Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 22. jūnijs, 2018
Jaunumi
 
   
62894

Dievs, kas iejaucas vēsturē
22.12.2015



             Interneta telpā ir apskatāms kāds video – eksperiments ar bērniem, kurus aicināja pastāstīt, kādas dāvanas viņi visvairāk vēlētos Ziemassvētkos.  Pēc tam šiem bērniem pajautāja, kādas dāvanas, pēc viņu domām, viņu vecāki vēlētos Ziemassvētkos. Noliekot priekšā gan pašu kārotās lietas, gan arī iespējamās dāvanas vecākiem, šiem bērniem lika izvēlēties tikai vienu dāvanu: sev vai vecākiem. Aizkustinošā video bērni izdara savu redzami sāpīgo izvēli – viņi vēlas to dāvanu, kas paredzēta vecākiem, atsakoties no dāvanas, ko ilgi ir kārojoši saņemt paši. Šis video ir šķietami netipisks mūsu laikmetam, kurā mediju spēks ar reklāmu un raidījumu palīdzību mūs aicina domāt par sevi un tikai sevi. Eksperiments ar bērniem lieliski pierādīja kristiešiem tik zināmu patiesību, ka svētīgāk ir dot nekā ņemt. Runa ir par došanu, kuru virza mīlestība pret tuvāko. 
            Vai gan ir vēl labāks laiks atcerēties par došanas spēku, ja ne Ziemassvētku laikā! Dievs devis visu, kas Viņam bija– Viņš devis sevi cilvēcei. Kādēļ Viņš tā ir darījis? Atbildi mēs atrodam Bībelē, Jāņa evaņģēlija 3:16, bet ne tikai. Atbilde Dieva vislielākās dāvanas došanai nav pat jāmeklē sprediķos vai teoloģijas pētījumos, to jūt un apzinās pat mūsdienu bērni, un to nemāca skolās. Šī atbilde ir iegravēta mūsu sirdīs, tā ir došana mīlestības dēļ.  Dievs mums devis sevi mīlestības dēļ. Mīlestība ir spēks, kuram nav robežu, ne fizisku, ne garīgu. Mīlestība ir spēcīga kā uguns, stiprāka par nāvi un spēcīga kā klints. 
            Pirms kāda laika es atklāju Bībeles tulkojumu, kas saucas „Vēstījums” („The Message”). Pie šā tulkojuma ir strādājuši izcili teologi un valodnieki, kuri vēlējās, lai Bībele ne tikai tiktu iztulkota no jaunatklātajiem ebreju un grieķu valodas rokrakstiem, bet lai Bībeles vēsts būtu skaidra ikvienam, pat tiem, kuri nav uzauguši kristīgajā sabiedrībā, nekad nav gājuši svētdienasskolā, bet ir pieraduši pie virtuālajiem un interaktīvajiem saskarsmes veidiem. „Vēstījuma Bībeles” 36. psalma teksts man ir palicis atmiņā kā spēcīga dzeja par Dieva mīlestības varenību:


„Dieva mīlestība ir meteoriska,
Viņa uzticība – astronomiska,
Viņa mērķis ir titānisks,
Viņa spriedumi – okeāniski.
Taču Viņa varenībā
nekas nepazudīs:
Ne cilvēks, pat ne pele
neaizslīdēs prom.


Cik izsmalcināta ir tava mīlestība, Dievs!
Kā vēlamies zem taviem spārniem paskriet mēs,
Ēst mūsu daļu banketā, ko Tu klāj,
kamēr mūsu kausus Tu pildi ar Ēdenes avota ūdeni.
Tu esi lavīnveida gaismas strūkla,
un Tu atver mūsu acis gaismai.”
(„The Message” Ps 36:5–9; tulk. A. L.)


  Par Dieva mīlestību, kas izpaudusies darbībā, nevis vārdos, lasām Jāņa ev. 4:9:


„Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.”


            Vispirms parunāsim par šā teikuma pirmo daļu – Dieva vienpiedzimušā Dēla ienākšanu pasaulē, un beigu daļā pieskarsimies panta otrajai daļai un jautājumam par to, kāda ir Jēzus atnākšanas ietekme uz mūsu dzīvi? Dieva Dēla atnākšana pasaulē bieži tiek prezentēta kā pasaciņa par mistisku bērniņu, ap kuru pieaugušie nostājušies smaida un uzvedas rāmi, bet, tiklīdz atiet no gultiņas patālāk, noņem savu svētuma masku un pievēršas citu košanai un savu bezdievīgo mērķu īstenošanai. Kristietībai ar šādu uzvedību nav nekā kopīga. Bet par to – nobeiguma daļā. 


„Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū..”

            Dievs kļuva par cilvēku! Jāņa evaņģēlija 1. nodaļa mums apraksta Vārdu jeb Logosu, kas kļuva par miesu. Logoss ir grieķu termins, kura izcelsme nebūt nav saistīta ar kristietību vai Bībeli, bet ar sengrieķu filozofiju. Sengrieķu filozofi aprakstīja Logosu kā mūžīgo, nemainīgo prātu, gudrības pilnību, kas pastāv garīgajā realitātē. Evaņģēlists ir patapinājis Logosa jēdzienu no filozofijas (iespējams, lai grieķu kontekstā izteiktu to noslēpumu, ka nemainīgs, mūžīgs Vārds ir atklājies virs zemes). Ja, lasot 1. nodaļas pašu sākumu, mums šķiet, ka Jānis raksta par kaut ko neaizsniedzamu un abstraktu, tad, izlasot Jāņa evaņģēlija trīs pirmās nodaļas, konteksts mums ļauj saprast, ka runa ir par Jēzu no Nācaretes, Dievu – Logosu –, kas ir atklājis sevi mūsu vidū kā cilvēks.
            Atgriežoties atpakaļ pie aizskartās tēmas par grieķu reliģisko un filozofisko kontekstu, ir svarīgi saprast, ka evaņģēlists Jānis (kā arī 3 evaņģēliji, kas praktiskāk apraksta Jēzus dzimšanu) vēsta kaut ko pilnīgi jaunu sava laika grieķu kontekstā. Grieķu filozofijā (un diemžēl bieži arī mūsdienu kristietībā) valdīja gadsimtiem nostiprināts Platona uzskats par to, ka viss esošais ir iedalāms nemateriālās formās un materiālās formās. Šo radikālo nošķirtību sauc par duālismu. Tas nozīmē, ka garīgā pasaule un garīgās lietas ir nošķirtas no materiālās pasaules un materiālajām lietām. Šādā pasaules uztverē ir attīstījies uzskats par Dieva nošķirtību, kas ir valdījis kā klasiskajā filozofijā, tā teoloģijā, proti, ka Dievs jeb visu lietu Radītājs nav atrodams materiālajā realitātē, jo matērijas īpašībās ietilpst rašanās, izmaiņas un izzušana. Ja Dievs ir un ja Dievs ir Logoss jeb Prāts, kas atrodas pāri materiālajam, tad Dievs ir nemateriāls, garīgs, un Viņam nav nekādas saskares ar materiālo realitāti, jo Viņš nevar rasties, mainīties un izzust. 
            Kad Jānis raksta, ka „Vārds tapa miesa”, Viņš izaicina gan sava laika filozofiju, gan visu laiku teoloģiju un to, ko mēs visu laiku esam zinājuši par Dievu, proti, ka Viņš ir nemainīgs un nevar „kļūt” par kaut ko. Bet, ja Dievs nevar „kļūt” par kaut ko, ja Viņš ir Logoss, kas tad ir Jēzus? Kas ir šis cilvēks, kuru apraksta visi četri evaņģēlisti Jaunajā Derībā un ko dievišķo apustulis Pāvils? Kas ir tas cilvēks, kura dzimšanas dienu Rietumu pasaule ir svinējusi jau teju 2000 gadu? Kas ir Jēzus no Nācaretes, kura dzimšana ir mainījusi pasaules kalendāru tik iespaidīgi, ka angliski runājošā pasaulē vēl arvien ir saglabājies saīsinājums „A. D.”, kas nošķir laiku pirms Kristus dzimšanas un pēc un kas nozīmē Anno Domini – „mūsu Kunga gadā”?  


Vēsturiskas debates par Kristus divām dabām


            Par jautājumu, kas ir Jēzus Kristus – Dievs vai cilvēks –, ir lauzts ne mazums šķēpu kristietības vēsturē! Viens no agrākajiem ierakstiem kristietības vēstures arhīvos ir kāda draudzes bīskapa, vārdā Melito, no Sardām (Sardas atradušās netālu no mūsdienu Turcijas pilsētas Izmiras) sprediķis par Jēzu Kristu – Dievu – Visuma Radītāju, kas atnācis pie savas radības. Melito ļoti skaidri identificēja Jēzu ar Dievu. Tomēr agro kristiešu domātāju un draudžu vadītāju prātos, kuri bija izglītojušies grieķu filozofijā, Jēzus identificēšana ar Dievu nemaz nebija tik vienkārši pieņemams fakts.  No 3. līdz 5. gs. agrīnās kristietības (pareizāk būtu teikt dažādos kristietības virzienos, jo monolīta kristietība nekad nepastāvēja) ietekmīgākie pārstāvji (galvenokārt bīskapi) karsti diskutēja par to, kas ir Kristus, kas nācis miesā – vai Jēzus Kristus ir tikai Gars, tikai Dievs jeb tikai cilvēks? Bija virziens, kas uzskatīja, ka Jēzus miesīgais ķermenis ir bijusi tikai butaforija apkārtējiem cilvēkiem (un pie krusta, kad Jēzus cieta miesā, šīs ciešanas kalpoja tikai par sava veida acu apmānu jeb teatrālo drāmu, jo Dievs pēc definīcijas nevar ciest). Šo mācību pazīstam kā dokētismu.
            Citi teologi, no kuriem, iespējams, slavenākais ir Konstantinopoles bīskaps Nestorijs, apgalvoja, ka Jēzus no Nācaretes ir pilnīgs cilvēks, kas norāda uz Dievu un ieved pie Dieva, gluži tāpat kā durvis, caur kurām mēs ieejam garīgajā realitātē, vai ikona, caur kuru mēs varam saskatīt Dievu, vai spogulis, kurā mēs ieraugām Dieva attēlu un Dieva godības atspulgu, tomēr Jēzus neesot pats Dievs, jo Dievs nevar sevi ierobežot. Nestorija uzskati tika kritizēti, tāpat kā viņa kolēģa bīskapa Apolinārija no Lāodikejas, kurš piedāvāja skatīt jautājumu par divu dabu esamību vienā cilvēkā Jēzū Kristū– dievišķo un cilvēcisko. Apolinārija pārliecības nianse bija viņa mēģinājums salikt vienu dabu ar otru, bet, ņemot vērā to, ka Dievs ir persona un cilvēks ir persona, tad, saplūstot vienā realitātē, sanāktu, ka Jēzum no Nācaretes būtu bijuši divi prāti– Dieva prāts un cilvēka prāts. To savukārt Apolinārijs negribēja pieļaut. Tādēļ viņš mācīja, ka Jēzum no Nācaretes, Dieva Dēlam, iemiesojušajam Logosam, bija cilvēka miesa, cilvēka dvēsele, bet tikai viens prāts: Dieva prāts – Logoss. Apolinārija uzskati tika noraidīti kā herēze, jo, sakot, ka Jēzum nav cilvēka prāta, sanāk, ka Jēzus nav īsts cilvēks, bet Dieva marionete, kas nevar patstāvīgi lemt. Gan Nestorijs, gan Apolinārijs tikai centās būt uzticīgi filozofijai un matemātikai par to, ka viens plus viens nevar būt viens. Kā redzam, Platona ieliktajiem pamatiem par lietu duālismu, kurā garīgā pasaule un mūžīgais Prāts Logoss nekādā veidā nevar sajaukties ar materiālo un radīto pasauli, bija (un ir) milzīga ietekme pasaules uztverē, jo īpaši izpratnē par to, ko tad evaņģēlists Jānis ir domājis ar vārdiem „un Logoss tapa miesa”.
            Dažādi variatīvi uzskati par to, kas tad ir Jēzus Kristus, tika noraidīti, jo kristoloģiskajās debatēs bija svarīgi nostiprināt domu, ka Jēzus no Nācaretes bija vienlaikus cilvēks un vienlaikus Dievs, pat ja šāda ticība mums liktu upurēt šķietami pašsaprotamos fizikas un matemātikas likumus. Pēdējais šāds par Jēzus Kristus personību diskutējošais koncils notika Halkedonā 451. gadā. Šajā koncilā tika skaidri nodefinēts, ka Jēzum Kristum ir divas dabas – Viņš ir Dievs un Viņš ir cilvēks– bet šīs divas dabas Jēzū Kristū pastāv bez sajaukuma, bez izmaiņām, bez nošķiršanas, bez dalīšanās.
            Ja vēlamies saprast, ko šie četri negāciju veidā izteiktie definējumi par divām dabām nozīmē, ko koncils ir centies izteikt filozofijas un fizikas jēdzienos, tad atbilde, iespējams, ir tikai šī – Jēzus Kristus divas dabas ir noslēpums, ko diez vai aptversim ar prātu vai spēsim ietērpt cilvēciskajā valodā.
            Uzskats par to, ka Jēzus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, tomēr veido mūsu ticības pamatu. Tas ir tas, ko mēs apliecinām, kad sakām, ka Dieva Dēls ir dzimis, nevis radīts. Dzimstot Dēls ir saglabājis savu dievišķo izcelsmi, bet pieņēmis cilvēcisko dabu. Starp citu, paralēli debatēm par to, kas ir Jēzus Kristus, teologus nodarbināja jautājums par to, kā dēvēt Jēzus māti Mariju un kāda ir viņas loma, ja Jēzus ir Dievs: vai saukt Mariju par cilvēka māti, par Kristus māti vai par Dieva māti? Bīskapi vienojās, ka, ja Jēzus Kristus ir Dievs, tad visatbilstošāk būtu saukt Mariju par Dieva dzemdētāju (nevis Trīsvienības dzemdētāju, bet konkrēti saistībā ar Vārda iemiesošanos un dzimšanu caur viņu).


Vārds tapa par cilvēku... un?
 
            Šajā daļā pieskarsimies jautājumam par to, kā Jēzus Kristus dzimšana par cilvēku ir ietekmējusi cilvēci, ja mēs uztveram šo Dieva Vārda iemiesošanos par būtiskāko notikumu cilvēces vēsturē.
            Atcerēsimies, ka pasaules un cilvēka radīšanas stāstā (1Moz) ir aprakstīta Dieva klātbūtne virs zemes antropomorfiskā veidā (tas ir, cilvēka formā, jo rakstīts, ka Dievs pastaigājās ar Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā), ko cilvēki un visa radība ir baudījuši pavisam īsu mirkli un ir pazaudējuši uz visiem atlikušajiem gadsimtiem.
            Jēzus Kristus ierašanās virs zemes tādā pašā veidā, kā ikviens cilvēks ierodas virs zemes, caur dzimšanu no sievietes ķermeņa, ir nekas cits kā Dieva klātbūtnes atgriešanās virs zemes, Dieva klātbūtnes atjaunošana un pasaules Gaismas atspīdēšana visiem ļaudīm (pagāniem – bet šis vārds tikai nozīmē „citas tautas”). Šo īpašo likumsakarību starp 1. Mozus grāmatas pirmo nodaļu, kas iesākas ar vārdiem „Iesākumā Dievs”, un Jāņa evaņģēlija pirmos vārdus par to, ka „Iesākumā bija Vārds”, nevar palaist garām. 1. Mozus grāmatā Dievs rada ar vārdu; Jāņa evaņģēlijā Dieva mūžīgais Vārds, Kristus, caur kuru viss ir radies, nāk pats, lai izveidotu jaunu radību. Kristus dzimšana iezīmē jaunu sākumu, jo pats Dievs iejaucas vēsturē, lai to pārveidotu!
            Jēzus piedzimšana ir Dieva atklāsmes pilnības ielaušanās cilvēces vēstures procesos. Šī ir ielaušanās visburtiskākajā veidā. Bijušais Lēvenes universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns prof. L. Būve (L. Bouve) bija izdevis grāmatu ar interesantu nosaukumu „Dievs iejaucas vēsturē” (“God interrupting history”). Tieši to Dievs ir īstenojis. Viņš ir iejaucies vēsturē. Viņš ir atnācis pie savas radības, un, kas vēl izaicinošāk, Viņš ir tapis par miesu! 


Vārds ir tapis par miesu, lai darītu miesu (mūs, cilvēkus) par Dieva dabas līdzdalībniekiem (2Pēt 1:4).

Vārds tapa par cilvēku, un Dieva Dēls tapa par Cilvēka Dēlu, lai cilvēks, nonākot sadraudzībā ar Vārdu un tādējādi saņemot dievišķo bērna daļu, varētu tapt par Dieva dēlu (sic! – bērnu; Irenejs). 


Jo Dieva Dēls tapa par cilvēku, lai mēs varētu tapt par dievu (Atanāzijs un Akvīnas Toms).


Ja pēdējais apgalvojums izskatās pārāk kliedzošs un mūsu pazemīgajai latvietiskajai kristietībai nepieņemams, tad paskatīsimies, ko raksta Bībeles autori:


“Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ 3:12–13)


“Kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1Jņ 2:5–6)


“Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.” (1Jņ 4:16–17)

Visbeidzot:


“Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam.” (1Jņ 3:1)


            Dieva Dēla, mūžīgā Vārda, atnākšanai ir konkrēts mērķis – Viņš tapa par cilvēka bērnu, lai cilvēka bērni varētu tapt par Dieva bērniem. Ar savu cilvēcisko eksistenci Jēzus ir ne tikai atklājis to, kāds ir Dievs, kas ir Dievs un kāpēc Viņš mīl, Jēzus ir nodemonstrējis arī to, kas ir cilvēks un kāds ir cilvēka potenciāls ar Dievu. Cilvēka augstāko potenciālu ar Dievu varam skatīt Jēzus no Nācaretes personā, kurš ar zvejniekiem runāja zvejnieku valodā, ar zemniekiem runāja zemnieku valodā, kurš iedrošināja sievietes sekot viņam, sākot jau ar to zīmīgo faktu, ka sieviete Marija ir pirmā, kas iznēsāja Dzīvības Vārdu, dzemdēja Dzīvības Vārdu, pieskārās Dzīvības Vārdam, baroja Viņu, runāja ar Viņu un pirmā dzirdēja Jēzus vārdus. Ienākot pasaulē, Dievs izvēlējies pavisam parastu komunicēšanas veidu ar cilvēkiem. Dievs ir vienkāršā veidā ieradies pie savējiem, lai aicinātu savā klātbūtnē. Lai atjaunotu savu tēlu cilvēkā, lai atgādinātu par cilvēka potenciālu ar Dievu, tas ir, būt labam, mīlēt savu Dievu un mīlēt tuvāko. 
            Dievs, kurš iejaucies cilvēces vēsturē, uzliek cilvēkiem kādu pienākumu – domāt. Domāt par to, ka dzīve pēc Kristus dzimšanas, kurā Dievs ir atklājis sevi vistiešākajā un vistaustāmākajā veidā, nevar būt tāda, kā dzīve pirms Dieva iejaukšanās. Domājot par Dievu, mums ir potenciāls atrast ceļu, kā kļūt par Dieva bērniem. Ir kāda skaista portugāļu dziesma, kurā brīnišķīgi un lakoniski ir izteikta Jēzus Kristus dzimšanas ietekme uz pasauli:


Debesu Dēls/Bērns,
Tava mīlestība man liek uzvarēt,
Tava mīlestība man liek sacīt:
Es esmu Debesu Dēls/Bērns.
(pr. Fabio de Melo, Filho do Ceu; tulk. A. L. – portug. val. filho nozīmē gan bērns, gan dēls)


Pārdomas par mīlestību kristietībā

            Mums, kas lasām Bībeli, un arī tiem, kas nelasa, ir svarīgi uzdot sev jautājumus: kādam Dievam es ticu, un kas ir Jēzus?
            Tikko noskaidrojām, ka Dieva fiziskā klātbūtne ir pametusi cilvēci Ēdenes dārzā, kas pārvērtās par rūpju un sāpju pasauli. Ja Dieva fiziskā klātbūtne bija pametusi cilvēci, vai ir teoloģiski pareizi Dieva portretu meklēt Vecās Derības aprakstos un piekrist tam, ka mūsu Dievs stāv aiz kariem, masu slepkavībām, likumiem, kas liek sadedzināt grēciniekus vai nomētāt tos ar akmeņiem? Vai mūsu Dievs stāv aiz pasaules redzējuma par to, ka sieviete ir vīrieša īpašums – vispirms tēva, pēc tam vīra, ja nav ne viena, ne otra, tad – brāļa? Vai mūsu Dievs stāv aiz ksenofobijas un homofobijas idejām un aicina mūs rīkoties nežēlīgi un ar naidu? Vai mūsu Dievs biedē ar tuvojošos civilizāciju sadursmi un Eiropas islamizāciju? 
            Lai mums nebūtu apjukuma par to, kāds ir Dievs un ko Viņš no mums vēlas, mums ir jāizmanto tie instrumenti, ko Dievs jau ir devis: mums ir jāskatās uz Jēzus Kristus dzīvi, jo Jēzū Kristū Dievs ir atklājis to, kas Viņš ir, kāds Viņš ir un kāda ir Viņa griba.
            Vispirms – Jēzus nepazemoja sievietes. Patiesībā Jēzus, visticamāk, mācījās runāt no Marijas, un ne tikai runāt, bet attīstīt vienkāršās dzīves saskarsmes prasmes pret citiem, kā, piemēram, cieņu pret citiem cilvēkiem. Viņš nepazemoja un nenošķīrās no slimajiem un citādi sabiedrības atstumtajiem un sabiedrības nosodītajiem (atceramies par sievieti pie akas, kuru Jēzus padarīja par misionāri). Viņš nodēvēja citas etniskās un reliģiskās pārliecības cilvēku, samarieti, par tuvāko, kam ir jāpalīdz.

            Vai Jēzus daudz laika veltīja runām par to, kam ir jāļauj ienākt draudzē, kam ir jāļauj piedalīties Svētajā Vakarēdienā, kam ir jāļauj konsekrēt Svēto Vakarēdienu, kam ir jāpieder pie kuras ortodoksālas (pareizas mācības) grupas un kam ir jātop izmestam no draudzes? Varbūt Jēzus aicināja konservēt savu nacionālismu un baidīties no apkārtējās pasaules (kas ir Dieva radīta)?
            Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums pietiek atvērt Jauno Derību, tā sacīt, atšķirt jaunu lappusi un ielikt jaunu bildi iekšā. Jaunajā Derībā mēs ieraugām, kāds ir Dievs. Un, lasot par Dieva Dēla dzimšanu un dzīvošanu virs zemes, sķiet, ka visas iepriekšminētās rūpes neietilpa Viņa darba pienākumos. Viņa darbs bija atnākt mīlestības dēļ, liecināt par mīlestību, aicināt Dieva mīlestībā un ciest mīlestības trūkuma dēļ cilvēcē. Viņa mērķis bija atjaunot radību, jo "tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Stāsts par Jēzu no Nācaretes ir stāsts par vareno mīlestību, kas uzvar pasauli. Kristietība nīkst mīlestības trūkuma dēļ. Mīlestība nav ne vārdi, ne dziesmas. Dievs kļuva par cilvēku, lai mums būtu potenciāls kļūt līdzīgākiem Viņam– piepildītiem ar mīlestību pret savu Radītāju un savu tuvāko.

 

lapas redaktore Aļesja Lavrinoviča
 




 
      Atpakaļ