Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 18. 09, 2019
Jaunumi
 
   
107048

Bīskape Patrīcija Devenporte: kalpošana frontes līnijās (intervija)
27.06.2019


Pirmā melnā sieviete ELBA bīskapes amatā pārdomās par savas baznīcas darbu gan cīņā pret rasismu, gan to, kā celt “mīļoto [ticīgo] kopienu” 

(Pasaules luterāņu informācijas centrs) – Pirms gada mācītāja Patrīcija Devenporte tika ievēlēta par pirmo afroamerikāņu sievieti bīskapes amatā Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā (turpmāk - ELBA), kurai pieder 3,5 miljoni locekļu. Būdama Dienvidaustrumu Pensilvānijas sinodes galva, viņa kalpo luterāņu draudzēm piecos apgabalos Filadelfijas pilsētas apkārtnē, kas ietver plašu lauku, piepilsētas un pilsētas draudžu spektru. “Mēs esam viena no ELBA daudzveidīgākām sinodēm,” viņa lepni teica Pasaules luterāņu informācijas centram, atskatoties uz pirmajiem mēnešiem amatā. 

Tuvojas gads, kopš jūs esat savā jaunajā bīskapes lomā. Pastāstiet mums par cilvēkiem, kas veido baznīcu ASV jūsu pusē.

Mums ir libēriešu draudzes, spāniski runājošas draudzes, draudzes ar balto cilvēku pārsvaru un draudzes ar afrikāņu izcelsmes cilvēku pārsvaru, kā arī multikulturālas kopienas. Tas pats ir ar mūsu mācītāju sarakstu – kurā ir 28 afrikāņu izcelsmes mācītāji, kas ir gandrīz desmit procentu. Tikpat ir arī mācītāju, kas ir jaunāki par 40 gadiem, un gandrīz 40 procentu sievietes mācītājas, un mēs esam pateicīgi par šo daudzveidību.

Šāda etniska daudzveidība ir neraksturīga ELBA, kurai pārsvarā pieder baltie cilvēki, vai ne?

Pjū fonda pētījums liecina, ka 96% mūsu [ELBA] locekļu ir baltie (https://www.pewforum.org/religious-landscape-study/religious-denomination/evangelical-lutheran-church-in-america-elca/). Mūsu draudzes ziņo, ka septiņi procenti mūsu dievlūdzēju ir Āfrikas izcelsmes un 91% ir baltie. Tāpēc es uzsveru, ka Dienvidaustrumu Pensilvānijas sinode ir unikāla, un tas nav manis dēļ vien!

Vai rasisms baznīcā šodien joprojām ir problēma?

Tas ir dažādos līmeņos. Konfesija, kurai piederīgi 96% balto, sistēmiski nav pieradusi ieklausīties citas ādas krāsas cilvēkos un perspektīvās. Mūsu kopienā daudzi no citādas ādas krāsas dievlūdzējiem atrodas draudzēs, kas kalpo nabadzīgajos rajonos, un daudzi no šādiem, kas mūsu sarakstā, nesaņem adekvātu atalgojumu.

Rasisma problēmas risinājums ir viena no mūsu prioritātēm, un mēs esam nodibinājuši antirasisma komandu, lai mācītu baznīcas un parādītu mūsu ieinteresētajām pusēm, ka tā ir prioritāte – sagraut barjeras, kas kavē cilvēku pilnvērtīgu līdzdalību.

Mūsu darbs notiek, veicinot izglītību, tāpēc ka es ticu, ka tad, kad cilvēki “zina” labāk, viņi “dara” labāk. Kad es dodos uz lielākām draudzēm, kurās pārsvarā baltie, es tām saku: apskatieties savā birojā, kādus darbus kurš dara, un redziet, ka jums ir vara mainīt lietas.

Ko jūs liekat kā prioritātes savai kalpošanai?

Es tikko piedalījos savā pirmajā Dienvidaustrumu Pensilvānijas sinodē, un mēs esam vienojušies, ka cīņa pret rasismu ir prioritāte. Tāpēc ka mēs ticam, ka manta ir jāliek tur, kur ir mūsu sirds, mēs piešķīrām 10 000 dolāru antirasisma apmācībām un investīcijām vadībā, kurā dalība būs pieejama visiem.

Sapulces tēma bija saistīta ar “mīļoto kopienas celšanu” – un tas nav par rasi vien, bet arī par nabadzību un bezpajumtniecību. Mums ir liels skaits cilvēku, kuri piedzīvo pārtikas trūkumu. Mums ir krīze ar opiātu lietotājiem, kas zaudē darbu, veselību, ģimenes un dažkārt arī dzīvi. Mums ir nepieciešamas atjaunošanas kalpošanas, kur mēs varam rūpēties par cilvēkiem, kas ir nonākuši atkarībās, un viņu ģimenēm. Mūsu sinodē ir liela LGBTQIA kopiena, un mēs turpinām sarunas par visu mūsu brāļu un māsu iekļaušanu, zinot, ka mēs visi esam aicināti sludināt Jēzus Kristus labo vēsti.

Līdzīgi vairākumam tradicionālo baznīcu globālajos ziemeļos arī ASV luteriskā baznīca ir pieredzējusi kritienu apmeklētāju skaita ziņā. Kā jūs tiekat galā ar to?

Mēs visi piedzīvojam kritumu cilvēku līdzdalībā un līdzekļos, tāpēc mūsu prioritāšu virsotnē ir palīdzēt draudzēm saprast, kādas ir zīmes dzīvajai ticības kopienai. Tas nav stāsts par fiziskajām personām, naudu un ēkām – kas bija vecais veids, kā mēs mērījām, kā baznīca aug. Tagad jautājums ir: vai sabiedrībā kaut kas mainās? Var būt maza draudze ar 15 cilvēkiem, bet, ja tā draudze nodrošina pārtikas bankas, notur AA [Anonīmo alkoholiķu] sapulces, organizē mākslas un mūzikas programmas bērniem, sabiedrībā līdz ar tās slēgšanu rastos vakuums. Citas draudzes ar 1500 cilvēkiem, iespējams, svētdienās var “atzīmēties” ar sasniegumiem un pat veikt savās telpās svarīgu kalpošanu, bet vai sabiedrība ciestu, ja tās tiktu slēgtas? 

Neilgi pēc jūsu ievēlēšanas Pitsburgā tika veikta sinagogas apšaude, visnāvējošākais uzbrukums jūdu kopienai ASV. Kā jūs aprakstītu attiecības ar citām baznīcām un ticības kopienām?

Es ar prieku varu pateikt, ka mani priekšgājēji jau bija strādājuši ar “Interfaith Philadelphia” – kas veidojas kristiešu, musulmaņu, jūdu, bahajiešu, sikhu un citu reliģiju pārstāvju sadarbībā. Mēs līdzdarbojamies holistiski – radot iespējas mācībām, dialogam, kalpošanai un darbam sabiedriskās harmonijas veicināšanā. Tāpēc, piemēram, kad Dzīvības koka [sinagogā] notika apšaude, tajā vakarā mēs bijām pie sinagogas kopā, stāvot līdzās ar valdības pārstāvjiem. Sinagoga bija pilna, un mēs stāvējām plecu pie pleca, nosodot – un ne lūdzoties kopā vien, bet arī apliecinot divkāršu apņemšanos darīt to, ko mēs darām, lai cīnītos ar šādu naida veidu. 

 

 “Luterāņu baznīcas sauklis [burt. no ang. val. – mantra] ir “Kristus krusta atzīmēta, Dieva uzņemta un sūtīta pasaules dēļ”, un katru reizi, kad mēs apzīmējam sevi ar krusta zīmi, tā mums atgādina, ka mūsu attiecībām ar Dievu jāved pie attiecībām ar mūsu tuvākajiem trūkumā,” uzsvēra bīskape Patrīcija Devenporta, ELBA Diegunvidaustrumu Pensilvānijas sinode.

 

Kā ticības cilvēki varētu būt veiksmīgāki, pretojoties šiem naida, baiļu un izslēgšanas stāstiem?

Kā baznīcai mums jābūt par “mīļoto kopienas” modeli, ne tikai draudzēs, bet arī plašākajā sabiedrībā, rādot tai, ko patiešām nozīmē skatīties pāri cilvēka krāsai un uzskatiem, skatīties uz to cilvēcību un būt spējīgiem stāvēt kopā, lai neviens no mums neciestu. Mēs satiekamies ar mēru, policijas komisāru un apgabala prokuroru, lai vaicātu, kā mēs varam sadarboties ar tiem, lai novērstu Filadelfijas augsto noziegumu skaitu. Viņi teic, ka baznīcai patiesībā ir jāatgriež tās balss kā pirmajai, kas reaģē uz cilvēku trūkumu.

Mums no jauna ir jāatver savas durvis septiņas dienas nedēļā, lai cilvēkiem būtu vieta, kur aiziet. Tas nav tikai par mūsu ticības praksi, bet par citu trūkuma novēršanu. Luterāņu baznīcas sauklis ir “Kristus krusta atzīmēta, Dieva uzņemta un sūtīta pasaules dēļ”, un katru reizi, kad mēs apzīmējam sevi ar krusta zīmi, tā mums atgādina, ka mūsu attiecībām ar Dievu jāved pie attiecībām ar mūsu tuvākajiem trūkumā.

Kādi personīgie izaicinājumi jums bija šajā darbā?

Kad es uzzinu kaut ko jaunu, man patīk redzēt to kā iespēju būt lieciniecei publiskajā telpā. Tāpēc es dodos Bendžamina Franklina ielā ar Uzņemošo draudzi, lai būtu kopā ar bezpajumtniekiem, tāpēc ka mums ir jāpilda sava apņemšanās. Es dodos pie mūsu draudzēm Houpas parkā, izsniedzot aprūpes komplektus cilvēkiem ar atkarībām, lai būtu kopā ar tīņiem, kas aizbēguši no mājām, lai nevis tikai kaut ko izsniegtu, bet lai izvilktu cilvēku, piedāvājot nevis tikai aprūpes komplektus, bet lūgšanu un cilvēciskas attiecības. Es esmu ļoti pateicīga par iespēju darīt nevis administratīvu darbu vien, bet arī atrasties frontes līnijās. 

 

 31./05./2019.

Filadelfija, ASV / Ženēva 

 

Foto: Bob Fisher-SEPAComm

Avots: Pasaules Luterāņu Federācijas ziņas  




 
      Atpakaļ