Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 23. novembris, 2017
Bībele / Hermeneitika
 
66743

VAI BĪBELE IR PRET SIEVIEŠU ORDINĀCIJU? Indulis Paičs
30.05.2016


“Pat putns rod mājas un bezdelīga ligzdu, 

lai perētu putnēnus pie Taviem altāriem,

Pulku Kungs, mans ķēniņ un Dievs” (Ps.84:4)

 

“Jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, 

bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime” (Ef.2:19)

 

2016. gada 3. jūnija,

LELB Sinodes atklāšanas dienas, lozungi

 

VAI BĪBELE IR PRET SIEVIEŠU ORDINĀCIJU?

 

Sieviešu ordinācija – par ko īsti ir strīds?

 

Tuvākajās dienās Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas sinode lems par vairākiem baznīcas Satversmes grozījumiem. To starpā ir viens, teoloģiski īpaši nozīmīgs –ieteikums Satversmes tekstā iekļaut liegumu sievietēm pretendēt uz ordināciju mācītāja amatā. Sievietes mūsu baznīcā netiek ordinētas jau vairāk nekā divdesmit gadus (tiesa, vēl pirms tam no 1975. līdz 1993. gadam tas tika darīts), bet šī ir pirmā reize, kad sieviešu ordinācijas neiespējamību paredzēts nostiprināt tik skaidrā un juridiski spēcīgā formā. 

Domājot par to, atcerējos reiz plaši īstenotu CSDD sociālo kampaņu “Skaties divreiz!” Toreiz tas bija aicinājums autovadītājiem pirms pārkārtošanās blakus joslā vēl otrreiz uzmest skatu spogulim – tieši pirms manevra. Vienīgi tā var pamanīt kādu ātru motociklistu, kas pirmajā ieskatīšanās reizē likās tik tālu vai pat vispār nebija redzams...

Arī šis raksts ir aicinājums paskatīties spogulī otrreiz – vēlreiz pārdomāt, par ko īsti mēs lemsim un kāpēc? Dažreiz intelektuālās diskusijās tik ātri sākam apstrādāt konkrētus argumentus, ka aizmirstam noskaidrot – kas ir mūsu dzinulis,iekšējais motīvs vispār piedalīties kādā dialogā vai strīdā? Šāda pašrefleksija ir ļoti palīdzoša, jo konkrētos jautājumus visbiežāk nav iespējams produktīvi atrisināt, kamēr nav apzināti īstenie strīdus temati, kas slēptā veidā virza attiecīgās diskusijas enerģiju.

Diskusijām par sieviešu ordināciju noteikti ir savi psiholoģiski un sociāl-ekonomiski iemesli, tomēr es gribētu koncentrēties uz teoloģijas jomu. Mans minējums ir tāds: diskusija ap Satversmes grozījumiem centrējas nevis ap sievietes lomu baznīcā, viņas principiālo spēju vai nespēju veikt mācītāja amata pienākumus, bet gan par noteiktu dogmatisku nostāju iepretī Svētajiem Rakstiem. Zem jautājuma par sieviešu ordināciju tiek izcīnīta dramatisma pilna cīņa par Bībeles autoritāti un vietu baznīcas pašizpratnē. Kamēr šis teoloģiskais aspekts nav skaidri apzināts un nav kliedētas ar to saistītās bažas, auglīgs dialogs nebūs iespējams.

Ilustrācijai. Ja mēs uzskatām, ka apustulis Pāvils savās vēstulēs skaidri un noteikti nepieļauj sieviešu ordināciju, tad tādā gadījumā praktizēt to nozīmē nostāties atklātā dumpī pret Bībeli un Garu, kas to ir inspirējis! Bez Svētajiem Rakstiem mums nav drošas pieejas pie Kristus, iztrūkst ticības pamata un vienojošā elementa! Atkāpjoties no Rakstu autoritātes, mēs zaudējam iespēju izveidot patiesu Kristus baznīcu.

Ja alternatīva ir tiešām tāda, nav grūti saprast, kāpēc cīņa kļūst dramatiska un izmisīga. Par ticības pamatu ir vērts pastāvēt līdz galam, kā gan citādi? Upurēt Rakstu autoritāti sieviešu ordinācijas dēļ daudziem liekas pārāk dārga cena par “iešanu līdzi laikam”. Lai cik mīļas un dārgas būtu kristīgās māsas, arī viņām pašām būtu jāsaprot, ka svaru kausos ieliktas nesamērojamas lietas!

Apmēram šādā griezumā es saprotu izšķirošos 1993. gada notikumus, kad LELB sinode amatā ievēlēja mūsu pašreizējo arhibīskapu. Tā bija apzināta izvēle, zinot viņa nostāju šajā jautājumā. Arhibīskaps bija brīdinājis sinodi par savu skatījumu un nodomu noteikt pilnīgu sieviešu ordinācijas moratoriju. Pamatojums: nav pieļaujams turpināt tādu baznīcas praksi, kas ir pretrunā Bībeles pavēlei. Tā ir skaidra, saprotama pozīcija, kas tika atklāti pausta. “Svētajos Rakstos, nevis cilvēku iegribā balstīta baznīca” – šī toreiz uzstādītā teoloģiskā vīzija aizvadītajos gados ir guvusi ievērojamu atbalstu LELB mācītāju un draudžu locekļu vidū.

Atbalsi no tā laika rūpēm par palikšanu pie ticības pamatiem jūtam arī šodien. Par to liecina tas, cik bieži sieviešu ordinācija Latvijā tiek saistīta ar citām parādībām un procesiem Rietumu kristīgajās baznīcās. Jautājums nav tikai par sievietēm, bet baznīcas nākotni! Sieviešu ordinācija LELB aprindās bieži tiek saprasta kā pirmais solis pretī aizvien pieaugošai cilvēku patvaļai un atkrišanai no ticības.Ja notiek atklāta dumpošanās pret Bībeles autoritāti vienā jautājumā – vai tad nav “maisam gals vaļā”? Vai grūti iedomāties, ka tam sekos citas, vēl nopietnākas, atkāpšanās no patiesības?

Šāda strikta dogmatiskā pozīcija var nepatikt, to var visādi kritizēt uz citu autoritāšu pamata, bet tai ir sava iekšēja loģika un stāja.Ideja par to, ka Bībelei ir jābūt vienīgajai mērauklai visam, kas notiek Baznīcā, ir labi pamatota gan pašos Rakstos, gan luterāņu konfesionālajos dokumentos.

Atstāsim mierā jautājumu par to, vai visas pārmaiņas, kuras redzam Eiropas baznīcās, ir patiešām destruktīvas (drīzāk gan dažādas norises ir dažādi vērtējamas...). Šobrīd es vēlos vien noformulēt vārdos problēmu, kura no mana skatu punkta dod teoloģisko pamatojumu un enerģiju visam strīdam, un aicinu palūkoties spogulī vēlreiz: vai izvēle “atmest Rakstus un ordinēt sievietes” pretstatā“ neordinēt sievietes, bet toties palikt pie Rakstiem” ir nenovēršama? Sieviešu ordinācija pretēji Rakstiem būtu dogmatiska problēma, bet vai ir iespējama sieviešu ordinācija saskaņā ar Rakstiem?

Šī otrā iespēja daudziem mūsu baznīcā, iespējams, liekas pilnīgi nereāla. Pirmais skats spogulī taču liekas tik pārliecinošs – viss ir skaidrs, jau pirms daudziem gadiem uzrakstīts un formulēts... Mums ir savi draugi, kas domā līdzīgi mums. Mums ir argumenti. Nepieciešamības gadījumā varam argumentus vēlreiz pārstāstīt.Bet vai tas tiešām ir vēl arvien nepieciešams? Cik ilgi mēs atkārtosim vienu un to pašu: ko Dievs aizliedzis, to cilvēkiem nebūs atļaut!

Tomēr pēdējo gadu desmitu gaitā tikuši veikti daudzi nozīmīgi ekseģētiski pētījumi par strīdīgajām Rakstu vietām, kas ienes jaunu skatījumu uz “sen zināmajām atbildēm” un palīdz labāk formulēt iespējamos veidus, kā saprast“atslēgas tekstus”, kas parasti tiek lietoti argumentācijai sieviešu ordinācijas kontekstā. Simpātiskais ir tas, ka diskusija notiek strikti ekseģētiskā līmenī – lasot pašu tekstu, nevis apelējot pie kādām autoritātēm “no malas” un pretstatot tās Rakstiem.

Uzreiz gribu sacīt: pasaulē ir baznīcas, kas sievietes neordinē, un, cienot šo baznīcu teologus, nākas secināt, ka Svētos Rakstus tiešām var skaidrot tā, ka sieviešu ordinācija šķiet neiespējama. No otras puses – arī tās baznīcas, kas sievietes ordinē, ir meklējušas un atradušas pamatojumu Svētajos Rakstos. Tas liek aizdomāties – vai tiešām pastāv vienīgais pareizais Rakstu skaidrošanas veids šajā jautājumā? Vai varētu tā būt, ka sieviešu ordinācija ir savienojama ar ticību Rakstu nemaldīgumam, kā arī nav saistīta ar citiem, ētiski šaubīgiem jautājumiem? Varbūt sieviešu (ne)ordinēšana ir nevis Rakstu pavēles, bet noteiktas skaidrojuma tradīcijas jautājums?

 

 

Vai izvēle starp Rakstu autoritāti un sieviešu ordināciju ir īsta?

 

Vispirms jānorāda, ka nekur Svētajos Rakstos tiešā tekstā nav pavēlēts: “Sievietes nedrīkst ordinēt!”. Tam ir labi saprotami vēsturiski iemesli – Jaunās Derības tapšanas laikā garīgā amata izpratne vēl nebija pilnībā izveidojusies, un pats latīņu valodas vārds “ordinācija” nevar parādīties grieķu tekstā. 

Vienlaikus šis fakts ir ievērības cienīgs vienā ziņā: tas signalizē, ka jautājumā par sieviešu ordināciju mēs izmantojam Bībeles tekstu interpretētā formā. Būtībā teksts tiek interpretēts vienmēr, taču šajā gadījumā to atzīst arī tie teologi, kas Pāvila vēstulēs saskata skaidru aizliegumu sievietēm ieņemt mācītāja amatu – “runāšana” (1.Kor.14) vai “palikšana mierā” (1.Tim.2) esot jāsaprot mācītāja amata kontekstā, nevis kā universāls liegums sievietēm runāt jebkurā draudzes vai piedalīties sociālajā dzīvē.

Jautājums – vai ir tādas Rakstu vietas, kas nenovēršami aizliedz sieviešu ordināciju? Vai kopējā Jaunās Derības vēsts liek mums viennozīmīgi interpretēt Rakstus tā, ka sieviešu ordinācija nav pieļaujama? Vai pastāv kādi pārliecinoši pozitīvi argumenti?

 

Rakstu vietas, kas tiek izmantotas, lai liegtu sieviešu ordināciju

Šajā rakstā nav iespējams iedot pilnīgu pārskatu par dažādajiem argumentiem, kas izskanējuši atslēgas tekstu sakarā, tāpēc aprobežošos ar alternatīva skaidrojuma ieskici. Mērķis ir parādīt, ka šīs Rakstu vietas var tulkot arī citādi – un līdz ar to skaidrojumā mums jāvadās pēc papildus kritērijiem. Par to vairāk secinājumu daļā.

A.

1. Kor. 14:34-35

Konkrētais Rakstu fragments dažos Jaunās Derības manuskriptos ievietots citā vietā (nevis pēc 33., bet 39. panta). Tas ļauj secināt, ka šī piebilde ir ievietota jau gatavā tekstā –pēc vēstules tapšanas. Vai tas nozīmē, ka šis teksts mums vairs nav autoritatīvs? Nebūt nē, jo tas atrodas kanoniskajā tekstā – visos manuskriptos. Tomēr šis sīkais fakts liecina, ka runa ir par kādu papildus piezīmi, kas, iespējams, tekstā iekļauta vēlāk.

Kāda ir šīs piezīmes vieta kopējā teksta plūdumā? Pāvils runā par dievkalpojumā notiekošo. Vārds “ekklesia” (draudze, baznīca) grieķu valodā satur tādas pašas nianses, kā latviešu vārds “sapulce” – tā vienlaikus ir cilvēku kopība un konkrēta sapulcēšanās reize. Kenets Beilijs (Kenneth Bailey)un citi tuvo austrumu kultūras pazinēji uzskata, ka runa ir par sieviešu sarunāšanos dievkalpojuma laikā. Uz to norāda ne tikai kopējais konteksts, bet arī piebilde: “Bet ja viņas vēlas kaut ko mācīties...” Stāsts, tātad ir par sarunāšanos mācīšanas laikā – stāsts par klausītājiem, kas ar runāšanu traucē dievkalpojumu! Šeit varam Pāvilam vienīgi piekrist – un ne tikai attiecībā uz sievām!

B.

1.Tim.2:8-15

Īpaši nozīmīgs teksts, jo četri no konteksta izrauti vārdi liekas kā absolūti skaidra atbilde uz jautājumu – proti, “sievai mācīt es neļauju”. Tomēr teologa darbs atšķiras no paviršas lasīšanas tieši ar to, ka Bībeles vārdi tiek redzēti kontekstos un analizējama ir gan vārdu sacīšanas, gan mana lasījuma motivācija.

Šeit, starp citu, mūs gaida liels pārsteigums. Pāvils mudina mainīt dzimumu sociālās lomas!

 

EKSKURSS par “dzimtes studijām”

Sociālais dzimums jeb dzimte (angl. gender) ir tā loma, kādu sabiedrība ierāda attiecīgā bioloģiskā dzimuma(angl. sex) cilvēkiem. Mūsdienu Latvijā dzimte ir kļuvusi par vienu no pārprastākajiem terminiem – ir noderīgi veltīt nedaudz uzmanības tam, lai izprastu šī jēdziena nozīmi. Mūsu valodā paralēli tiek lietoti vairāki vārda gender tulkojuma varianti, bet lietas būtību nav grūti aprakstīt: sociālais dzimums jeb dzimte ir visas tās tipiskās izturēšanās, ģērbšanās, nodarbošanās un citas uzvedības formas, kuras konkrētā sabiedrība asociē ar konkrētu dzimumu un sagaida no tā. Piemēram, musulmaņu sabiedrībā pieņemts sievietēm valkāt garu, visu ķermeni nosedzošu apģērbu. Vai sievietes bioloģiskais dzimums obligāti pieprasa šādu apģērbu? Nē, sievietes nepiedzimst ar šo apģērbu mugurā!Šāds ģērbšanās veids izriet nevis no dzimuma, bet tieši dzimtes – priekšstata par ‘normālas sievietes’ izskatu. Šis priekšstats ir mainīgs, atkarībā no konkrētās kultūras un sabiedrības tradīcijām. Citā zemē un kultūrā sievietes ģērbjas citādi...

Šādā nozīmē sociālais dzimums ir mainīgs lielums. Sabiedrības vēstures gaitā mēdz mainīt savu izpratni par “ideālo/tipisko apģērbu” vai “ideālo/tipisko nodarbošanos”, kāda būtu piemērota konkrētajam dzimumam. Pats indivīds sociālo dzimumu jeb dzimti nemaz nevar tik viegli mainīt – visbiežāk var vienīgi sadumpoties pret valdošajiem stereotipiem (“sievietes nevar vadīt mašīnas” – bet es tomēr braukšu, “vīriešiem jābūt kareivīgiem un pienācīgi agresīviem” – bet es tomēr uzdrošinos tāds nebūt), jo sociālā dzimuma izpratne parasti mainās lēni – līdz ar visas sabiedrības transformāciju. Protams, vīrietis var uzvesties “sievišķīgi” (tāpat arī sieviete – “ielauzties” vīriešu sfērā), bet tas tomēr tiks identificēts kā kaut kas netipisks vai dīvains... Šādā ziņā sociālais dzimums ir pietiekami objektīvi konstatējama lieta kādā noteiktā sabiedrībā vai tās daļā.

Atgriežoties pie mūsu tēmas. Pāvils raksta kā tāds, kam, izsakoties mūsdienu valodā, piemīt laba izpratne par gender atšķirību no sex. Proti, viņš uzrunā kristietes – sievietes (dzimums, sex), un aicina lauzt vietējā vidē pastāvošos sociālo lomu (dzimte, gender) stereotipus –to vietā ieviešot jaunu izpratni, ko nozīmē būt sievietei, sievišķīgai!Sievietei, kas sevi apzinās par Kristus mācekli, neder tradicionālā sociālā dzimuma loma – būt par krāšņumlietu vīra īpašumā. Pāvils aicina lauzt šo dzimtes stereotipu. Sievām nevajadzētu greznoties ar greznumlietām un smalkiem apģērbiem, bet tā vietā pievērst uzmanību iekšējās pasaules attīstīšanai un izveidei! Pagāniskajā vidē, kurā tiek uzskatīts, ka sieviete nav spējīga mācīties,tas ir patiesi revolucionārs solis!

No tā arī ceļas norādījums – ļaut sievietēm “mierā”, proti, netraucēti,nodoties mācekļu ceļam (vārds manthano, kas šajā vietā tekstā ir lietots, apzīmē ilgstošu mācīšanos, kādas lietas apgūšanu). Piebilde “pilnīgā paklausībā” neattiecas uz paklausību vīram vai vēl jo vairāk – ikvienam vīrietim, bet gan – paklausību, nodošanos minētajam māceklības ceļam. Sievas lai netraucēti mācās – pilnīgi nodevušās Kristum.

Vienlaikus Pāvils saprot, ka sociālās lomas nedrīkst mainīt pārāk strauji, tāpēc piebilst – bet uzkundzēties mācīt vīru es sievai neļauju. Vārds “oude” (grieķu val “nedz”, “nedz-arī”, “tā, ka...”), kas savieno teikuma pirmo daļu ar otro, nesaraujami saista divus izteikumus vienotā veselumā. Šajā gadījumā nav divi aizliegumi – “mācīt” un “uzkundzēties” (“būt valdonīgai”, pat “vardarbīgai”), bet viens vesels: valdonīgi mācīt, komandēt. 

Proti, Pāvils nevēlas radīt jukas un sacīt, ka dzimtēm jāmainās vietām – tagad sievietei jāpakļauj vīrietis, kā līdz šim vīrieši pakļāva sievietes! Nē, to es nepieļauju, viņš saka. Sievietes iekļaušana sabiedrībā nenozīmē privilēģiju uzmesties par kungu sava vīra vietā. Proti, jābūt līdztiesībai un sadarbībai! Tāpēc pēc savas piebildes Pāvils atgriežas atpakaļ pie tēmas par mieru, netraucētu piedalīšanos mācībās...

Kā iemesls tam tiek minēts skumjais stāsts no Vecās Derības, kurā minēts, ka Ieva, kas radīta pēc Ādama, pirmā krita grēkā – un Ādams, būdams saistīts, līdz ar viņu. Tieši tāpēc sievai netraucēti jāļauj iet māceklības ceļš, lai jaunajā lietu kārtībā tā nenotiktu! 

Sociālās lomas ir mainījušās un tām vēlams mainīties. Sievietei jāļauj mācīties. Evaņģēlija ekvivalents ir stāsts par Martu un viņas māsu Mariju, kas “sēž pie Jēzus kājām”. Marta kādā brīdī ir tik sašutusi galvenokārt tāpēc, ka viņas māsa uzturas vīriešiem paredzētajā mājas daļā un nepilda savas dzimtes lomu – “cept un vārīt”, lietojot stereotipisku valodu... Tā vietā viņa – iedomājieties! – mācās pie rabīna kājām, gluži kā citi Viņa mācekļi! Jāņem vērā, ka “sēdēšana pie rabīna kājām” ir tāda mācīšanās forma, kas paredz māceklību, proti, meistara kvalitāšu pārņemšanu, lai spētu to nodot tālāk citiem! Sievietēm ir jākļūst par māceklēm šī vārda pilnīgā izpratnē – jāspēj gan mācīties, gan liecināt.

C.

1.Tim.3:2

“Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram, skaidru prātu, nosvērtam, pieticīgam, viesmīlīgam, lietpratīgam skolotājam...”

Titam 1:6

“...tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram, kam bērni ir ticīgi, nevis izlaidīgi un nepaklausīgi.”

 

Šiem tekstiem svarīga ir t.s. Sitz im Leben (“vieta dzīvē”) analīze – kādu situāciju un kādā nolūkā Pāvils vēlas ietekmēt.  Skaidrs ir tas, ka viņš nesaka: bīskapam ir jābūt vīrietim. Tā vietā viņš uzrunā kādu citu problēmu. Iespējami divi galvenie varianti. Tā ir:

kāda grieķu herētiķu mācība, kas noliedz tiesības precēties – pretstatot ģimeni un seksualitāti svētuma sasniegšanai. Šajā gadījumā Pāvils aizstāv jūdu tradīciju, kas prasīja rabīnam būt precētam. Iemesls – Dieva norādījums: “Nav labi cilvēkam būt vienam”(1.Moz.2:18), proti, cilvēka dzīvei un garīgajai attīstībai ir nepieciešams otrs. Šādā nozīmē draudzes pārraugam vai prezbiteram jāveido ģimene. Titam 1:6 pievienotā norāde uz bērniem liecina par mērķi: iemācīties vadīt savu saimi, pirms censties pārraudzīt citus.

 jūdu poligāmijas un/vai daudzu šķiršanos prakse. Šajā gadījumā Pāvils vēršas pret paradumu, kurš, kā liecina Nāves jūras teksti, bijis izplatīts ne tikai augstākajos sabiedrības slāņos, bet arī vidusšķirā: daudzas secīgas laulības(pat – bez formālas šķiršanās!) un poligāmija (vienlaicīga dzīve ar vairākām sievām). Draudzes vadītājs, kuram ir vairākas sievas vienlaikus, būtu nepieņemams grieķu – romiešu vidē, kas poligāmiju nepieļāva.

Jāatzīst, ka paša Pāvila piemērs nonāk pretrunā ar šo tekstu (cik zināms, viņš nebija precējies – atšķirībā no apustuļa Pētera un pārējiem, sk. 1.Kor.9:5). Ja Pāvila aizliegumu ņemam burtiski, tad pats Pāvils neder bīskapa un mācītāja amatam!

Visa kristīgā baznīca – gan austrumos, gan rietumos – daudzus gadsimtus bīskapiem un prezbiteriem ir likusi būt neprecētiem,kas ir diametrālā pretrunā tekstā sacītajam. Ja cauri gadsimtiem šis teksts nav ticis uztverts kā burtiska pavēle, kāpēc mēs par to aizmirstam tad, kad vēlamies to lietot sieviešu ordinācijas gadījumā? Pati baznīca visos laikos šo Rakstu vietu ir skaidrojusi kombinācijā ar citām – un tas ir veselīgs atgādinājums, ka no konteksta izrauti vārdi nav lietojami ātrai jautājuma izšķiršanai.

Ja teikuma galveno uzsvaru (“būt precētam” un “ar vienu sievu”) ignorējam, bet pārāk akcentējam netiešo secinājumu, mēs uzrādām izcili selektīvu interpretācijas gadījumu. Secināt: ja reiz Pāvils runā par bīskapiem par vīriešiem (dzimte), tad bīskapi var būt tikai vīrieši (dzimums), būtu tas pats, kas sacīt, ka norādījumi vergturiem nozīmē verdzības sistēmas atjaunošanas nepieciešamību! Šādi secinājumi nav loģiski pieņemami.

Vēl jāpiebilst, ka pats vārds “episkopos” (pār-raugs) ir dzimtes-neitrāls grieķu valodā. Pāvila kopējā doma: draudzes pārraudzība jāuztic vecāka gadagājuma “ģimenes cilvēkam”, kas parāda spēju saglabāt uzticību laulībai mūža garumā (kā gan tas spētu saglabāt uzticību Kristum, sastopoties ar grūtībām, ja nav bijis uzticīgs saviem solījumiem cilvēkiem un Dievam?) un prasmi izaudzināt ticīgus bērnus (kas gan vēl labāk varētu liecināt par dziļu cilvēka dabas pazīšanu un spēju mācīt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar piemēru?). Šādam cilvēkam var droši uzticēt draudžu pārvaldību (pārējās vēlamās īpašības tiek uzskaitītas tālākajā tekstā...).

Interesanti, ka mirkli vēlāk – 1.Tim.3:8-13 – Pāvils runā par īpašībām, kādām jāpiemīt diakonam, un arī tur tiek minēts nosacījums “vienas sievas vīrs” (12.p). Vienlaikus kopējais vēstules fragments, kas runā par diakonu kalpošanu, piemin “sievas”, un šo vārdu var saprast arī kā “sievietes-diakones”:

“Tāpat arī diakoniem ir jābūt cienījamiem, viņi nedrīkst būt divkosīgi, nodoties dzeršanai un negodīgai mantas raušanai. Viņiem ir jābūt tādiem, kas ticības noslēpumu tur tīrā sirdsapziņā. Vispirms lai viņi tiek pārbaudīti un, ja ir bez vainas, tad lai kalpo. Tāpat arī sievām ir jābūt cienījamām – nevis neslavas cēlājām, bet atturīgām un visās lietās uzticamām. Lai diakoni ir vienas sievas vīri, kas labi pārrauga savus bērnus un savu namu.”

Ja vien mēs nedomājam, ka diakonu precētajām sievām ir lielāki nosacījumi, nekā bīskapu precētajām sievām, šajā gadījumā runa tomēr ir par sieviešu dzimuma diakonēm.

D.

“Radīšanas kārtība”

 

Šis termins prasa plašu, detalizētu apskatu, jo nav balstīts kādā vienā konkrētā Rakstu vietā, bet drīzāk kopējā to izpratnē (“Ādams radīts pirms Ievas”, “vīrs ir sievas galva” utt). Kopējā ideja ir tāda: Bībeles tekstos parādās zināma kārtība un lomu sadalījums, kas vērojams jau pie radīšanas. Pat tad, ja pestīšanas ziņā mēs visi esam līdzvērtīgi Dieva priekšā, šis sadalījums un kārtība ir jāsaglabā. Kā viena no svarīgām izpausmēm šādai radīšanas kārtības saglabāšanai tiek saskatīta sieviešu ordinācijas nepieļaušana. Vienīgi vīrietim ir dots uzdevums un tiesības reprezentēt Kristu draudzes priekšā.

Nespējot apskatīt visus plašos argumentus, īsumā svarīgi norādīt: atsaucoties uz “radīšanas kārtību”, sievietes vieta baznīcā tiek atvasināta no kāda plašāka, universālāka principa. Resp., stāsts vairs nav par baznīcas amatu vien, bet vispārēju lomu sadalījumu abu dzimumu starpā. Taču šeit jābūt ļoti uzmanīgiem, jo plašākā kontekstā Jaunajā Derībā varam saskatīt nepārprotamas liecības par sievietes un vīrieša pilnīgu līdzvērtību Dieva priekšā.

Kā ir iespējams izveidot tādu teoloģiju, kurā vispārējais princips uzrāda sievietes un vīrieša vienlīdzību, pilnīgu līdzdaļu pestīšanas noslēpumos, bet vienlaikus – no šī vienlīdzības principa ir iespējams loģiskā veidā secināt, ka mācītāja amata ziņā pilnīga līdzvērtība un aizvietojamība nav spēkā – tas man paliek grūti atbildams jautājums.

Uzskatīt, ka vīriešu dzimums ļauj labāk reprezentēt Kristu, pamatojas patvaļīgā dzimuma (drīzāk –dzimtes) izcelšanā pār citām īpašībām. Varbūt tad Kristu pilnvērtīgi var reprezentēt tikai ebreju tautības, aramiešu valodā runājošs cilvēks?

Protams, pamatojumu var meklēt un arī atrast! Bet jābūt skaidrībā, ka tas nav strikti ekseģētisks, bet dogmatisks un visnotaļ voluntārs, interpretācijas tradīcijā balstīts process.

  

Kādas Rakstu vietas var izmantot sieviešu ordinācijas pamatošanai?

Šī raksta mērķis nebūt nav noslēgt diskusijas par sieviešu ordināciju – piedāvājot gatavu, ideāli formulētu,sieviešu kalpošanas pamatojumu un modeli. Drīzāk tas ir aicinājums uzdrošināties meklēt Rakstos ne tikai aizliedzošo, bet arī atļaujošo daļu. Šeit pavisam īsi ieskicēšu tikai dažas no idejām. Par tām nepieciešama tālāka diskusija. 

 

A.

1.Pēt.2:9

“Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķa priesteru saime, svēta tauta, tā īpašums, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnumainajā gaismā, lai jūs sludinātu viņa izcilos darbus”

Luteriskajā teoloģijā ir labi pazīstams t.s. “vispārējās priesterības” princips. Tā ir norāde, ka evaņģēlijs un sakramenti ir visas baznīcas kopējais “īpašums” un atbildība. Ikviens ticīgais ir aicināts piedalīties pie baznīcas kalpošanas – ne tikai slaukot putekļus vai labojot jumtus, bet arī sludinot Dieva darbus.Mēs saņemam līdzdaļu pie ticīgo “vispārējās priesterības” jau kristību brīdī, bet publiski drīkstam sākt darīt to, kas ir visu kopīgās tiesības, tikai tad, kad baznīca ir novērtējusi mūsu spējas to darīt vislabākajā iespējamā veidā. Interesanti, ka apustulis lieto tieši vārdu “priesteris” – kalpotājs īpašā garīgā amatā!

 

B.

Gal.3:26-29

“Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma”

Dieva un pestīšanas ziņā mēs visi esam līdzvērtīgi – Dieva bērni un “mantinieki pēc apsolījuma”. Sieviešu ordinācijas gadījumā svarīga ir norāde par “tērpšanos Kristū” – proti, Kristus ir klātesošs un darbojas caur ikvienu ticīgo cilvēku. Vārdi “tur nav ne vīrieša, ne sievietes” precīzāk būtu jātulko “tur nav ‘vīrietis un sieviete’”, proti, kā ir atsauci uz nošķīrumu, kas minēts Radīšanas stāstā. Jaunajā radīšanā, kas sākusies ar Kristus darbu, “visi ir viens”. Sacīt, ka tas attiecas “tikai uz pestīšanu”, nevis reālo baznīcas dzīvi, nozīmē izdarīt konkrētu dogmatisku lēmumu. Vai tiešām pestīšana attiecas tikai uz tālu nākotni? Drīzāk mums ir pamats domāt, ka izmaiņas cilvēku statusā Dieva priekšā ir jāatspoguļo arī mūsu dzīvē un praksē. Dieva valstība manifestējas draudzē – draudzei ir jābūt vietai, kurā minētais Pāvila teksts gūst savu pirmo un skaidrāko iemiesojumu, atklājot sievietes un vīrieša, verga un brīvā, jūda un grieķa līdzvērtīgo un vienlīdzīgo stāvokli Dieva priekšā – jau tagad, ne tikai tālu nākotnē.

 

C.

Mt. 23:10-11

“Nesauciet sevi par mācītājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu mācītājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps.”

Šis ir svarīgs teksts mācīšanas amata izpratnei: patiesais Baznīcas mācītājs ir vienīgi Kristus! Šādā nozīmē – sludinot evaņģēliju, vienmēr darbojas Kristus, nevis cilvēciskā persona. Amata regālijas un nosaukumi ir otršķirīgi, galvenais ir evaņģēlija pasludinājums. Priestera vai mācītāja darbība “iekš Kristus” nav lomu spēle, bet runa ir par garīgu procesu – Kristus pats ir klātesošs pasludinātajā vārdā! Cilvēks ir Kristus balss, nevis aktieris. Sludināšana notiek ne tikai caur mācīšanu, bet arī caur māceklību! Tas sasaucas arī ar Mateja evaņģēlijā atrodamo norādi (Mt.10:40 un tālāk), ka tas, kurš uzņem Kristus mācekļus, uzņem arī Kristu pašu – šajā gadījumā “māceklis” ir vārds, kas tiek saprasts kā “cilvēks, ko Kristus ir sūtījis darīt Valstības darbus”. Līdzīgi arī Jņ.13:20 sacīts: “Patiesi, patiesi es jums saku:kas uzņem to, ko es sūtīšu, uzņem mani; bet, kas uzņem mani, uzņem to, kas mani sūtījis.”

Pasludinājums garīgā nozīmē vienmēr ir paša Kristus darbs, kaut gan fiziski to veic cilvēks. Senbaznīcā par to tika izteiktas šaubas un izveidojās t.s. donātisms – mācība, ka priestera kalpošana ir atkarīga no viņa “svētuma” un citām personiskām īpašībām. Senbaznīca to noraidīja kā herēzi, jo evaņģēlijam un sakramentiem spēku piešķir Dieva vārds un apsolījums, nevis sprediķotāja vai sakramentu izdalītāja personiskās īpašības. Dzimums ir cilvēka, nevis Dieva vārda īpašība. Pasludinātais vārds ir neatkarīgs no pasludinātāja dzimuma – tāda varētu būt argumentācija, kas balstīta minētajās Rakstu vietās.

 

D.

Mk.9:35

“Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps”.

Ja sieviete tiešām nedrīkst valdīt, vai viņa var vismaz kalpot? Jautājums ir dziļāks, nekā pirmajā brīdī liekas. Liekot akcentu uz kalpošanu pretstatā varas īstenošanai, kas raksturīga valdniekiem un kungiem, Jēzus ierāda citādu attiecību un varas modeli, kādam jāpastāv Viņa mācekļu starpā. Mācītāja amatā, iespējams, vīriešiem būtu vairāk jāmācās no sieviešu paradoksālā spēka nespēkā, nekā otrādi!

Noslēgumā. Sieviešu loma Jēzus dzīvē ir daudzu pētījumu objekts. Nenoliedzams ir fakts, ka tieši sievietēm bijusi svarīga līdzdaļa pie visiem pestīšanas stāsta notikumiem – sākot ar Jaunavu Mariju, sievieti, no kuras Kristus ir dzimis (bez vīrieša “palīdzības”!), un beidzot ar sievietēm, kuras – atšķirībā no mācekļiem – paliek uzticīgas Kristum pat pie krusta, vēlāk pirmās piedzīvo Kristus augšāmcelšanos un tiek sūtītas pasludināt to apustuļiem.

Arī apustuļa Pāvila dzīvē svarīga loma bijusi sievietēm, kas līdz ar viņu kalpo un darbojas pie evaņģēlija izplatīšanas. Tas viss prasa nopietnu un vērīgu iedziļināšanos – bez aizspriedumiem un ar lielu gatavību sievietei ierādīt maksimāli iespējamo, nevis minimāli pavēlēto lomu draudzes un baznīcas dzīvē.

 

Secinājumi. Kas ar iepriekš sacīto ir un kas nav pierādīts?

Es labi apzinos, ka nevienu mācītu un prasmīgu teologu nav iespējams piespiest pieņemt tādu Rakstu skaidrojumu, kas viņam nepatīk. Argumentācija var turpināties teju vai bezgalīgi, un nereti šādi konflikti ir tikuši risināti ar brutālas varas palīdzību.

Nevēloties nevienu aizskart, situācija ir nedaudz līdzīga tradicionālo konfesiju strīdam ar Septītās dienas adventistu teologiem par sabata bausli. Formāli Bībeles tekstā tiešām ir sacīts: “Turi sabatu!” Varētu sašutumā jautāt: “Kādas tiesības baznīcām tā vietā svinēt svētdienu? Tādēļ jau pārējām baznīcām ir problēmas, jo tās atkāpjas no Dieva vārda!”Tradicionālās konfesijas šādai argumentācijai pretī liek atsauci uz evaņģēlija konsensu, kā arī Kristus pestījošā darba prioritāti...

Ar šo rakstu esmu centies parādīt vien to, ka mūsu izpratnei par to, ko Raksti māca par sieviešu ordināciju, ir vairāk tradīcijas, nekā absolūtas patiesības raksturs. Mēs darbojamies, izejot no saviem pieņēmumiem un skatījuma. Katram no viedokļiem ir savi, rūpīgi izstrādāti un aprakstīti argumenti.

Ko darīt šāda “interpretāciju konflikta” gadījumā? Uzskatu, ka arī šajā situācijā mums ir jāvadās no Rakstiem – no kopīgā gara, kas tajos atklājas. To vislabāk izsaka evaņģēlija vēsts par beznosacījuma žēlastību, kas – ticībā satverta – nes pestīšanu ikvienam, kas tic. Evaņģēlijs bez mūsu nopelna – vienīgi tas ir neapšaubāmais baznīcas kalpošanas pamats. 

 

Par to, kāda ir patiesi evaņģēliska un bibliska attieksme attiecībā uz sievietēm un viņu kalpošanu draudzēs – šis ir jautājums, kuram plašākas diskusijas manā skatījumā nav tikušas veltītas.

Arhibīskapa Jāņa Vanaga nostāja kopš 1993. gada ir radījusi nozīmīgus rezultātus un augļus Baznīcas dzīvē. Domāju, ka Rakstu autoritāte aizvadītajos gados ir tikusi spēcīgi nostiprināta, salīdzinājumā ar to, kāda situācija varēja izvērsties. Bet tagad, kad ir sasniegts galvenais mērķis – Raksti ir skaidri nonākuši dogmatikas centrā –ir vērts no jauna pievērsties konkrētajiem jautājumiem, par pamatu ņemot tieši Rakstu liecību. Tikai nevis pirmajā, bet otrajā, lēnākajā un niansētākajā skatienā spogulī...

 

Iesaku sinodei apzināties šo situāciju un nesteigties ar lēmumu jautājumā, par kuru tikai tagad esam gatavi sākt runāt.

 

Paliekot lūgšanās, lai sinodes atklāšanas dienas lozunga vārdus mūsu māsas varētu pilnā mērā attiecināt uz sevi,

 

Indulis Paičs




      Atpakaļ