Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 03. aprīlis, 2020
Jaunumi
 
   
109784

Baznīcas centrālajā un Austrumeiropā diskutē par luterāņu identitāti, dažādību un pneumatoloģiju (PLF ziņas)
04.01.2020


Līderu apspriede sniedz iespējas reflektēt par kontekstiem, iespējām un cerībām

Tallina, Igaunija/Ženēva

6.11.2019.

Baznīcām ir jānodrošina, ka ticīgie un pati baznīca netiek nostumti privātumā aiz baznīcas sienām un prom no publiskās telpas, teica Urmas Vilma, Pasaules luterāņu federācijas (PLF) viceprezidents Centrālās un Austrumeiropas jautājumos un Igaunijas evaņģēliski-luteriskās baznīcas arhibīskaps, kas uzņēma 2019. g. Centrālās un Austrumeiropas baznīcas vadītāju tikšanos.

 “Centrālās un Austrumeiropas baznīcas līderu konference ir īpaši svarīga, jo baznīcām nav pārāk daudz iespēju sanākt kopā,” saka PLF Eiropas reģiona sekretārs, māc. Dr. Ireneušs Lukas. Viņš piebilda, ka reģions var likties relatīvi homogēns pirmajā acu uzmetumā, bet situācija katrā no baznīcām un valstīm ir izteikti atšķirīga. 

Tikšanās ar nosaukumu “Dažādība un identitāte – dažādas dāvanas, bet tas pats gars… (1. Kor. 12,4-6)” norisinājās no 28. līdz 30. oktobrim Tallinā, Igaunijā, un piedāvāja telpu pārdomām par īpašo situāciju, izaicinājumiem, bet arī par dāvanām, kurās reģions var dalīties ar pārējo Eiropu un visu [baznīcu] sadraudzību.

Luterāņu identitātes

Prezentācijas un diskusijas par luterāņu konfesionālo identitāti, dažādību un pneumatoloģiju (izpratni par Svēto Garu) bija tikšanās centrā. Iedvesmojoties no nesenās konferences “Mēs ticam Svētajam Garam: Luterāņu identitāšu globālās perspektīvas” Adisabebā, Etiopijā, māc. Anna Burghardte (Igaunijas evaņģēliski-luteriskā baznīca) sniedza tikšanās kopsavilkumu, kuru daudzi dalībnieki nosauca par iedvesmojošu un dinamisku.

Viņa atsaucās uz 2015. g. pētījumu Luterāņu kopienas pašizpratne, kas apraksta PLF sadraudzību gan kā dāvanu, gan kā izaicinājumu. Balstoties uz to, tikšanās dalībnieki pievērsās jautājumam “Ko nozīmē būt par luterāni šodien?” pneumatoloģiski. Jautājumi, kas tika savākti konsultācijas gaitā, taps par pētniecisku instrumentu, turpinot luterāņu identitātes studijas.

Sasaistot šīs tēmas ar Centrālās un Austrumeiropas kontekstu, Burghardte teica: “Fakts, ka mūsu baznīcas ir dzīvojušas zem komunisma, ir devis mums īpašo mantojumu būt kritiskiem pret parasto ekumenisko valodu par mieru un taisnīgumu,” piebilstot, ka tā bieži tikusi izmantota nepatiesi. Izaicinājums reģionam būtu konsekventi pārvarēt skepsi, lai spētu aktīvi transformēt sabiedrību.

Runājot par eklesioloģijas (izpratnes par baznīcu) iekšējo saistību ar pneumatoloģiju, viņa saskata, ka Centrālās un Austrumeiropas baznīcas liek uzsvaru uz personīgo dievbijību, zaudējot iespēju radīt ticīgo kopienu, kas kopā veido eklesiju.

Trešā piebilde skar gara dāvanu lomu un Svētā Gara lomu luterāņu teoloģijā. “Kad mēs spēsim izveidot sakarīgu gara dāvanu teoloģiju, mēs spēsim pilnīgāk izdzīvot mūsu luterisko pārliecību par visu ticīgo priesterību,” ir pārliecināta Burghardte.

Mācītāja Dr. Elfrīde Derre (Rumānijas Augsburgas ticības apliecības evaņģēliskā baznīca), kas arī piedalījās Adisabebas konferencē, uzslavēja sniegtās idejas un iedrošināja PLF piederīgās baznīcas atcerēties tās, atbildot uz aptaujas jautājumiem, kurus PLF izstrādās pēc rezultātu apkopošanas.

Būt par baznīcām publiskajā telpā

PLF piederīgo baznīcu dažādība Centrālajā un Austrumeiropā kļuva skaidri redzama baznīcas lomai publiskajā telpā veltītas paneļdiskusijas laikā.

Izklāstot situāciju Polijā, katoļu vairākuma valstī, bīskaps Jerži Samiecs (Polijas Augsburgas ticības apliecības evaņģēliskā baznīca) paskaidroja, kādā veidā luterāņu mazākuma baznīca paceļ savu balsi publiskajās debatēs. “Polija ir sadalījusies divās nometnēs,” saka Samiecs. Vienā pusē ir konservatīvie, kas ir tagad pie varas, un otrā pusē ir daudzveidīga opozīcija. Opozīcija ir pārliecināta, ka vairāki Seima, Polijas parlamenta apakšpalātas, pieņemtie lēmumi pārkāpj Polijas konstitucionālo kārtību. Šī situācija ved pie spēcīgiem strīdiem.

Samiecs izklāstīja baznīcas dilemmu: kad baznīcas vadītājiem ir jārunā par šādiem notikumiem un kad baznīca jaucas politikā? Viens kritērijs ir aizsargāt vājākos, bieži dažādas minoritātes. Otrs līdzeklis ir mēģināt pārliecināt politiķus iesaistīties politiskās debatēs, nevis palikt pie strīdiem, rupjībām un apmelošanas. Samiecs šādu piedāvājumu adresēja Polijas prezidentam Andžejam Dudam, sakot, ka politiķi, kas izsaka savstarpējo naidu, negatīvi ietekmē sabiedrību. Gdaņskas mēra Pavela Adamoviča nāve gada sākumā ir viens no šīs situācijas rezultātiem. Pēdējais kritērijs, kas skaidri jāapliecina, ir, ka sludināt evaņģēliju nozīmē sludināt mīlestību. “Agresija un naida runa zem Kristus Baznīcas aizstāvēšanas karoga nav kristietība,” ir pārliecināts Samiecs.

Dr. Klara Tara Celovski (Ungārijas evaņģēliski-luteriskā baznīca) runāja par rūpīgiem soļiem, kurus mazā baznīca ir veikusi publiskajā telpā pēc dzelzs priekškara sabrukuma 1989. g. Pirms tam baznīcai ilgstoši nebija nekādas klātbūtnes publiskajā telpā. “Mēs ceļam savu klātbūtni sociālajā un izglītības jomā, uzturot kritisku solidaritāti ar valsti un sabiedrību,” saka Dr. Celovski. “Tādēļ ir ļoti svarīgi būt uzticamam un sakarīgam.” Tomēr ar pagātnes problemātiskiem jautājumiem ir jātiek galā. Tāpēc nodibināta komisija, kas analizē sadarbību ar valsti, piemēram, slepeno policiju komunisma valdīšanas laikā.

Ar 34 procentu iedzīvotāju piederību, Latvijas evaņģēliski-luteriskā baznīca veido lielāko reliģisko kopienu valstī. Arhibīskapa Jāņa Vanaga pamatjautājums šai kontekstā ir “cik daudz baznīcai ir jāiesaistās sabiedrības politiskajā dzīvē?” Viņa baznīca atskatās uz represijām un vajāšanām padomju laikā, kuru rezultātā līdz 80 procentiem garīdznieku tika deportēti vai nogalināti. Kopš 1987. gada kustība «Atdzimšana un atjaunošanās» , kurai piederēja Vanags, cīnījās par baznīcas atbrīvošanu no padomju ietekmes. Šodien baznīcai ir pieeja publiskai telpai un augsta atzīšana sabiedrībā. Tas nes līdzi jaunus izaicinājumus – līdz pat tam, ka 2000. g. Vanags atteicās sludināt 18.novembra ekumēniskajā dievkalpojumā, protestējot pret valdības ierēdņu korupciju.

Teoloģiskā izglītība un mācītāju aicinājums

Mācītāju apmācīšana ir sarežģīts, bet akūti svarīgs uzdevums reģionā bez vienas vienojošas valodas, ar mazām baznīcām un atšķirīgiem kontekstiem. Pēc vizītes Tallinas teoloģiskajā institūtā un mācītājas Dr. Elfrīdes Derres (Rumānijas Augsburgas ticības apliecības luterāņu baznīca), Dr. Jerži Samieca (Polijas Augsburgas ticības apliecības evaņģēliskā baznīca) un Antona Tihomirova (Krievijas un citu valstu evaņģēliski-luterisku baznīcu savienība) prezentācijām par tēmu dalībnieki pārrunāja ciešākas sadarbības iespējas reģionā un ar citiem partneriem, kā arī jaunās digitālās apmācības tehnoloģijas.

Pēdējās sesijas laikā, Tallinas tikšanās kopsavilkumā, arhibīskaps Vilma uzsvēra, ka visām baznīcām reģionā ir jāatveras un jāizmanto visas Svētā Gara dāvanas. Runājot par baznīcas lomu publiskajā telpā, bīskaps Dr. Tamašs Fabini (Ungārijas evaņģēliski-luteriskā baznīca) teica, ka “baznīcām jābūt klāt vienmēr, bet jārunā tikai, kad tas ir nepieciešams”. Viņš arī uzsvēra saziņas tīklojumu lomu un nozīmību minoritāšu baznīcām, kas “paliek par svarīgu rīku tiltu veidošanai pilnīgi atšķirīgajos kontekstos.” PLF padomes locekle Vera Tkača (Krievijas un citu valstu evaņģēliski-luterisko baznīcu savienība) uzsvēra Centrālās un Austrumeiropas tikšanās nozīmību – kur var tikt izstāstītas un apspriestas specifiskās problēmas, kas ir saistošas visā reģionā.

Avots: Pasaules Luterāņu Federācijas ziņas




 
      Atpakaļ