode ir uzticamāka pieeja faktuālām zināšanām, turpinot atzīt Bībeles kā morālas instrukcijas un garīgas pamācības avota vērtību[22].                 

Aizstāvot Bībeles nekļūdīgumu, fundamentālisti cīnījās pret darvinismu un izveidoja kreacionismu (sk. nodaļu “Kreacionisms”)[23].

 

Protestantu vidū notika asi strīdi par Bībeles vēsturisko un filoloģisko kritiku. Daļa teologu ņēma vērā jaunos zinātnes atklājumus un standartus, citi palika pie tradicionālās domāšanas un izpratnes[24].

Starp 1880. un 1925. g. liberālā protestantisma kulturālā ietekme sasniedza savu kulmināciju. Strauji attīstoties dabas un sociālajām zinātnēm, tas “gatavojās ieiet progresīvistu laikmetā, kur saprāts un ticība apvienotos”, saredzot “Dieva providenciālo Garu darbojamies kulturālajā progresā visapkārt”. Tam pretējā reakcija bija fundamentālisms. Nostājoties pret vispārējo “zinātnisko noskaņojumu, tie cīnījās par Bībeles tekstu nekļūdīgumu”[25] un par nepieciešamību “nošķirties no trakojošajām apostāzēm sekulārajā kultūrā un tā vietā palikt uzticīgiem bibliskās ticības pamatiem / fundamentiem”[26].

19. gs. divās pēdējās dekādēs dabas un sociālās zinātnes, Bībeles pētniecība un augoša ārpus Rietumu civilizāciju apzināšanās iespaidoja Amerikas sabiedrību. Kopā tās radīja jaunu intelektuālo klimatu, kas stiprināja tendences pretī racionālismam, sekulārismam, humānismam, kuras Amerikas domāšanā bija kopš Apgaismības laikiem[27].

Jaunā Bībeles pētniecība apdraudēja tās autoritāti. Semināru un universitāšu profesoriem lietojot vēsturiski un literāli kritiskās metodes, lai pētītu Bībeli, veidojās priekšstats par to kā par “daudzu autoru darbu, kas savākuši, rediģējuši un sakārtojuši to avotu materiālus saskaņā ar saviem, vēsturiski iespaidotajiem, reliģiskās patiesības konceptiem”[28]. Tādā veidā modernā pētniecība padarīja neiespējamu uzskatīt Bībeli par “vienreiz un visiem dotu Dieva atklāsmi”. Tā vietā tagad to saprata kā “senu mītisku rakstu kopumu, kura sākotnējais nolūks bija – liecināt par autora personīgo ticību un nevis nodot faktuālu informāciju”[29]. Zināms iespaids bija arī citu, ne judeokristīgo kultūru iepazīšanai.

Tā Amerikas intelektuālajā domāšanā ienāca jauna un vairāk relatīva morāles un reliģiskās patiesības izpratne[30].

Tā laika izaicinājums bija modernās pasaules un reliģiskās ticības saskaņa vai pretruna. Liberālā (jeb progresīvā) protestantu teoloģija 19. gs. “pārvērta evolūcijas zinātni par aizraujošu metaforu Dieva klātbūtnei un aktivitātei pasaulē. Dzīvības progresīvā evolūcija tika saskatīta kā perfekta liecība Dieva providenciālā Gara imanencei”[31].

Piemēram, L. Abots (Abbott) saprata Dievu kā “nepieciešamo postulātu evolucionārajai dzīvības kustībai”[32] un uzskatīja, ka “garīgas ticības pamats nav ne baznīcā, ne Bībelē, bet garīgajā cilvēka apziņā”[33]. Tālāk attīstoties, liberālā teoloģija dažos gadījumos attālinājās no judeokristīgās tradīcijas, robežojoties ar panteismu.

Tāpēc modernismā tika saredzēts “nopietns drauds reliģiskajai ortodoksijai” – mazāk tā sekulārajās izpausmēs, nekā tā ietekmē uz pašām baznīcām[34].

 

2.      Sabiedrība

Modernisms nebija tikai intelektuāla pārmaiņa, tas skāra arī sociālo un kultūras jomu[35].

19. gs. raksturoja reliģijas nozīme un svarīgums sabiedrībā, kaut arī valsts un reliģiskās institūcijas tika šķirtas.[36]

Amerikas protestantu vidū valdīja liels optimisms un cenšanās “uzcelt” Dieva valstību. No revolūcijas Amerika “bija iznākusi kā jauns, providenciāli (Dieva) vadīts Israēls, lai vestu pasauli uz politisku brīvību un morālu pilnību”[37]. Tā mērķis bija – būt “piemēram visai pasaulei, ka demokrātiska valdība un ticība evaņģēlijam tandēmā var darboties, lai radītu taisnīgu valsti (commonwealth[38].

Šie centieni sasniedza kulmināciju 19. gs. vidū. Šķita, ka “evaņģēliskā dievbijība un demokrātiskās institūcijas ir pilnīgi viena otrai piemērotas”[39]. Brīvprātīgo un citas reformu kustības veicināja skolu, slimnīcu, cietumu un žēlsirdības programmu veidošanos, arī iestāšanos par sieviešu balsstiesībām. Taču radās konflikti jautājumā par verdzību, radot šķelšanos protestantu vidū (“Dieva dota kārtība” vai “pretruna ar Dieva likumiem”) un drīz arī pilsoņu starpā vispār, kas 1861. g. noveda līdz pilsoņu karam.[40]

Trīsdesmit gadus pēc pilsoņu kara Ameriku iespaidoja industrializācija, urbanizācija un imigrācija. Notika strauja pilsētu augšana (īpaši – ziemeļaustrumos: Bostona, Ņujorka, Filadelfija). Tajās iezīmējās nabadzība, noziedzība un politiski konflikti, tā liekot zaudēt cerību uz kristīgās valsts ideālu.[41] Lielpilsētu vērtības un normas atšķīrās no tām, kuras līdz šim bija raksturīgas mazpilsētās. Fundamentālisti kā centrālo sabiedrības krīzes zīmi saskatīja seksuālmorāles maiņu – “amoralitātes un kaislību izplatīšanu”[42].

 19. gs. 70. gados straujas urbanizācijas un jaunu ieceļotāju viļņu rezultātā radušās izmaiņas morāles standartos un sociālās problēmas (slikti dzīves apstākļi, nabadzība un līdz ar to – alkoholisms, prostitūcija u. c.) lika sabrukt pirms tam pastāvējušam optimismam par Ameriku kā ““apsolīto zemi” vēsturiskajā ceļā uz Dieva valstību”[43].

Daudzi ieceļotāji (īpaši no dienvidu un dienvidaustrumu Eiropas zemēm) bija katoļi un 19. gs. pāvesti (sevišķi Pijs (Pius) IX 1864. g., “Kļūdu apkopojums”) bija nolādējuši Amerikā ļoti svarīgas jomas: preses brīvību, sirdsapziņas un reliģijas brīvību, liberālismu u. c. To vēl pastiprināja I Vatikāna koncils (1870. g.) ar Pāvesta nemaldības dogmu. Dažu gadu laikā katoļu baznīca izauga par lielāko atsevišķo baznīcu ASV un protestantiskās / evaņģēliskās baznīcas (vispārējās krīzes noskaņā) jutās apdraudētas.[44] Protestantisms bija arī zaudējis sociālo bāzi, kas tam bija vajadzīga, lai īstenotu tā reliģisko un morālo priekšstatu pārējā nācijas daļā.[45]

Atbildot uz pārmaiņām reliģijā, sabiedrībā un arī zinātnē, radās agrīnais fundamentālisms kā starpkonfesionāla protesta kustība dažādu protestantisku denomināciju iekšienē (īpaši ASV ziemeļdaļas baptistu un presbiterāņu vidū)[46].

Vairākas citas paralēlas, atšķirīgas reakcijas uz tā laika situāciju bija: sociālais evaņģēlijs, premileānisms un citas eshatoloģiskās kustības, kā arī vasarsvētku, harizmātiskās kustības[47].

 

=         Sociālais evaņģēlijs (social gospel)

Daudzas no lielajām konfesijām pievērsās sociālajam evaņģēlijam, kas mēģināja ar kristīgas mīlestības ētiku atbildēt uz urbanizētās, industriālās Amerikas sociālajām problēmām.[48] Šī kustība, atsaucoties uz sociālajām problēmām sabiedrībā, sāka attiecināt evaņģēlija vēsti uz sociālo un ekonomisko kārtību un aicināja uz “sociālās kārtības kristianizāciju” (Gledens, Elais (Ely), Raušenbušs). Neraugoties uz tās evaņģēlisko izcelsmi, fundamentālisti šo kustību ātri vien noliedza kā “modernistisko liberālismu”.[49]

 

=         Dispensacionālisms, premileniālisms

Premileniālā ticība uz situāciju atbildēja ar to, ka “vienīgā cerība šai pasaulei rodama otrajā atnākšanā” un ka viņu pienākums ir – norobežoties no grēcīgās pasaules.[50]

Šī kustība uzskatīja, ka:

1)       pasaules vēsture ir sadalīta posmos jeb “dispensācijās”. Pašreizējā beigsies ar baznīcas tiesāšanu un izpostīšanu, tāpat kā beidzās jūdu posms jeb “dispensācija”; 

2)       tiesas laikā jūdi atgriezīsies Palestīnā;

3)       pēc tiesas sāksies Tūkstošgadu miera valstība, pirms kuras būs Kristus otrā atnākšana.[51]

Pēc to uzskata, laiks, kurā tie dzīvoja (19. gs./20. gs. sākums), bija priekšpēdējais posms (pirms Kristus atkalatnākšanas).[52] Kopumā tika uzsvērti eshatoloģiskie teksti (īpaši – Daniela un Atklāsmes grāmata) un ar tiem skaidroti vēstures notikumi. Šai kustībai piederēja Mūdija (Moody) Bībeles institūts, Losandželosas Bībeles institūts, Skofīlda atsauču Bībele (Scofield Reference Bible)[53]. Attīstījās premileniālās Amerikas sabrukuma interpretācijas ar apokaliptisku skatījumu uz modernisma un sociālajām problēmām: premileniālais fundamentālisms ar uzsvaru uz Bībeles nekļūdību, separātismu un eshatoloģiju.[54]

 

 Otrā pasaules kara iznākums šķita pierādām šīs metodes pareizību:

1)       lika identificēt Krieviju ar “karaļvalsti no ziemeļiem”, uzsverot tās “antikristīgo raksturu” un radot bailes no “sarkanajām briesmām”[55];

2)       1948. g. ar Izraēlas valsts dibināšanu radās iespēja jūdiem atgriezties Apsolītajā zemē.[56] (Tā to saredzēja arī ASV prezidents R. Reigans.)[57] Šis domāšanas veids vēl pastāv Amerikā un arī dažās protestantiskajās grupās Eiropā.

 

=         Svētošanas un vasarsvētku draudzes.

 Tās uzsvēra kristību ar Svēto Garu, kas dod gara dāvanas, īpaši runāšanu mēlēs. Šeit uzsvars tika mazāk likts uz “pareizu mācību”, vairāk – uz garīgo pieredzi un arī eshatoloģiju.[58]

 

Protestantiskais fundamentālisms

Fundamentālisma kritika kopumā vērsās pret modernisma un liberālajām tendencēm.[59]

Kā apdraudētus tā saredzēja:

1)       protestantiskās denominācijas – no Bībeles kritikas;

2)       valsts skolas – no evolūcijas mācības;

3)       ģimenes – no morālām problēmām un šķiršanās.[60]

 

Fundamentālisms sākotnēji bija reakcija uz reliģijas modernizācijas procesu. Tam fundamentālisms pretstatīja “spītīgu turēšanos pie neatmetamām patiesībām, kuras jebkādām tālākām diskusijām un attīstībai slēgtas”. To raksturo:

  • Svēto Rakstu nemaldīguma un burtiskuma uzsvēršana;
  • visas modernās teoloģijas un zinātnes noliegšana, ciktāl tās ir pretrunā ar burtisko Bībeles ticību;
  • pārliecība, ka neviens, kurš nepiekrīt tā nostājai, nevarētu būt īsts, pareizs kristietis;
  • selektīva modernā politiskā principa par baznīcas un valsts šķiršanu neievērošana vai apiešana.[61]

1910.–1915. g. fundamentālismam vārdu dodošās “Pamatu” (The Fundamentals) brošūras (aptuveni 3 miljoni eksemplāru)[62], kuru autori bija 64 tā laika konservatīvie teologi, sludinātāji un misionāri, tika izdalītas teologiem, mācītājiem, teoloģijas pasniedzējiem un studentiem, svētdienskolu skolotājiem, JVKA (YMCA) sekretāriem, reliģisko laikrakstu izdevējiem utt. Šo rakstu sērijas mērķis bija “veidot plašu koalīciju pret konservatīvās ortodoksijas ienaidniekiem, ko saredzēja teoloģijas liberālismā”[63]. Tādēļ, no vienas puses, tos plaši izplatīja, bet, no otras puses, izvairījās no strīdīgu tēmu aplūkošanas tajos (piem., Gara dāvanu mācības vai apokaliptiskās tēmas (premileniālais dispensacionālisms)), lai neradītu šķelšanos “ortodoksālajā nometnē”[64]. Brošūras ietvēra diskusijas par dogmatiskiem jautājumiem, bet galvenokārt aizstāvēja Bībeles burtiskumu. Šī fundamentālā kustība pārstāvēja minimālo saskaņu starp dažādām konservatīvām grupām. Vienotība pastāvēja “pamatos”, kuru svarīgākais un visvairāk uzsvērtais punkts bija Bībeles nekļūdība un verbālinspirācija (vārdu pa vārdam Dieva inspirēta). Bībele tika saprasta kā burtiski, nevis simboliski interpretējama.[65]

Pārējie četri principi: piedzimšana no jaunavas, miesas augšāmcelšanās, izpērkošais gandarījuma upuris (vicarious satisfaction) un Kristus fiziskā atkalatnākšana tika saprasti kā “bibliskā burtiskuma precizējumi”. Tieši šo ticības punktu izvēle nebija nejauša, bet “teoloģiski izskaidrojama no pretnostājas pret moderno liberālās teoloģijas Bībeles kritiku un pret sociālreformātisko sociālā evaņģēlija teoloģiju”[66].

Pieci “pamati” (Fundamentals) kalpoja kā sava veida “ticības pārbaude”. Presbiteriāņu Ģenerālsapulce tos izveidoja (1910. g.), lai noteiktu, vai Vienības (Union) teoloģijas semināra iestāšanās kandidāti “pārstāv nepareizu / maldu mācību”[67].

Tālākajā fundamentālisma attīstībā “5 pamati” ir bijuši vairāk vai mazāk uzsvērti (neatkarīgi no atsaukšanās uz rakstu sēriju “Pamati”).[68] Ap šiem pamatprincipiem tika apvienoti ļoti dažādi strāvojumi: post- un premilēniskais (ticības formas par 1000 miera gadu mācību), reliģiski nacionālistiskais un pacifiskais un citi strāvojumi.[69]

“Pamati” savu mērķi nesasniedza (tika maz lasīti), un tiem bija vairāk simboliska nozīme, dodot fundamentālisma kustībai tās nosaukumu.[70] (To sponsori Laimens un Miltons Stjuarti vēlāk finansēja arī Losandželosas Bībeles skolu, Skotfīlda atsauču Bībeli (premileniālu izdevumu) un Mūdija Bībeles institūtu Čikāgā.)[71]

 

Konflikts par “ticības samaitāšanu / iznīcināšanu no Bībeles kritikas un evolūcijas puses” neaprobežojās ar teoloģiskām nostājām, bet attiecās arī uz uzdevumu, organizācijas struktūru un protestantisko ticības apliecību (Bekenntnisse) morālo standartu noteikšanu. Fundamentālisti pārmeta “morālo standartu neievērošanu”[72]. Tajā fundamentālisms kritizēja liberālismu vispār un arī sociālo evaņģēliju (šo – arī par to mēru, kādā baznīca var būt karitatīvi un sociālpolitiski aktīva). Šeit atšķiras problēmas izpratne: sociālais evaņģēlijs uzskata, ka ir jāmaina sociālie apstākļi, bet fundamentālisti saskata sociālās un morālās problēmas kā sekas neatgrieztiem indivīdiem. Fundamentālisti uzskata, ka baznīcas funkcija ir nevis rūpēties par sociāliem uzlabojumiem, bet par individuālo atgriešanos. Sociālā darbība var kalpot tikai kā līdzeklis dvēseļu glābšanai un ne kā pašmērķis[73] (tā uzskata arī Misūri Sinode. Sk. nodaļu “Luterāņu baznīca – Misūri Sinode”). 

Tāpat fundamentālisms noliedza liberālās puses aktivitātes baznīcā. Fundamentālisti uzsvēra, ka zinātniskās izglītošanas pasākumi vai brīvā laika organizācija nav atbilstoši līdzekļi dvēseļu glābšanai vai baznīcas locekļu iegūšanai, bet gan “novēršanās no īstās baznīcas vēsts un uzdevuma, oportūnistiska pieskaņošanās sabiedrības tendencēm, kas būtu nevis jāatkārto, bet jāreformē”[74]. (Pret “jaunām metodēm” blakus evaņģelizācijai nostājas arī Misūri Sinode. (Sk. nodaļu “Luterāņu Baznīca – Misūri Sinode”)).

Fundamentālisti kritizēja liberālos oponentus par dogmu “atšķaidīšanu” un baznīcas uzdevumu mainīšanu, kā arī baznīcas struktūru maiņu (kas fundamentālistu skatījumā “apdraudēja reformatoriskos protestantisma sasniegumus un veidoja katoļu baznīcai līdzīgas birokrātiskas un centralizētas institūcijas”)[75].

Gan fundamentālisti, gan liberālie saredzēja “haotisko konkurences cīņu starp dažādajām denominācijām un draudzēm” kā postošu. Taču šīs problēmas risinājumi ļoti atšķīrās. Fundamentālisti veidoja sadarbību starp denominācijām uz “kopīgu (ortodoksālu) ticības pārliecību pamata”[76] (līdzīgi arī Misūri Sinode).

Liberālie turpretī veidoja, no fundamentālistu viedokļa, “birokrātiski centralizētu organizācijas modeli” (piem., Starpbaznīcu kustība (Interchurch Movement)), kas “apdraudēja autonomiju, brīvprātību un pareizo ticību”[77]. Kā īpaši bīstama tika saskatīta Baznīcu savienības iespēja (visu kristīgo baznīcu apvienība, kas iekļautu arī katoļu un pareizticīgās baznīcas)[78] kā “tīrās ticības” pazaudēšana vai arī norāde uz “Antikrista baznīcu”. Daudzi fundamentālisti saskatīja Romas pāvestā antikristu un “viltus pravieti”. Fundamentālistu apokaliptiski orientētā daļa šīs domas (blakus “pareizās ticības” saglabāšanas principam) iespaidā nostājās pret ekumenisko kustību, saredzot “Visas pasaules (Welteinheits) baznīcu”, kas būtu apvienota zem “viltus pravieša”[79].

Fundamentālisti vispār bieži meklēja antikristus, piem., V. Blekstouns grāmatā “Jēzus nāk” dēvēja pāvestus un musulmaņus par “antikrista veidiem” un sociālismu, nihilismu un anarhiju par “tiešiem antikrista priekštečiem”[80].

 

Fundamentālistu sabiedrības kritikas centrā atrodas sabiedrības morālais sabrukums, kas tiek saredzēts kā “atkrišanas no dievišķā likuma sekas”[81]. Tās centrs, “bez šaubām, ir patriarhālas ģimenes struktūras sabrukums”[82].

Ģimenei ir ļoti svarīga loma fundamentālistiskajā domāšanā. Tās kārtības priekšstats ir patriarhālas struktūras principa ievērošana, uzsverot “sievas un bērnu pietāti pret tēvu un tēva pietāti pret Dievu”. Seksualitāte ārpus laulības attiecībām ir stingri nosodīta un tabuizēta.[83]

Fundamentālisms saskata jaunajā priekšstatā par sievieti un tās lomu draudus tradicionālajam ģimenes ideālam (kā viņi to saprot, burtiski interpretējot Bībeles tekstus par šiem jautājumiem). Tie īpaši nostājas pret homoseksuālismu un iespēju to atzīt par pieņemamu dzīvesveidu, homoseksuālu pāru laulībām un sevišķi – adoptācijas atļaušanu šādās ģimenēs.[84] (Sk. Misūri Sinodes nostāju nodaļās “Sievietes loma” un “Seksualitātes ētika. Homoseksualitāte”.)

Fundamentālisti cīnījās arī pret Sieviešu un vīriešu līdztiesības likumu Amerikas Konstitūcijā (Equal Rights Amendment)[85].

Kaut gan tie asi nostājās pret jaunajām reliģiskajām kustībām, kas izplatījās 19., 20. gs. mijā (saientoloģija, Jehovas liecinieki, teozofija, spiritisms), kā “māņticību vai bīstamu kristīgās ticības viltojumu” un “Amerikas sabiedrības kristīgo pamatu postīšanu”[86], daudzas jaunās reliģiskās kustības pieņēma fundamentālisma principus (piem., Dieva draudze (Assemblies of God), Jehovas liecinieki).

 Fundamentālismam ir bijusi liela ietekme 20. gs. ASV. Tā dēļ notika šķelšanās baptistu, presbiterāņu un luterāņu konfesijā. Tika dibinātas Bībeles koledžas un semināri, “lai cīnītos pret modernisma dominanci augstākajā izglītībā”[87].

K. Makintairs (McIntire) (agrāk – presbiterāņu mācītājs) 1941. g. nodibināja Amerikāņu kristīgo baznīcu koncilu (American Council of Christian Churches) kā pretpolu Federālajam (vēlāk – Nacionālajam) baznīcu koncilam. Un 1948. g. Amsterdamā (tieši pirms Ekumeniskās baznīcu padomes dibināšanas) – Internacionālo kristīgo baznīcu koncilu. Abas organizācijas pārstāv kareivīgo fundamentālismu, antiekumenismu un Romas Katoļu baznīcas “velnišķošanu”, tā pastiprinot šķelšanos starp baznīcām[88].

20. gs. 70.–80. gados protestantiskais fundamentālisms (bez stingrām konfesionālajām robežām) parādījās ar jaunu spēku. Veidojās divas dažādas grupas: stingrie, uz separāciju virzītie, un tie, kas “ar spēcīgu sūtības apziņu uzstājās un vēlējās būt klātesoši” sabiedrībā[89].

Turpinājās iedalīšana “patiesi” un “nepatiesi” ticošajos, tā, piemēram, atlaižot semināru profesorus, kas nepiekrita fundamentālisma uzskatiem. Piemēram, Dienvidu baptistu Konvencijas prezidents A. Rodžers uzsvēra, ka “neviens, kas netic, ka Ādams un Ieva bija reālas vēsturiskas personas un ka šim pārim piedzima pirmais cilvēkbērns, nevar saņemt skolotāja atļauju”[90].

Tāpat arī antiekumeniskā noskaņa, daļēji stingri noliedzot Romas Katoļu baznīcu vai pāvestu, daļēji sadarbojoties, piemēram, cīņā pret abortu legalizēšanu ASV likumdošanā.[91] Taču arī tad fundamentālismam ir raksturīga pārliecība, ka “tikai viņi reprezentē patieso kristietību” un “patiess dialogs, kas sniegtu abpusējas maiņas iespēju”, ir nepieļaujams[92].

Tika turpināta arī cīņa pret evolūcijas teorijas mācīšanu ASV skolās, un, kur nebija iespējams to aizliegt, tika pieprasīts vienlīdz daudz mācību laika “zinātniskajam kreacionismam”[93]. Tāpat fundamentālisti nostājās pret “sekulāra humānisma” vērtību izplatīšanu skolās.

1977. g. tika nodibināts Internacionālais Bībeles nekļūdības koncils (International Council on Biblical Inerrancy), kura mērķis bija “aizstāvēt un lietot Bībeles nekļūdības mācību kā būtisku Rakstu autoritātes daļu veselīgas draudzes attīstībā”[94]. Tas uzsvēra Bībeles pilnīgu nekļūdību un nostājās pret uzskatu, ka Bībele varētu būt dažās jomās (piem., ticība, morāle) uzticama un citās (vēsture, dabaszinātnes) – kļūdaina.[95]

Kā to izteica Čikāgas Bībeles Nekļūdības paziņojums – “mēs apliecinām, ka Raksti kopumā un visās to daļās līdz pat atsevišķiem oriģināltekstu vārdiem ir Dieva inspirēti” (VI paragrāfs, 1978. g.)[96].

Tāpat arī tas saredzēja pilnīgo Bībeles nekļūdīgumu kā “evaņģēlisma kodolu, bez kura tas (..) zem pieaugošā sekulārās kultūras spiediena sabruks”[97].

 

Fundamentālisma skaidrojumi

Teorētiskie fundamentālisma skaidrojumi ir dažādi (gan attiecībā uz 19./20. gs. ASV konkrētajām kustībām, gan vispārinot to uz visām grupām, kas pārstāv Bībeles burtiskumu). To skaidro kā antimodernistisku kustību, reliģiski iezīmētu labējo radikālismu, fāzi kulturālajā pieskaņošanās procesā sociāli ekonomisko pārmaiņu laikā jeb reliģisku kustību ar politiskām, sociālām un kulturālām sekām[98].

 Tas, kas atšķir fundamentālismu no citām konservatīvajām reliģijas izpausmēm, ir tās apzinātā opozīcija modernisma ietekmēm gan baznīcā, gan kultūrā plašākā nozīmē.[99] G. Marsdens definē Amerikas sākotnējo fundamentālismu šādi: “Amerikāņu fundamentālists ir evaņģelikālis, kas ir kaujinieciskā opozīcijā pret liberālo teoloģiju baznīcās jeb pret tādām izmaiņām kultūras vērtībās vai tikumos kā tām, kas saistītas ar sekulāro humānismu.”[100]

M. Rīzebrots identificē fundamentālismu saistībā ar Bībeles (vai Korāna) burtiskumu. Viņš norāda arī, ka fundamentālismam ir raksturīga krīzes pieredze un tas saskata sabiedrības krīzes cēloņus “atkrišanā no mūžīgi derīgiem, dievišķi atklātiem un burtiski, rakstiskā veidā tālāk nodotiem kārtības principiem” (kas jau kādā ideālā sabiedrībā bija īstenoti “zelta laikmetā” – kristīgajā, islāmiskajā vai citā sākotnējā draudzē)[101]. Krīzes pārvarēšana tiek saredzēta, atgriežoties pie šiem principiem. Burtiskumam un autoritātei šeit ir īpaša nozīme.

Fundamentālisma burtiskums, kā to formulē M. Rīzenbrots, ir “ideoloģija kultūru cīņā, kas balstās uz to, ka šis literālisms / burtiskums un ar to saistītā dzīves forma tiek apstrīdēti. Šai nozīmē fundamentālisms ir, ja ne arī “revolucionārs tradicionālisms”, tad “mobilizēts un radikalizēts tradicionālisms”[102].

Fundamentālisms ir kustība, kas nostājas pret vairākiem modernisma aspektiem. Sākotnējais fundamentālisms nenodarbojās ar modernās pasaules principiem tieši un neatkarīgi, bet ar to ietekmi uz ticības kopienu (tādēļ tā priekšstati par “moderno pasauli” rodami tikai netieši – polemikā pret liberālismu, sekulārismu un modernismu “pašu rindās”). Citiem vārdiem sakot, tas nereaģēja uz modernās pasaules krīzēm, bet uz tām krīzēm, ko modernā pasaule izraisīja ticības kopienā un tās pamatpārliecībās.[103]

Tā, piemēram, uz: Apgaismības domāšanas ideju ienākšanu teoloģijā un reliģijā (vēsturiskā un literārā Bībeles kritika); Kanta izvirzīto reliģijas ierobežojumu līdz morāles pamatojuma lomai; dabisko cilvēka (un arī reliģijas) evolūcijas teoriju[104].

Tādējādi sākotnējais fundamentālisms bija protestantisko kristiešu kustība, kas nostājās pret reliģijas modernizācijas procesu.

Tā pastāvēšana uz Bībeles nekļūdīgumu norāda uz opozīciju pret reliģisko liberālismu[105] un mēģinājumu rast sava veida cietoksni, kas pasargātu no šīm izmaiņām.

Fundamentālistu uztverē, Bībeles nozīmes maiņa no verbālinspirēta Dieva Vārda uz dievbijīgu autoru darbu, kurā ir kļūdas un pretrunas, apšaubīja viņu pasaules izpratni, jo tādējādi “pārlaicīgā dievišķā atklāsme tiek vēsturiskota un relativizēta, caur ko tā pazaudē savu mūžīgās patiesības raksturu visiem cilvēkiem”[106]. Bībele tādēļ pazaudē tās centrālo nozīmi kā “konkrēts orientieris un leģitimācija dievbijīgam dzīvesveidam”.

Atteikšanās no Bībeles burtiskuma, īpaši – no radīšanas mācības, no fundamentālisma redzesviedokļa, “neizbēgami ved pie pilnīgi citas ticības sistēmas, kam nav vairs nekā kopīga ar kristietību”[107].

Radīšanas (apzinātas Dieva darbības) aizstāšana vai apdraudēšana no evolūcijas teorijas (kā neapzināta, bioloģiski noteikta procesa) puses, kā arī grēkā krišanas un elles kā vēsturiska fakta apšaubīšana tikai saredzēta kā drauds arī kristoloģijai un soterioloģijai[108]. Fundamentālisti tādēļ saskatīja moderno / liberālo teoloģiju nevis kā protestantisku kristietību, bet “modernistisku, sekulāru ideoloģiju” (evolūcijas teorijas terminoloģijas pārņemšana to pastiprināja)[109].

Tāpēc fundamentālisms nav vienkārši antimodernisms, bet cenšas aizstāvēt “nemaldīgo un neierobežoto viņu “fundamenta” valdīšanu pār zinātniskām metodēm un atklājumiem”, kā to formulē J. Moltmans[110].

Citiem vārdiem, tā ir tiekšanās pēc drošības[111], pēc paliekoša pamata un ticības drošas “noenkurošanas”, ilgas pēc vienkāršības un viennozīmības. Kā to formulē T. Zundermaijers, tā ir domāšana, ka “ir jābūt vienam principam, no kura visus citus var izsecināt”. (Apgaismība paziņoja saprātu (ratio) par vienīgo vadprincipu, bet fundamentālisma gadījumā Raksti kļūst ultima ratio.)[112]

Tāpēc “fundamentālisms ir mēģinājums kompleksu un daudzveidīgu īstenību reducēt un noenkurot viennozīmīgos avotos un pamatos”[113]. Proti, modernā laika teoriju, interpretāciju un uzskatu plurālismā (kā arī tā pretstatos, piem., atbrīvošanā un vaļībā, emancipācijā un vientulībā, atvēršanā un neaizsargātībā, atvērtībā (pret viedokļiem) un vienaldzībā, līdzekļu pilnveidošanā un mērķu zušanā)[114] dot vienu, drošu, viennozīmīgu atbildi, “skaidru, uz Bībeli pamatotu mācību laikmetā, kurā citādi, šķiet, trūkst morāla vai garīga kompasa”[115].

Ticības drošība balstās uz dievišķo autoritāti, jo “Dieva Vārds ir bez kļūdām un nemaldīgs kā Dievs pats”[116].

Verbālinspirācija nodrošina Bībeles nekļūdīgumu un nepretrunīgumu, un tās savukārt rada “neapgāžamu klinti, uz kuras ticīgais var stāvēt vilinošu hipotēžu un teoloģisku maldu mācību bangojošajā jūrā un pretoties visiem uzbrukumiem”[117].

Fundamentālisms izslēdz Rakstu vēsturiskās nosacītības un to hermeneitisko atšķirību iespēju mainītajos vēsturiskajos apstākļos mūsdienās. Tā, pēc fundamentālisma principiem, atklāsmes patiesība “ir pārlaicīga un nav vienmēr par jaunu jāizskaidro un jādara saprotama mūsdienās, bet tikai neviltoti jāsaglabā”[118]. Tādējādi “Rakstu viennozīmībā ir atrasts arhimēdiskais punkts, no kura var un vajag pasauli kustināt un veidot”[119].

Tādēļ runa nav par hermeneitiskām problēmām, bet par “varas cīņu: vai nu Dieva Vārds, vai “laika gars””[120].

Lai aizstāvētu šo ticības drošību, vēsturiskās un empīriskās modernās pasaules zinātnes tiek atzītas tiktāl, ciktāl tās saskan ar Bībeli, un noliegtas, ja tās “apšauba šo pārlaicīgo Autoritāti”[121].

Tādēļ fundamentālismam nevar pārmest naidīgumu pret zinātni kā tādu, drīzāk “funkcionālistisku hermeneitiku, kas pakārtota noteiktam mērķim, proti, bibliskā teksta pareizuma pierādīšanai”[122]. T. i., vēstures metodes, īpaši arheoloģija, tiek atzīta kā dabaszinātnisks līdzeklis, lai pierādītu, ka “Bībelei tomēr ir taisnība”[123]. Tāpēc kreacionisti, kas noliedz evolūcijas teoriju, savos institūtos cenšas pierādīt, ka pasaule ir dažus gadu tūkstošus veca.

 

Fundamentālisms ir noslēgšanās kustība, kas – kā imanenta pretējā tendence modernajam vispārējas domāšanas, rīcības, dzīves formu un sabiedrības atvēršanas procesam – cenšas atdot atpakaļ absolūtu drošību, stingru pieturas punktu, uzticamu pasargātību un neapšaubāmu orientāciju caur iracionālu visu alternatīvu noraidīšanu[124].

 

Par fundamentālisma lielāko ienaidnieku tiek dēvēts liberālisms (plurālisms), t. i., modernās cilvēku subjektivitātes un to brīvību – ticības, sirdsapziņas un reliģijas brīvības – rašanās[125].

Tā kā brīvība ne tikai bagātina, bet arī daudziem cilvēkiem kļūst par apgrūtinājumu un nastu, viņiem ir grūti izšķirties patstāvīgi reliģiskajos un ētiskajos jautājumos[126]. (Īpaši vēlīnā modernisma ticības progresam krīze radīja nedrošību.) Fundamentālisms šajā situācijā dod viennozīmīgas atbildes, to pareizību nodrošinot ar dievišķo autoritāti.

Šā iemesla dēļ “fundamentālistiskas nostājas pretojas komunikatīviem sarunu / diskusiju procesiem un nav atvērtas interpretācijai”[127].

Šīs drošības dēļ fundamentālismam raksturīgs uzsvars uz “precīzi pareizu ticību” (exactly correct belief). Tā dažas pamatpārliecības (piemēram, Bībeles nekļūdība) kalpo kā pārbaude, vai kādam tā ir vai nav[128].

“Pareizā ticība” kļuva par galveno kritēriju, kā noteikt, vai kāds ir “iekšā vai ārā”, Kristus sekotājs vai herētiķis (galējā variantā – antikrista rokaspuisis)[129], glābts vai pazudis.

 

Fundamentālismu raksturo arī sociālās īstenības, kā “sabiedrības dziļas krīzes, kam iespējams tikai viens atrisinājums: atgriešanās pie dievišķās kārtības principiem, kas reiz bija īstenoti pirmkristīgajā draudzē” saredzēšana. Šie “likumi ir rakstiski tālāk nodoti, un tie tikai pēc burta un konsekventi jāīsteno”[130].

Atkrišana no dievišķajiem kārtības principiem tika saredzēta ne tikai sabiedrībā, bet arī protestantisko baznīcu iekšienē, proti, atkrišana no Bībeles burtiskuma kriticismā, no radīšanas mācības – evolūcijas teorijā, no individuālā cilvēku grēcīguma un nepieciešamības atgriezties – vēstures optimismā un sociālreformās. Kā šīs atkrišanas rezultāts tika saskatīta vispārēja morāles sabrukšana.[131]

Fundamentālisms ir arī sociāls fenomens, kas saistīts ar sabiedrības attīstību un arī savas sabiedrības veidošanu. Neapmierinātībai ar sabiedrību seko divu veidu fundamentālistiskas reakcijas:

  • “noslēdzoties no pasaules, sasniegt ideālo kopienu” jeb 
  •       “uzspiest pasaulei taisnas sabiedrības kārtības ideālu” (piem., dažas islāma kustības)[132].


  Šis raksts ir izvilkums no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolventes Urzulas Glīnekes maģistra darba “Luterāņu baznīca – Misūri Sinode. Bibliskie un konfesionālie principi. Salīdzinājums ar ELBA nostāju” (2002). Darbs publicēts ar autores atļauju.

 


[1] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990; 11.–12. lpp.

[2] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 13. lpp.

[3] LeeLaw, C. L. “Convention Side Lights”; Watchman–Examiner, July I, 1920, 3. lpp.

[4] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 12. lpp.

[5] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 13. lpp.

[6] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 13. lpp

[7] Ibid, 15. lpp

[8] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 15. lpp.

[9] Ibid, 16. lpp.

[10] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 15. lpp.

[11] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 9. lpp.

[12] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 14. lpp.

[13] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 9. lpp.

[14] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 14. lpp.

[15] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 10. lpp.

[16] Ibid, 18. lpp.

[17] Ibid, 11.–12. lpp.

[18] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 109. lpp.

[19] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 59. lpp.

[20] Ibid, 46

[21] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 110. lpp.

[22] Ibid.

[23] Ibid, 131. lpp.

[24] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 46. lpp.

[25] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 108. lpp.

[26] Ibid, 109. lpp.

[27] Ibid.

[28] Ibid.

[29] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 109.–110. lpp.

[30] Ibid, 110. lpp.

[31] Ibid, 111. lpp.

[32] Abbott, L. “The Theology of an Evolutionist”, Outlook Company, New York, 1925, 8. lpp

[33] Abbott, L. “Reminiscences” Houghton Mifflin, Boston, 1915, 462. lpp.

[34] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 114. lpp.

[35] Ibid, 112. lpp.

[36] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 45. lpp.

[37] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 74. lpp.

[38] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 74. lpp.

[39] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 88.–89. lpp.

[40] Ibid, 89. lpp.

[41] Ibid, 112. lpp.

[42] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 66.–67. lpp.

[43] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993; 11.–12. lpp. // ASV draudēja “pazaudēt savu identitāti kā kristīga nācija” // Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990.

[44] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 11.–12. lpp.

[45] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 113. lpp.

[46] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 56. lpp.                

[47] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 12. lpp.

[48] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 114. lpp.

[49] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung “; EMW, Hamburg; 1993, 12.–13. lpp.

[50] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 114. lpp.

[51] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 100. lpp. // Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 50. lpp. 

[52] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 121.–122. lpp.

[53] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 13.–16. lpp.

[54] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 115, 120, 121. lpp.

[55] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 21. lpp.

[56] Ibid, 26. lpp.

[57] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 34. lpp.

[58] Ibid, 16. lpp.

[59] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 59. lpp.

[60] Ibid, 58. lpp.

[61] Meyer, T. “Fundamentalismus. Die andere Dialektik der Aufklaerung”; Frankfurt; 1989, 13.–14. lpp.

[62] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 12. lpp.

[63] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 18. lpp.

[64] Ibid, 18.–19. lpp.

[65] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 12. lpp.

[66] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 12.–13. lpp.

[67] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung “; EMW, Hamburg; 1993, 19. lpp.

[68] Ibid.

[69] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 13. lpp.

[70] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 19. lpp.

[71] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 121. lpp.

[72] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 62. lpp.

[73] Ibid, 60.–61. lpp.

[74] Ibid, 61. lpp. // “Kings Business” 1916, 772. lpp., 1917, 197. lpp., 1919, 394.–396., 590.–591. lpp. 

[75] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 61. lpp.

[76] Ibid, 61. lpp.; Torrey in “Kings Business”. 1919, 499.–500. lpp.

[77] Ibid, 61. lpp.

[78] Ibid, 62. lpp.; Riley, W. “The Menace of Modernism”; Christian Alliance Publishung Company, New York, 1917, 154.–181. lpp.

[79] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 21. lpp.

[80] /*W. Blackstoune, “Jesus is coming”, Fleming H. Revell, Chicago, 1908, 110. lpp./       

[81] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 217. lpp.

[82] Ibid, 71. lpp.

[83] Ibid, 87. lpp.

[84] LaHaye, T. “The Battle for Family “, Old Tappan, Fleming H. Revell, N. J. 1982, 137. lpp.

[85] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 30. lpp.

[86] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 63. lpp.

[87] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 132. lpp.

[88] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 24. lpp.

[89] Ibid, 25. lpp.

[90] Hinson, E. G. “The Influence of Fundamentalism on Ecumenical Dialogue”; Journal of Ecumenical Staudies; 26, 1989, 475. lpp. //“Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 28. lpp.

[91] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 29. lpp.

[92] Hinson, E. G. “The Influence of Fundamentalism on Ecumenical Dialogue”; Journal of Ecumenical Staudies; 26, 1989, 477. lpp.

[93] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 29. lpp.

[94] Boice, J. M. “Die Unfehlbarkeit der Bibel”. Immanuel Verlag, Riehen, 1987, 151. lpp.

[95] Geldbach, E. “Der protestantische Fundamentalismus in den USA. Grundzüge seiner Entwicklung und Ausgestaltung”; EMW, Hamburg; 1993, 31. lpp.

[96] Thiede, W. “Fundamentalistische Bibelglaube”; 133. lpp.

[97] Boice, J. M. “Die Unfehlbarkeit der Bibel”. Immanuel Verlag, Riehen, 1987, 154. lpp.

[98] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 15. lpp.

[99] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 121. lpp.

[100]Marsden, G. “Understanding Fundamentalism and Evangelicalism”, Grand Rapid, 1991, 1. lpp.

[101] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 19. lpp.

[102] Ibid.

[103] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[104] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 13. lpp.

[105] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 121. lpp.

[106] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 59. lpp.

[107] Ibid.

[108] Ibid, 60. lpp.

[109] Ibid, 59. lpp.

[110] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[111] Funke, D. “Das halbierte Selbst. Psychische Aspekte des Fundamentalismus”; 88. lpp.

[112] Sundermeier, T. “Fundametalismus: Sehnsucht nach Eindeutigkeit, Kampf um Gerechtigkeit”; ?; 5. lpp.

[113] Funke, D. “Das halbierte Selbst. Psychische Aspekte des Fundamentalismus”; 83.–84. lpp.

[114] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989.

[115] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 123. lpp.

[116] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[117] Sundermeier, T. “Fundametalismus: Sehnsucht nach Eindeutigkeit, Kampf um Gerechtigkeit”; ?; 5. lpp.

[118] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[119] Sundermeier, T. “Fundametalismus: Sehnsucht nach Eindeutigkeit, Kampf um Gerechtigkeit”; ?; 6. lpp.

[120] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[121] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[122] Sundermeier, T. “Fundametalismus: Sehnsucht nach Eindeutigkeit, Kampf um Gerechtigkeit”; ?; 6. lpp.

[123] Ibid.

[124] “Fundamentalismus in der modernen Welt. Die Internationale der Unvernunft”, ed. T. Meyer, Suhrkamp, Frankfurt a. M., 1989, 18. lpp.

[125] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 270. lpp.

[126] Moltmann, J. “Fundamentalismus und Moderne”, Concilium, 1992, 271. lpp.

[127] Funke, D. “Das halbierte Selbst. Psychische Aspekte des Fundamentalismus”; 84. lpp.

[128] Marsden, G. M. “Fundamentalism and American Culture: The Shaping of the Twentieth – Century Evangelicalism, 1870–1925”, Oxford University Press, New York, 1980, 205. lpp.

[129] Fuller, R. C. “Naming the Antichrist – the History of an American Obsession”, Oxford University Press, Oxford, New York, 1995, 130.–131. lpp.

[130] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 57. lpp.

[131] Riesebrodt, M. “Fundamentalismus als patriarchalische Protestbewegung”, J. C. B. Mohr, Tuebingen, 1990, 58. lpp. 

[132] Ibid, 21. lpp.




      Atpakaļ